24.12.2013 18:31

Arnolds Klotiņš: Ko par Satversmes preambulu teiktu Jāzeps Vītols?

Autors  Arnolds Klotiņš, muzikologs; www.la.lv
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Arnolds Klotiņš: Ko par Satversmes preambulu teiktu Jāzeps Vītols? K. Rake; www.lnb.lv

Satversmes preambulas piedāvājums pēc būtības uzjunda jautājumu par mūsu nacionālo pašidentifikāciju un pat par pašnoteikšanos šodienas situācijā.

Jūs taču nedomājat, ka situācija ir tāda pati kā tad, kad dibināja Latvijas valsti un kad tā dēvētie Satversmes tēvi varēja iztikt bez izvērstas preambulas, un tad nu ar šiem "tēviem" dažs labs izgudrēm argumentē tās nevajadzīgumu arī šodien.

Valsts nepārtrauktības atgādinājums, Latvijas neatkarību atjaunojot, pats no sevis neizdzēsa pusgadsimta nebrīves negatīvās sekas sabiedrības valstiskajā un nacionālajā pašapziņā jeb, Egila Levita vārdiem, "nācijas pašas eksistences gribā un valstsgribā".

Vēl jo vājāka valstiskā pašapziņa ir to tagadējo valstspiederīgo krietnā daļā, kuri okupācijas gados tika prettiesiski iepludināti Latvijā no dažādiem citiem valstiskiem veidojumiem, kā arī – pa daļai viņu pēcnācējos. Situācija ir tik ļoti atšķirīga no attālās pagātnes, ka pašnoteikšanās garīgā atjaunotne, ko piedāvā preambula, ir vajadzīga ne tikai valstiski un ne tikai dažādos sabiedrības slāņos, bet arī katrā Latvijas cilvēkā pašā.

Katra cilvēka pašnoteikšanās un pašidentifikācija, šis pirmais solis, šķiet, ir vissvarīgākais, bez tā grūti iedomājama arī nācijas un valsts tapšana un attīstība. Personiska izšķiršanās par piederību notikusi neskaitāmas reizes mūsu zemē arī agrāk un pat pirms valsts tapšanas.

Jāzeps Vītols, ko pieminu viņa 150. dzimšanas gadam izskanot, ir tikai viens, toties visai daiļrunīgs un iespaidīgs piemērs. Viņa tēvs bija nācis no senas Ziemeļvidzemes zemnieku dzimtas, bet skolotāja izglītību ieguvis vāciskajā Tērbatas (Tartu) skolotāju seminārā, strādāja vācu skolās, kur mācījās arī viņa bērni, un ģimenē runāja vāciski. Arī pati Jelgava, kur uzauga Vītols, bija visai vāciska Krievijas impērijas pilsēta. Tik vāciska, ka, uzsākot studijas Pēterpilī, kur toreiz dzīvoja arī ap 10 000 latviešu, viņam bija grūtības ne tikai ar latviešu, bet arī ar krievu valodu. Tomēr, kad viņu savā aizgādībā ņēma Jurjānu Andrejs, kurš kopā ar tautastērpu un kokli bija latviskumu jau atvedis līdz no Ērgļiem, ar Ausekli Pēterpilī īrējis kopīgu istabiņu, tad Stērstu Andreja, Vensku Edvarda un citu latviešu sabiedrībā Vītols apjauta savu izcelsmi un piederību. Tikai Pēterpils latviešu vidē viņš pirmoreiz dzirdēja latviešu tautasdziesmas, kurām, kā pats raksta, līdzi dziedājis un līdzi raudājis. Viņš izmitina savā dzīvoklītī skolotāju Kārli Pētersonu tikai tāpēc, lai nostiprinātu tēvutēvu valodu, kopā ar Jurjānu vāc folkloru Vidzemē, skaņdarbos tver tautasdziesmas, latviešu dzeju un sižetus.

Jāzepa Vītola piemērs netieši apgāž kādu preambulas pretinieku nostādni – pieņēmumu, ka darboties starptautiski un būt Eiropas un pasaules cilvēkam nozīmē zaudēt nacionalitāti un būt nekur īsti nepiederīgam. Vītols bija vairākās zemēs atzīts ievērojams komponistu audzinātājs, 20. gadsimtā viņa Pēterpilī skolotie audzēkņi bija sastopami visos kontinentos. Tomēr Vītola skolotājs N. Rimskis-Korsakovs viņa kompozīciju savdabību izskaidroja ar autora latvisko piederību, labākais draugs Aleksandrs Glazunovs Vītola darbības 25 gadu atzīmēšanas aktam Pēterpilī komponēja īpašas apsveikuma fanfaras par latviešu tautas melodijām.

Arī mūsdienās daudzi starptautiski atzīti mākslinieki un zinātnieki nebūt neslēpj, bet labprāt deklarē Latvijas piederību, man zināmo skaņu mākslinieku vidū to dara pat Latvijas cittautieši. Vienam otram kosmopolītiskais splīns īsteni izzūd līdz ar ilgstošāku darbību ārpus Latvijas. Turpretī dogmatiskie neoliberāļi, kuri uzskata valstisku un nacionālu piederību par nevajadzīgu, no šīs, manuprāt, "bērnu slimības" cieš un to izplata tepat uz vietas, bieži vien praksē pasauli neiepazinuši.

Tiesa, globalizācija valsts lomu mazina, un starpnacionālie naudas varas turētāji grasās gūt pārsvaru pār demokrātiski vēlētu valsts varas mandātu. Jo vairāk tas jūtams nelielajās valstīs, kuru budžeta apjoms tālu atpaliek no starpnacionālo koncernu gada apgrozījuma. Šo apstākļu ēnā it kā izbālē arī nācijas nozīme. To izjūt pat lielās valstis, kuru politisko nāciju stiprumu līdz šim neviens neapšaubīja, taču tās sevi šai ziņā aizstāv. Francijas lielā nedēļas izdevuma "Le Nouvel Observateur" ievadnieks Žans Daniēls rakstam "Francija nav mirusi" par moto liek teikumu: "Ne plašsaziņas līdzekļu drūmais tonis, ne mūsu zemē notiekošais nedrīkst apšaubīt Franciju kā nāciju." (17.- 23. okt., 2013, 3. lpp.).

Satversmes preambulas piedāvājums sniedz labu iespēju gan apzināties mūsu šodienas suverenitātes komplekso un komplicēto raksturu, gan valsts pienākumu neļauties politiskās gribas panīkumam, gan katra atbildību par savu attieksmi pret valsti. Šāds izvērsts atgādinājums nāk īsti laikā, jo vairākus gadu desmitus esam dzīvojuši dziņā noārdīt attieksmi pret agrāko "sovjetisko" valsti, un jauna attieksme pret savu tagadējo valsti veidojusies vāji. Vēl vairāk. Vecais skatiens uz valsti kā kaut ko cilvēkam naidīgu pārceļojis arī uz šodienu. Dažkārt autobusa pasažieris, atraidīdams vadītāja sniegto biļeti, joprojām sev šķiet labu darījis šoferim un paglābis viņu no "izsūcējas" valsts, bet nesaprot, ka principā ir tuvinājis bankrotam gan pārvadātāju firmu, gan savā ziņā arī valsti.

Veco, "sovjetisko" ideoloģiju, vismaz tās ārveidu esam ārdījuši, bet atrodamies gandrīz vai sabiedrisku ideju badā. Arī valsts augstākās amatpersonas, kuras nedrīkstētu atstāt mūs bez pašapzināšanās un valsts iekšējas attīstības vīzijas, ir iepriekšējās desmitgadēs nodevušās pārsvarā tās ārējam stiprinājumam, protams – vajadzīgam. Piedāvāto preambulu iepazīstot, atskārstam, cik daudzi no mums ir tālu no izpratnes par valsti, kurā dzīvo. Tik tālu, ka dažs plašsaziņas līdzeklis var tūkstošiem klausītājiem jautāt, vai Latvijas valsts ir kļūda. Tik tālu, ka aizmirst: mūsu valsts ir veidota uz latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību pamata, bet nevis kā daudzu tautu nejaušs konglomerāts, tā nav daudznacionāla valsts. Un tomēr, valsts juridiskais un politiskais subjekts kopš sākumiem ir kas plašāks – Latvijas tauta, kuras kodols ir un paliek latviešu nācija, bet atšķirībā no Rietumeiropas politiskajām nācijām tā atzīst savā vidū un iekļauj arī mazākumtautības, viņu atšķirīgo valodu un kultūru. Šajā ziņā Latvija ir mazākumtautībām pretimnākošāka par dažu labu Rietumeiropas valsti, un preambulas projekts šo stāvokli nevis apstrīd, bet skaidrojoši apstiprina.

Preambula un tās autora komentārs "Jurista Vārdā" rāda ikvienam pilsonim un tostarp, protams, latvietim, ka pašnoteikšanās šobrīd ietver arī prasību, tā sakot, pašsakārtoties un garīgi izslieties – būt atbildīgam par kārtību un labturību savā tuvumā, attieksmē pret līdzcilvēkiem un rūpēties arī par vispārības labumu. Tas ir svarīgi, jo preambulas pretinieku ciniskajos "tviteriskajos" komentāros galvu ceļ latviešu tautas daļā snaudošais niecības gars – mēs jau maziņi, lai jau dara citi, mēs dzīvosim tikai šā tā un kā nebūt, jo neko īsti jau nespējam. Šis gars bijis labi pazīstams sen – gan pirmās Atmodas laikā, gan valstij dibinoties, gan vēlāk. Vienaldzības un nihilisma savairošanās sabiedrībā padara vienaldzīgākas un nevarīgākas arī valsts struktūras.

Tāpat kā par demokrātiju, arī par atbildīgu attieksmi pret valsti var nākties cīnīties katru dienu. Atgriežoties pie Jāzepa Vītola, jāuzsver, ka arī viņam Pēterpils jaunības izšķiršanās būt vai nebūt latviešu māksliniekam un patriotam nepalika vienīgā. Tā it sevišķi arvien no jauna sevi pieteica Latvijas konservatorijas rektora postenī abās 40. gadu pirmās puses okupācijās – "sovjetiskajā" un nacistiskajā. Tomēr arī 1943.gadā, kad visvarenā propaganda aicināja nedomāt par nacionālajām interesēm, bet ziedot latviešu asinis ar "jaunās Eiropas" nosaukumu maskētai "kopējai lietai" un kad pats Latvijas vārds tika skausts, – arī tad Vītols, mūža 80 gadu kalnā saņemot mūsu universitātes goda profesora nosaukumu, vietējās vācu nacistu virsotnes klātbūtnē atbildes vārdos nevairījās teikt: "Visa mana mūža darbs ir bijis variācijas par tēmu – tēvija Latvija". Un nepilnu gadu vēlāk okupācijas un gestapo terora apstākļos parakstīja Konstantīna Čakstes vadītās nelegālās Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību par valsts suverenitātes un demokrātiskas iekārtas atjaunošanu.

Neļausim mūsu valstiskās un nacionālās pašapziņas atjaunotnes piedāvājumam izplēnēt nespējā un negribā atjaunoties! Sargāsimies būt tie, "kas, sevi projām sviežot, laimīgi" (Rainis). Visi, kuri domā līdzi notiekošajam, apņemsimies aizstāvēt vārdos, rakstos un darbos labu Satversmes preambulas piedāvājumu, neļausim vienaldzībai un cinismam to sagandēt!

Iepriekš:
Egils Levits: Satversmes preambulā būtu jāatsedz Latvijas valsts jēga un būtība
Vilis Vītols: Satversmes preambulu kā vīziju par valsti nevajag mainīt
Paplašināta Satversmes preambula – jo ātrāk, jo labāk
Dīvains, lai neteiktu skarbāk, lēmums
Guntis Kalme: Kāpēc kristīgajām vērtībām jābūt Satversmes preambulā
Rīgā norisinās Satversmes preambulas projektam veltīta konference
Māra Zālīte: Satversmes preambula ir Latvijas vizītkarte
Satversmes preambulā beidzot iekļautas kristīgās vērtības
Egils Levits: Satversmes preambulai būtu stabilizējošs efekts
Egila Levita priekšlasījums: Vai Satversmē būtu jāpadara redzami Latvijas valsts pamati?
Ar Satversmes preambulu stiprinās latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības
Satversmes preambulas projekts un atsauce tajā uz kristietību