Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas 26. Sinode, kas norisinājās jūnija sākumā, bija vēsturiska gan no valsts, gan no pašas baznīcas viedokļa, jo pašlaik valstiski nozīmīgajā Satversmes preambulas jautājumā Sinode nāca klajā ar šādu teksta priekšlikumu: "Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda."
Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas izteikts mūsu valsts himnā "Dievs, svētī Latviju!". "Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai," pārliecināts G. Kalme.
No tā izriet, ka valsts pienākums ir aizsargāt laulību starp vīrieti un sievieti, ģimeni un bērna dzīvību no tās ieņemšanas brīža. Ģimene ar tēvu un māti kā sabiedrības pamatšūniņa nodrošina pilnvērtīgāko vidi katra bērna audzināšanai un dabiskai dzimuma identitātes izpratnei. "Kā rāda diskusijas sociālajos tīklos un plašsaziņas līdzekļos, divas lietas Egila Levita preambulas projektā ir izpelnījušās negatīvu attieksmi – latviešu kā valstnācijas statuss un kristīgo vērtību pieminēšana. Latviešu valstnācijas statuss ir pārlieku acīmredzams, lai to šajā nelielajā rakstā vajadzētu vēl kā papildus argumentēt, to ir jau pietiekami darījuši patriotiskās organizācijas un pilsoņi. Toties atsauce uz kristīgām vērtībām sekulārā valsts konstitūcijā šodienas informētajā, bet diemžēl garīgi vēl mazizprotošajā sabiedrībā vietumis raisa neizpratni," uzver teoloģijas zinātņu doktors.
Kāpēc ir svarīgi preambulā minēt kristīgās vērtības
Viņš uzskata, ka mēs, latvieši, esam Rietumu civilizācijas paradigmas mantinieki. Šajā pasaules uzskata centrā ir Dievs kā pasaules Radītājs, kurš veido un uztur konkrētu vērtībaksiomu sistēmu. Tā nav sociāla konvencija, bet Dieva dota fundamentāla pasaules kārtība. Savukārt bez Dieva vērtības zaudē absolūto atskaites punktu, tās relativizējas, ir pakļaujamas mirkļa aktualitātei, reālpolitikai, interešu grupu spiedienam, cilvēku vājībām un tamlīdzīgi. Viņaprāt, te vietā minēt labi zināmo Fjodora Dostojevska teiciena parafrāzi: "Ja Dieva nav, tad nekas nav svēts, tad viss ir atļauts."
Tādēļ nozīmīgā skaitā valstu satversmēs ir atsauce uz Dievu. Piemēram, Šveices preambula sākas ar vārdiem: "Visvarenā Dieva vārdā"; Ungārijas: "Dievs, svētī ungārus!"; Vācijas: "Apzinoties savu atbildību Dieva un cilvēku priekšā .."; Grieķijas: "Svētās, vienbūtīgās un nedalāmās Trīsvienības vārdā"; Īrijas: "Vissvētās Trīsvienības vārdā, no kuras visa autoritāte izriet un uz kuru kā uz mūsu augstāko mērķi jābūt virzītām visām cilvēku un valstu darbībām, mēs, Īrijas tauta, pazemībā atzīstam visus mūsu pienākumus pret dievišķo Kungu, Jēzus Kristu, kurš uzturēja mūsu tēvus pārbudījumu gadsimtos"; Polijas: "poļu tauta, visi Polijas pilsoņi, gan tie, kas tic, ka Dievs ir patiesības, taisnības, labā un skaistā avots, gan arī tie, kas netic, bet ciena šīs universālās vērtības no citiem avotiem, (..) pateicībā mūsu senčiem (..) par mūsu kristīgajā mantojumā un vispārcilvēciskajās vērtībās sakņoto kultūru."; ASV Neatkarības deklarācija: "Mēs uzskatām par pašsaprotamu to patiesību, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un ka Radītājspiešķīris viņiem neatņemamas tiesības, starp kurām ir dzīvība, brīvība un tiekšanās pēc laimes" .
G. Kalme uzsver, ka rietumu civilizācijas paradigmā nākamā vērtība pēc Dieva ir cilvēks. Tā kā visi radīti pēc viena un tā paša Dieva tēla, tad visiem arī piemīt vienāda neatņemama cieņa, neatkarīgi no viņu stāvokļa. Šeit varētu citēt Bībeli, bet izņēmuma kārtā viņš citē rakstnieku Antuānu de Sent-Ekziperī: "Es saprotu, kā radusies cilvēku savstarpējā cieņa. Zinātnieka pienākums bija izrādīt cieņu pat ostas krāvējam, jo, godādams krāvēju, viņš godāja Dievu, kura vēstnesis ir arī ostas krāvējs. Lai cik vērtīgs būtu viens cilvēks un nenozīmīgs otrs, neviens nedrīkstēja mēģināt otru padarīt par vergu. Vēstnesi nedrīkst pazemot... tā mīlestība uz Dievu padarīja cēlas cilvēku savstarpējās attiecības, jo .. viņi izturas cits pret citu kā Vēstnesis pret Vēstnieku."
Tas pats attiecas uz žēlsirdību
"Es saprotu žēlsirdības pienākuma jēgu .. . Žēlsirdība bija kalpošana Dievam caur jebkuru cilvēku. Tā bija velte Dievam, lai cik nevērtīgs bija indivīds, kuram to izrādīja. Tāda žēlsirdība nepazemo cilvēku, kurš to bauda, nedz arī savalgo ar pateicības važām, jo dāvana ir domāta nevis viņam, bet gan Dievam. Un otrādi – žēlsirdības darbi nekad nav cieņas apliecinājums viduvējībai, muļķībai un stulbumam. Ārsta pienākums ir riskēt ar savu dzīvību, ārstējot visvienkāršāko mēra slimnieku. Viņš kalpo Dievam. Viņu nepazemo pie zagļa gultas pavadīta bezmiega nakts. Mana civilizācija, Dieva mantiniece, padara žēlsirdību par velti Cilvēkam, kas stāv augstāk par indivīdu," raksta A. de Sent-Ekziperī.
Kristīgās vērtības ietver arī tautas vērtību un sūtību. Dievā kā Radītājā un uzturētājā balstās katras zemes pamatnācijas tiesības un pienākumi. Savukārt Bībelē var lasīt, ka Dievs "licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu" (Apustuļu darbi 17, 26 – 27).
Tātad, kā norāda G. Kalme, tauta ir būtiski saistīta ar konkrēto teritoriju, kas tai ir Dieva uzticēta. Tā tiek svētīta uzdevumā, ko Radītājs jau pirmajiem cilvēkiem sacīja par viņu dzimteni – Ēdenes dārzu, proti, to "kopt" un "sargāt". Tas nozīmē ilgstošu, būtisku, paliekošu ieguldījumu Dieva dāvinātajā teritorijā, gadsimtu gaitā savas zemes un tautas labā nestos upurus, kas veido pamatnācijas saikni ar tās teritoriju. Šī aksioma – dzimtene kā Dieva devums un uzdevums – noraida dzimtās zemes atdošanu, izsaimniekošanu, pārdošanu svešiniekiem. Kamēr pamatnācijas pienākumi un tiesības paliek saiknē ar Dievu, tās nav relativizējamas, pakļaujamas polittehnoloģiskām manipulācijas, nav atkarīgas arī no varmācīgi grautām demogrāfiskām proporcijām.
"Mūsu valsts himna "Dievs, svētī Latviju!" ir īpaša, jo apvieno ticību un patriotismu. Mēs lūdzam, bet mums kā pamatnācijai ir arī jāuzņemas atbildība un pienākums savas Dzimtenes un tās Dāvinātāja Dieva priekšā izkopt to latvisku. Un mēs to veicam ar kristīgajās vērtībās, cilvēku savstarpējā cieņā un žēlsirdībā, kā arī latviskajā dzīvesziņā pamatotā gribā," rezumē G. Kalme.
Iepriekš:
Rīgā norisinās Satversmes preambulas projektam veltīta konference
Māra Zālīte: Satversmes preambula ir Latvijas vizītkarte
Satversmes preambulā beidzot iekļautas kristīgās vērtības
Egils Levits: Satversmes preambulai būtu stabilizējošs efekts
Egila Levita priekšlasījums: Vai Satversmē būtu jāpadara redzami Latvijas valsts pamati?
Ar Satversmes preambulu stiprinās latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības
Satversmes preambulas projekts un atsauce tajā uz kristietību