Lupatu deķis nesilda visus vienādi, un skroderi vēlas to pāršūt – vienādiem ielāpiem, bet plānāku.

Aukstā ziema, kas, šķiet, neplāno atkāpties vēl kādu laiku, atkal aktualizējusi jautājumu par māju siltināšanu.

Bieži, kad nevaram rast kompromisu izšķirošā jautājumā, viena no atšķetināšanas metodēm ir atrast vidējo aritmētisko. Taču ne vienmēr tas izdodas.

Mūsdienās sievišķība nereti slēpjas aiz pieaudzētiem nagiem, skropstām, matiem un viltus apaļumiem. Cita pat pamanās savas zilganpelēkās acis "nomainīt" uz debeszilām. Lai sievišķīgo atrastu, tad krietni jānopūlas.

Atceros, kāda Ulbrokas vidusskolas darbiniece stāstīja, kā viņas meita, studente, mācās Rīgā un katru vakaru ir mājās aptuveni astoņos. Mācības beidzoties jau apmēram sešos vakarā, taču ir izvēle: vai nu braukt uz Ulbroku un tālāk doties kājām vai nīkt galvaspilsētā vēl stundu, taču iekāpt autobusā, kas pieved gandrīz pie mājām.

"Kaķis, suns, balodis, žurka vai kāds cits "pilsētas faunas" pārstāvis?" – draugu kompānijas jautrā prātā astoņdesmitajos gados mēdza izklaidēties, minot tirgus būdā iegādāta belaša pildījuma izcelsmi.

Ar šādu klasiķa Viljama Šekspīra lugas varoņa Hamleta cienīgu jautājumu mēs varam lūkoties uz pagājušās nedēļas aktivitātēm Stopiņu novada izglītības iestādē "Pienenīte".

Pagājis gads kopš pirmā vēsturiskā referenduma, kurā mums bija jānoteic, vai turpmāk savā valstī runāt savā valodā, vai pieļaut, ka oficiāli būtu jārunā, proti vai neproti, arī krievu valodā.

Vakarrīt, kas bija sācies visai ierasti un tā arī pirmo stundu turpinājās, ritmiski un pirmdieniski darbojoties, pēkšņi redakcijā nodzisa spuldzes un datori.

Ar nazi var gan sagriezt maizi, gan, neuzmanīgi rīkojoties, savainot pirkstu.