Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pagājušajā mēnesī Egila Levita darba grupa piedāvāja Satversmes preambulas projektu ar skaidrojumiem. Neesmu jurists, tāpēc šeit pausti nejuridiski novērojumi.

Preambulas pievienojums būtu nozīmīgs solis. Tādējādi es atsaucos uz paša E. Levita vērtējumu, ka līdz šim mūsu Satversme ir vairāk funkcionāla ("tehniska" un "procesuāla", "Jurista Vārds", nr. 39 (790), 2013. g. 24. septembris, 7. lpp.). Tāpēc, manuprāt, labi sastādīta preambula varētu kalpot kā Satversmes "dzīvības gars".

Vispārējs novērojums. Šajā projektā ir vairāk nekā 300 vārdu. Manā diletantiskajā skatījumā, preambula ir gara. Protams, neesmu konstitucionālo tiesību eksperts, bet vai tik gara preambula jau nedublējas ar pašu Satversmi? Tomēr tas nav pats svarīgākais jautājums, kura dēļ vēlējos šeit pieminēt šo Satversmes projektu.

Svarīgākais iemesls, kāpēc vēlējos šeit pieminēt Satversmes preambulas projektu, ir tajā pieminētās kristīgās vērtības.

Sadaļā, kas veltīta arī kristīgajām vērtībām, rakstīts: ".. apzinoties, ka latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti, ka sabiedrības pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, ka ģimene ir sabiedrības pamatvienība un darbs ir katra cilvēka un visas tautas izaugsmes un labklājības pamats .."

Pirmkārt, ir prieks, ka kristīgajām vērtībām, vispār atradusies vieta. Mūsdienu sekulārās ticības laikmetā tas nav maz. Tomēr – vai tā ir atbilstoša vieta ne vien kristīgajām vērtībām, bet visai latviešu tautas dzīvesziņai? Pirms šīs rindkopas ir ne vien Brīvības cīņas, valsts vienotība un demokrātiskās vērtības, bet arī rūpes par līdzcilvēku un vidi. Neiebilstot pret visu pieminēto lietu nozīmību Latvijas pastāvēšanai, vai visas uzskaitītās neizriet no kristīgajām vērtībām un latviešu tautas dzīvesziņas, nevis atrodas pirms tām?

Otrkārt, domāju, šis ir īstais brīdis, kad kristīgās vērtības ievietot Satversmē, jo iepriekš (1920. gadu sākumā, kad tapa Latvijas Satversme) kristietība Latvijā bija pašsaprotama. Taču tagad daudziem tā šķiet kā kāds pielikums. Manuprāt, ja vien šodienas Latvija vēlās kādu kontinuitāti ar starpkaru Latviju un latviešu tautu pirms Latvijas Republikas izveides, kristīgais mantojums ir neatņemama Satversmes sastāvdaļa. Pretējā gadījumā būtu nepieciešams pārdefinēt ne tikai Satversmi, bet arī pašu Latvijas pastāvēšanu.

Treškārt, mani nedaudz mulsina apzīmējums "kristīgās vērtības". Vai juridiskā dokumentā tāds apzīmējums nav pārlieku izplūdis? Zināmas "kristīgas vērtības" ir aizstāvētas Indriķa un Atskaņu hronikās, galvenokārt kristīgā misija ar zobenu. Tomēr, lai arī tās uzskata sevi par kristīgām un ir cieši saistītas ar Latvijas vēsturi, bibliski ticoši kristieši diez vai tās atzītu par "kristīgām vērtībām". Protams, šis piemērs ir savā galējībā absurds. Tas lietots, lai ilustrētu, cik, manuprāt, problemātisks ir īsais formulējums "kristīgas vērtības". Iespējams, juristi rindkopas turpinājumu saprot kā pietiekamu skaidrojumu. Manā diletantiskajā skatījumā es to nepamanu.

Summējot ir liels prieks redzēt virzību Latvijas galvenā likuma sakārtošanā. Vēl lielāks prieks ir redzēt, ka kādam ir drosme šādā līmenī runāt par "kristīgām vērtībām". Nezinu, vai tā ir šī raksta un mana darīšana, bet man tomēr liktos, ka, ja jau Satversmi papildina, tad nevajadzētu baidīties un formulēt ne vien skaidri, kas ir kristīgās vērtības, bet arī nevairīties tās likt kaut kur pienācīgākā un loģiskākā vietā. Varbūt kristīgās vērtības kļūst skaidrākas, ja ir atsauce uz Latvijas tradicionālo kristīgo mantojumu? Bet tas ir tikai minējums. Turklāt, ja kristīgās vērtības liek tam piemērotā vietā, tad ir skaidrs, ka cilvēka cieņa un rūpes par dabu ir jau iekļautas.

Iepriekš:
Egils Levits: Satversmes preambulai būtu stabilizējošs efekts
Egila Levita priekšlasījums: Vai Satversmē būtu jāpadara redzami Latvijas valsts pamati?
Ar Satversmes preambulu stiprinās latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības