Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Intervijā ar preambulas autoru skaidrojām ģimenes un laulības nozīmi mūsdienu sabiedrībā un valstī.

– Satversmes ievadā ģimene ir minēta kā viena no sabiedrības pamatvērtībām. Kāpēc bija svarīgi šo pamatvērtību uzsvērt?
– Pirmkārt, tādēļ, ka tas atbilst sabiedrības vairākuma nostājai. Otrkārt, ģimene kā sabiedrības pamatstruktūrvienība palīdz to stabilizēt, jo veicina indivīda atbildību. Satversmes ievada uzdevums ir atspoguļot mūsu valsts un sabiedrības pamatus. Pie tiem pieder arī pozitīva attieksme pret ģimeni.

– Vai ģimene vairāk ir juridisks, tradīcijās vai Bībelē balstīts jēdziens?
– Ģimene ir ļoti sena, viena no sākotnējām sabiedrības vienībām. Tā ir dziļi iesakņojusies sabiedrības apziņā un tradīcijās. To ir atzinusi un inkorporējusi arī kristīgā mācība. Tai vismaz jau kopš romiešu tiesībām ir atzīts arī juridisks aspekts. Ģimenes tiesības ir visu līdz šim pastāvējušo un mūsdienu tiesību sistēmu sastāvdaļa.

– Juridiski formulējot, kas ir ierastā prakse, ko ņemt par pamatu?
– Ģimene nav juridiska konstrukcija, kas ir izveidota ar likumu. Ģimene ir neatkarīgi no tiesību normām pastāvoša sociāla realitāte. Tiesības vienīgi norāda uz šo sociālo realitāti, atzīst to un tiesiski regulē. Latvijā ģimenes tiesības kā cilvēktiesības atzīst Satversmes 110. pants, kas nosaka: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības." Sīkāks ģimenes tiesību regulējums sniegts Civillikuma pirmajā daļā – tās 26.–381. pantā.

– Kā ģimene definēta citu valstu likumdošanā?
– Līdzīgi kā Latvijā, tā ir konkrēti noregulēta civillikumos. Daudzās valstīs, tāpat kā Latvijā, ģimene un laulība kā atbalstāmas vērtības ir izceltas arī konstitūcijā – gan tās ievaddaļā, gan arī konkrētos konstitūcijas noteikumos.

– Vai ģimene ir tas pats kas laulība?
– Laulība ir ģimenes centrālais elements, taču tā neaptver visas iespējamās ģimenes attiecības. Eiropas kultūrtelpā ar ģimeni parasti saprot laulības, radniecības (it sevišķi starp vecākiem un bērniem), svainības, kā arī adopcijas un aizbildniecības attiecības. Ģimene tātad ir plašāks jēdziens nekā laulība. Piemēram, ģimene aptver arī vecmāmiņu un mazbērnu.

– Kāda būtu jūsu piedāvātā definīcija jēdzienam "ģimene"?
– Piedāvātais Satversmes Ievads nesatur jaunu ģimenes juridisko definīciju, bet nosaka to, ka ģimene ir viena no sabiedrības pamatvērtībām. Tas atspoguļo sabiedrības vairākuma priekšstatu par ģimenes lomu mūsu valstī. Valstij tas ir jārespektē. Savukārt ģimenes juridiskais jēdziens ir definēts jau citētajā Satversmes 110. pantā un tuvāk paskaidrots Civillikumā.

– Vai ģimenes jēdziens var būt mainīgs vai tomēr tas pieder pie nemainīgajām, stabilajām vērtībām?
– Savā dziļākajā būtībā ģimenes izpratni patiešām var uzskatīt par vēsturiski ļoti stabilu kategoriju. Jautājums ir cits, proti, pēdējā pusgadsimtā plurālistiskā sabiedrībā ģimene vairs nav, kā līdz šim ierasts, faktiski vienīgā savstarpējās lojalitātes, uzticības un gādības savienība starp cilvēkiem, kuru raksturo kā emocijas, tā pienākums.

Blakus ģimenei ir parādījušās arī citas sadzīves formas, piemēram, nereģistrētas heteroseksuālas un homoseksuālas partnerattiecības, "kopģimenes" u. c. Reaģējot uz šīm izmaiņām sabiedrībā, dažas valstis ir paplašinājušas laulības kā ģimenes centrālā elementa juridisko definīciju, lai arī šādas privātas starpcilvēciskas savienības varētu daļēji vai pilnībā izmantot ģimenes juridiskās priekšrocības.

Citas laulības jēdzienu nav paplašinājušas, bet papildus radījušas jaunas juridisku attiecību formas, kas tiek piemērotas šādām netradicionālām savienībām, piemēram, "reģistrētas partnerattiecības". Lielākajā daļā valstu šīs reālās izmaiņas tomēr ir palikušas cilvēka personiskās brīvības sfērā un vēl nav radušas atspoguļojumu tiesību sistēmā.

Es personiski uzskatu, ka līdzšinējais tradicionālais ģimenes un laulības juridiskais jēdziens ir jāsaglabā, jo šī tradīcija stabilizē sabiedrību. Citas sadzīves formas nav jāvērtē zemāk, cilvēki, kas tās izvēlas, nedrīkst tikt diskriminēti, taču tās pēc savas būtības ir citādas, tās nav salīdzināmas, tādēļ tās nevajadzētu sajaukt ar tradicionālās ģimenes un laulības formām, kurām ir sava pašvērtība. Taču papildus varētu tikt radīti citi juridiski institūti, kas varētu adekvāti risināt šo jauno sadzīves formu problēmas.

– Mēs runājam par ģimeni kā par sabiedrības pamatu. Kāpēc ģimene ir tas pamats, uz kā tiek būvēta valsts? Kas notiek ar sabiedrību, ja šis pamatu pamats tiek ārdīts?
– Ģimene pieder pie cilvēka humānās būtības. Tā ir dabiska institūcija, kas nodrošina cilvēces turpināšanos, tādēļ ģimenes veidošana ir iekodēta cilvēka dabā. Liegt cilvēkam veidot ģimeni, ja viņš to vēlas, ir smags cilvēktiesību pārkāpums.

Ģimene vislabāk atbilst gan bērna, gan arī ikviena pieaugušā cilvēka emocionālajām vajadzībām. Tā ir sadzīves forma, kas cilvēku jau no mazotnes ievada starpcilvēcisko attiecību pasaulē, ieaudzina viņā atbildību. Novērojumi rāda, ka cilvēki, kas izauguši bez ģimenes, to vēlāk savā dzīvē izjūt kā lielu trūkumu.

Protams, ne visas ģimenes atbilst šim ideālam, un ģimenes attiecību forma vien to nevar nodrošināt katrā individuālā gadījumā. Kļūt par atbildīgu cilvēku un apmierināt savas emocionālās vajadzības ir iespējams arī ārpus ģimenes. Tomēr tradicionālās ģimenes attiecību forma šos uzdevumus veic vislabāk.

Tādēļ fakts, ka visas ģimenes neveic šo savu ideālo funkciju, nevar kalpot par argumentu, lai ģimeni noliegtu vai relativētu. Tieši otrādi, šis fakts var būt papildu motivācija indivīdam censties, lai viņa ģimene izdotos, un uzdevums sabiedrībai un valstij, lai radītu apstākļus tā veicināšanai.

– Vai var likt vienādības zīmi starp jēdzieniem "stipra ģimene" un "stipra valsts"?
– Labi funkcionējošā ģimenē cilvēks tiek "trenēts" būt par atbildīgu sabiedrības locekli. Piemēram, cilvēkiem, kas dažādu iemeslu dēļ ir uzauguši slikti funkcionējošās ģimenēs vai bērnu namos, lielākoties ir grūtāk iekļauties sabiedrībā nekā tiem, kuri uzauguši labi funkcionējošās ģimenes. Tādēļ zināmā mērā pastāv kopsakarības starp labi funkcionējošu ģimenes struktūru un labu sabiedrības un līdz ar to valsts funkcionēšanu.

– Kāda ir bijusi pagājušā gadsimta totalitāro režīmu attieksme pret ģimeni un laulību?
– Ir bijuši atsevišķi ierobežoti eksperimenti, lai ārpus ģimenes uzaudzinātu ideoloģiski "pareizi" piegrieztus jauna tipa cilvēkus. Vācu nacistu režīms bija ierīkojis speciālus bērnu namus "Lebensborn", tika organizēta sistēma sieviešu iesaistīšanai jaunu "āriešu" dzemdēšanas programmās. Arī padomju režīms savas pastāvēšanas pašā sākumā veicināja bērnu audzināšanu īpašās audzināšanās iestādēs. Kambodžā Sarkano khmeru režīms bērnus mērķtiecīgi atņēma vecākiem, kuri bieži tika nogalināti, lai tos nodotu valsts audzināšanas iestādēm.

Jebkurā gadījumā totalitārā režīmā bērni vienmēr bija pakļauti pastiprinātai ideoloģiskai audzināšanai skolās, jaunatnes organizācijās, lai mazinātu ģimenes audzināšanas ietekmi, uz kuru šie režīmi raudzījās ar aizdomām.

– Kas Latvijā, jūsuprāt, būtu jādara, lai ģimeni stiprinātu?
– Uzsvērt, ka ģimene ir vērtība, stiprināt ģimenes sociālo prestižu, vispirms jau ir pilsoniskās sabiedrības uzdevums. Plurālistiskā sabiedrībā tā ir indivīda paša izvēlēta sadzīves forma. Savukārt valsts var veicināt cilvēku izšķiršanos par šo sadzīves formu, radot attiecīgus apstākļus. Tie varētu būt dažādi pasākumi jaunu ģimeņu veicināšanai, piemēram, bērnudārza nodrošināšana, lai vecāki varētu turpināt strādāt, lētāki kredīti mājokļa iegādei, nodokļu atvieglinājumi utt.

Jāatceras, ka primāri tās tomēr ir ģimenes, kas nodrošina sabiedrības ilgtspējai nepieciešamo paaudžu turpināšanos. Tas, lai ģimene būtu vērtība, kas pievilcīga sabiedrības lielākajai daļai, ir visu cilvēku interesēs – arī to cilvēku, kuri dažādu iemeslu dēļ ir izvēlējušies citas sadzīves formas.

Egils Levits ir daudzu juridisko koncepciju un likumu līdzautors, Eiropas Padomes eksperts. Autors aptuveni 100 zinātniskām publikācijām par tiesību un politisko zinātņu jautājumiem, par Latvijas valsts tiesību, administratīvo tiesību, cilvēktiesību, tiesību reformas un demokrātijas jautājumiem. Piedalījies Atmodas kustībā, bijis Latvijas Tautas frontes domes loceklis un Pilsoņu kongresa loceklis. 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu koncepcijas autors.

Bijis LR Augstākās Padomes padomnieks, vēstnieks Vācijā un Šveicē, Ministru prezidenta biedrs, Tieslietu ministrs, 5. Saeimas deputāts, vēlāk – Latvijas vēstnieks Austrijā, Ungārijā, Šveicē, pēc tam Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis. Vienlaikus kopš 1997. gada EDSO Samierināšanas un arbitrāžas tiesas samierinātājs, kopš 2001. gada Starptautiskās Arbitrāžas tiesas tiesnesis. 2004. gadā Levitu ievēlēja par Eiropas Kopienu Tiesas tiesnesi. 2007. gadā Egilam Levitam piedāvāja kandidēt uz Latvijas Valsts prezidenta amatu, bet viņš no savas kandidatūras virzīšanas atteicās, nesaskatot tai pietiekamu atbalstu Saeimas koalīcijā.

Iepriekš:
Vairāki novērojumi par Satversmes 99. panta lietojumu, par valsts un baznīcas šķirtības lietām
Juridiskā komisija konceptuāli atbalsta Satversmes papildināšanu ar ievadu jeb preambulu
47 % Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju nav informēti par Satversmes preambulas projektu
Saeima lems par Satversmes papildināšanu ar preambulu; Čepāne: tā palīdzēs cilvēkiem izprast savas valsts būtību
Vēsturnieks: Latvijas valsts bija vajadzīga tieši latviešiem
Arnolds Klotiņš: Ko par Satversmes preambulu teiktu Jāzeps Vītols?
Egils Levits: Satversmes preambulā būtu jāatsedz Latvijas valsts jēga un būtība
Vilis Vītols: Satversmes preambulu kā vīziju par valsti nevajag mainīt
Paplašināta Satversmes preambula – jo ātrāk, jo labāk
Dīvains, lai neteiktu skarbāk, lēmums
Guntis Kalme: Kāpēc kristīgajām vērtībām jābūt Satversmes preambulā
Rīgā norisinās Satversmes preambulas projektam veltīta konference
Māra Zālīte: Satversmes preambula ir Latvijas vizītkarte
Satversmes preambulā beidzot iekļautas kristīgās vērtības
Egils Levits: Satversmes preambulai būtu stabilizējošs efekts
Egila Levita priekšlasījums: Vai Satversmē būtu jāpadara redzami Latvijas valsts pamati?
Ar Satversmes preambulu stiprinās latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības
Satversmes preambulas projekts un atsauce tajā uz kristietību