Ilgi un grūti tapušo Latvijas administratīvi teritoriālo reformu noslēdza 2009. gada pašvaldību vēlēšanas, kurās ievēlēja vairs ne pilsētu un pagastu, bet tikai republikas pilsētu un novadu vadību. Līdz tam (neskaitot lielākās pilsētas) Latvijā bija divu līmeņu pašvaldību administrācijas: vietējās, kuras ievēlēja savā pilsētā un pagastā, un rajonu padomes, ko veidoja šo pašvaldību vadītāji.
Administratīvi teritoriālā reforma sākās kā rajona līmeņa pārvaldes lietderīguma apšaubījums, vēlme lēmumu pieņemšanas centru virzīt tuvāk vēlētājiem. Lai arī pagastu, kurā dzīvojat, pievieno kaimiņpagastam, novada centrs ir tajā un jūsu pagastā pašvaldību pārstāv vien novada domes iecelts pārvaldnieks, tomēr pagasta jautājumus lemj tepat kaimiņos, un novada vadība pakļauta ne vairs rajona centram, bet tieši Vides un reģionālās attīstības ministrijai.
Pašreizējais ministrijas piedāvājums (kas, tiesa, izskanējis kā diskusijas ierosinājums) iesaka samazināt pašvaldību skaitu no 119 līdz 30. Tas, lielos vilcienos, nozīmē rajona lieluma pašvaldības – ar to atšķirību, ka ievēlētu ne vairs sava pagasta vai pilsētas vadību – kā bija pirms reformas –, bet balsotu par kopējiem sarakstiem visā jaunizveidotajā rajona lieluma novadā, un tas deleģētu pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītāju, kura pilnvarās ir lemt galvenokārt vien par tādu domes apstiprinātu norišu izpildi kā līgumu, maksājumu dokumentu parakstīšana un tamlīdzīgi.
Citiem vārdiem, ja īstenotos 30 novadu iecere, lēmumu pieņemšanas centri salīdzinājumā ar līdzšinējo reformu būtu nevis tuvojušies iedzīvotājiem, bet attālinājušies no viņiem.
Skaitļi, kas liecina par lielu un mazu pašvaldību dzīvotspēju, ir dažādi. Ir lieli novadi, kas saņem naudu no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda; ir mazas pašvaldības, kas no iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasētos līdzekļus fondā iemaksā, un tas ne vienmēr saistīts tikai ar darbavietu pieejamību tuvējā lielpilsētā.
Ir slavējami rosināt diskusiju par to, vai reģionālo attīstību ietekmē tas, ka daži novadi izpletušies teju bijušo rajonu robežās, citi palikuši pagastu lielumā, bet diez vai saimnieciskās likstas atrisināt izdosies, vienkārši pārzīmējot karti.
Lupatu deķis nesilda visus vienādi, un skroderi vēlas to pāršūt – vienādiem ielāpiem, bet plānāku.