Izšķirošs impulss pārdomu uzlikšanai uz papīra nāca pēc Ringolda Baloža grāmatas "Valsts un baznīca" izlasīšanas. Rezultāts, tā sakot, ir materiāls šai aizvien akutālajai diskusijai. Pārdomu pirmā daļa lasāma šeit.
Kur rodas tie pārpratumi?
Pirmkārt, cilvēki, kā minēts jau sākumā, ir tendēti domāt, ka valsts ir viņi vien. Cilvēkam ir nelāga vēlme uzskatīt, ka tieši viņa/viņš un viņu pārstāvētā grupa ir valsts. Tomēr tā nav. Mēs visi esam valsts. To, kādu virzienu izvēlēsies valsts iedzīvotāju vairākums, nosaka visu kopējais viedoklis (demokrātiskais princips).
Turklāt ir jāredz atšķirība starp valsti kopumā un valsts daļu (valstisku un reģionālu atšķirību ņemšana vērā). Piemēram, iedzīvotājiem Piltenē var būt citādāks ieskats vienā vai otrā jautājumā nekā iedzīvotajiem Lubānā. Vai lubānieši drīkst uzspiest savu ieskatu pilteniešiem ar Pilteni saistītos jautājumos?
Tieši tāpat, vai kāds iedzīvotājs (vai neliela iedzīvotāju grupa) drīkst sākt piesaukt valsts šķirtību no baznīcas, ja kādā vietā iedzīvotājiem (amatpersonām) ir izsvērta un pamatota vēlme ar baznīcas palīdzību risināt valstij vai pašvaldības iestādēm svarīgas lietas, piemēram, piesaistīt garīdzniekus skolu jaunatnes problēmu risināšanai vai armijā? Vēl vairāk – vai noliegums vienai sabiedrības daļai (kristiešiem) izteikt savu viedokli ir vispār saistāms ar demokrātiskas valsts pašiem pamatiem?
Otrkārt, lielākā daļa ateistisku un sekulāri humānu iedzīvotāju iedomājas, ka baznīca ir kāds lielums, kuru varētu izolēt. Vai tad dažādu baznīcu locekļi neveido to pašu sabiedrību, kuru veido arī ateisti un sekulāri humānisti? Vai tad demokrātija tieši tāpēc nav demokrātija, ka katram (arī kristīgam!) cilvēkam ir tiesības paust savus uzskatus? Turklāt ateisti un sekulāri humānisti iedomājas, ka viņi pārstāv vairākumu. Vai tas tā tiešām ir Latvijā? Pat neņemot vērā reizēm uzpūstos baznīcu statistikas datus, cik tad daudz būs to, kas nav bijuši kristīti, iesvētīti un/vai laulāti baznīcā?
Treškārt, ateisti un sekulārie humānisti ļoti labprāt runā par "sekulāru valsti". Kas tā tāda? Vai tā ir valsts, kurai nav nekāda saistība ar garīgām lietām? Vai tāda valsts maz var būt? Manuprāt, "sekulāra valsts" ateistu un sekulāro humānistu interpretācijā ir neeksistējoša utopija.
Katra valsts, lai arī nav saistīta ar kādu konkrētu baznīcu, ir ar savu ideoloģiju. Kur to var redzēt? Šīs valsts likumdošanā un izvēlētajā politikā. Šai ideoloģijai ir ļoti daudz saskares punktu ar reliģisku mācību. Es pat atļaušos teikt vairāk – nav reliģiski neitrālu valstu, jo katrā valstī ir kādas vērtības, kuras tiek aizstāvētas ar likuma un politiskās darbības spēku.
Es pat nerunāju par nedaudz elkdievīgiem (no kristīgā skatu punkta) valstiskās ideoloģijas centieniem pārspīlēta patriotisma veidošanā. Runa ir par pavisam vienkāršām ikdienas situācijām – kāda ir cilvēka ikdienas, dzīvības un cieņas vērtība. Piemēram, tajā brīdī, kad valsts definē laulību, tā pamatojas noteiktā reliģioza skatījumā. Tieši tāpēc islāma valstīs daudzsievība nav aizliegta, kamēr tradicionāli kristīgās valstīs to nevar praktizēt. Vai vēlaties vēl vienu piemēru? Lūdzu, vēl viens no daudziem: kāda ir valsts attieksme pret cilvēka dzīvību.
Mums kāds var teikt, ka humāna (uz cilvēku orientēta) sabiedrība aizstāv cilvēka dzīvību. Kristietis tam var tikai piekrist. Tomēr, kad atbalsta abortus un noraida nāvessodus, tur ir acīmredzama pretruna, jo abos gadījumos runa ir par cilvēka dzīvību. Šajā kontekstā visbiežāk atšķirība starp abiem tiek pamatota ar definīciju par cilvēku.
Pirmajā situācijā tiek uzskatīts, ka abortēt var "vēl neesošu cilvēku", otrajā gadījumā tiek aizstāvēta jau "esoša cilvēka dzīvība". Atšķirība starp abām definīcijām nav citādi pamatojama kā reliģiskā motivācija. Tieši tādējādi valsts sevi pozicionē kādās konkrētās vērtībās. Ar kādām tiesībām kāds sekulārs humānists vai ateists var noliegt kristīgiem cilvēkiem (tātad – baznīcai) izteikties garīgos jautājumos, it īpaši, ja runa ir par garīgiem jautājumiem?
Šīs ir tikai nedaudzas lietas, kuras nāk prātā, kad kāds sāk kušināt baznīcu demokrātiskas sabiedrības un valsts jautājumu risināšanā. Varbūt ir daudz nopietnāk jāpievēršas Satversmes 99. panta izskaidrojumam, lai mazinātu (novērst jau neizdosies!) demogoģiju un pārpratumus tā interpretācijā?