27.02.2013 14:08

Vajadzības nevajadzība

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Pagājis gads kopš pirmā vēsturiskā referenduma, kurā mums bija jānoteic, vai turpmāk savā valstī runāt savā valodā, vai pieļaut, ka oficiāli būtu jārunā, proti vai neproti, arī krievu valodā.

Šajā sakarā atceros kādas paziņas stāstījuma fragmentu par laiku pēc perestroikas un Latvijas neatkarības atgūšanas, 90. gadu sākumu. "Vilcienu vagonos, autobusos krievu [tautības] ļaudis klusu sačukstējās: "Kā nu tagad būs? Vai jābrauc prom? Jāmācās tā [latviešu] valoda, tad varbūt ne, darbu arī vajag..."" Pagāja vien nepilna nieka piecgade, un vajadzība pamazām izplēnēja. Kāpēc vajag, ja otri paši nerunā?


Pamazām izauga pēdējā "padomju produkcija" – tie, kas dzimuši 80. beigās. Tiem, kuriem hruščovku pagalmos rotaļu biedri bija arī krieviski runājoši vienaudži, krievu mēles izloksni apguva visai ātri (izņēmums, protams, ir tie, kuru ģimenēs pastāvēja un pastāv divvalodība vecāku izcelsmes rezultātā un kas ir tikai likumsakarīgi). Otrai daļai, it sevišķi tiem, kas laukos, tas joprojām sagādā grūtības, tāpat kā tiem, kas dzimuši jau deviņdesmitajos. Ne viens vien šajā vecumā ir dzirdējis pārsteiguma pilnā vai nopeļošā tonī uzdotu jautājumu: "Tu neproti krieviski? Nu kā tā?" Sabiedrībā to uztver ļoti sensitīvi, interneta rakstos pie šīs tēmas lasāmi tūkstošiem agresīvu komentāru no abiem flangiem, un diemžēl vairumā gadījumu tiek nopelti tie, kas uzdrošinās par šo problēmu publiski runāt, it kā problēmas nemaz nebūtu.

"Valodu referenduma" iespaidā valdībā izskanēja aicinājumi un virkne solījumu sabiedrību saliedēt, ar ko gan šā gada laikā diez ko nav veicies. Pēc referenduma ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs izplatīja diezgan pieglaimīgu paziņojumu tiem, kas atbalstīja valsts valodas statusu krievu valodai: "Jūsu balsojums liecina, ka mums jāveic apjomīgs mājas darbs, lai nozīmīga iedzīvotāju daļa sajustu Latvijas valsti un tās kodolu kā savējo. Daudzi no jums jūt atsvešinātību, daudziem tas bija protesta balsojums. Lai kādi bija jūsu motīvi, 18. februārī nebija uzvarētāju vai zaudētāju." Šis pielabināšanās noskaņojums ātri vien pārņēma daļu politiskās elites, kas pat sāka izskatīt iespēju kompensēt krieviskuma tīkotājiem radītos zaudējumus. Piemēram, "Latvijas Avīzes" lasītāji tolaik konstatēja – rodas sajūta, ka latvieši ar savu pārliecinošo balsojumu referendumā esot kaut ko "nogrēkojušies" pret nelatviešiem un nu jāmeklē ceļš, kā laboties.*

Avots: Latvijas Avīze