Nupat Latviju caurstrāvojuši trīs sabiedrībā plašu rezonansi izraisījuši notikumi – dzīvnieku tiesību aizstāvju uzņemtais videomateriāls par visai nežēlīgiem apstākļiem kažokzvēru audzētavās, zirga gaļas skandāls un plašā ieslodzīto skaita brīvlaišana. Pirmie divi skatāmi Eiropas kontekstā, pēdējais – lokālā, taču visiem ir viena kopīga iezīme – to sekas, mazākas vai lielākas, vēl tikai jutīsim.
Kažokzvēru audzēšana ir skarbs bizness, atzīst uzrunātie Pierīgas uzņēmēji. Arī tīri cilvēciski viņi priekrīt, ka no malas tas parastam cilvēkam var izskatīties nehumāni. Taču, runājot gan viņu pašu vārdiem, gan personiski apzinoties realitāti, jāpiekrīt, ka kādam tas ir jādara. Veikalā desu pērk daudzi, jautājums, protams, cik tajā ir ‟dzīvas" gaļas. Taču pati gaļa un tās izstrādājumi ik dienu tiek izpirkti tonnām. Vai, to ieliekot iepirkuma groziņā, mēs domājam, ka šis gabaliņš agrāk bijusi daļa no vesela, dzīva organisma? Dažriez un bieži noteikti veģetārieši. Tādēļ jāpiekrīt, ka tādā gadījumā arī lopkautuves un cūku fermas ir jāklapē ciet. Bet pieprasījums pēc gaļas, tāpat apģērba, kaut tas skaitītos pat ļoti ekskluzīvs, būs vienmēr. Ja neļausim ar to sevi apgādāt saviem uzņēmējiem, tad preci importēs ārzemnieki, un, aizliedzot šo skarbo uzņēmējdarbības nozari, varēsim ēdot desmaizi teikt – redz, mēs tādi neesam kā tie, lietuvieši, poļi un citi, kas šitā mokā dzīvnieciņus.
Un vēlreiz pie desas. Latviešiem ir un nav humorizjūtas. To nākas secināt par zirga gaļu, kas atrasta mūsu tirdzniecības apritē. Kad kāds twitter.com lietotājs pazīstamo ēdināšanas zīmolu "Hesburger" pārdēvējis par "Horseburger", uzņēmums paziņojis, ka tā ir nopietna reputācijas graušana, solot pat tiesu darbus.Tikmēr Rēzeknes gaļas kombināts paziņojis, ka ražos zirga gaļas desu. Kāds ceļš būs labāks – uzliekot veto vai mēģinot defektu pārvērst par efektu – to rādīs laiks.
Jo īsāku brīdi cilvēks atrodas ieslodzījumā, jo efektīvāk. Ārzemēs ir pētījums, ka cilvēks, nonākot ieslodzījumā, savu izdarīto apzinās un nožēlo 55 dienās. Tādēļ nav jēgas viņu turēt cietumā 12 gadus, secinājis Probācijas dienesta vadītājs Aleksandrs Dementjevs. Turklāt pēc tik ilga laika cilvēks būs degradējies, daļēji pazudis sabiedrības loceklis, un pastāv daudz lielāka iespējamība, ka, nespējot pielāgoties jaunajiem apstākļiem, viņš pastrādās jaunu noziegumu. Vai šāda pētījuma datus varētu attiecināt arī uz Latvijas tiesu sistēmu, ir diskutējams jautājums. Taču, ja viena ielsodzītā uzturēšana valstij jeb mums, nodokļu maksātājiem, izmaksā vairāk nekā atbalsts jaundzimušam bērniņam, varbūt ir meklēt ja ne zelta, tad kaut kādu vidusceļu.
Bieži, kad nevaram rast kompromisu izšķirošā jautājumā, viena no atšķetināšanas metodēm ir atrast vidējo aritmētisko. Taču ne vienmēr tas izdodas.