Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ir bijuši un vienmēr būs cilvēki, kas pat vislabākos likumus mēģinās vai nu apiet ar līkumu, vai izmantot tos savās interesēs, kas ne vienmēr sakrīt ar sabiedrības labumu. Politiskā kultūra, kā zināms, nozīmē ne tikai jēdziena sadzīvisko izpratni – sarunājoties par politiku/ar politiķiem, nelamāties, nespļaudīties, nekauties –, bet arī spēju apzinīgi – sabiedrības interesēs – izmantot likumdevēja izstrādātos instrumentus.

Uzklausot viedokļus par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas piedāvāto pašvaldību referendumu likuma ieceri, neiznāca dzirdēt viedokli, ka likumprojekts būtu nevainojams. Bažas par referendumu ļaunprātīgu izmantošanu nav mazas. Daļēji tās varētu mazināt paša ministra Edmunda Sprūdža virzītā referenduma ierosināšanai nepieciešamo parakstu skaita diferenciēšana atkarībā no iedzīvotāju skaita pašvaldībā. Līdzšinējā priekšlikumā minētie 15 procenti, kas nepieciešami, lai spriestu par pašvaldības ilgtspējīgās attīstības stratēģiju un sabiedriskām būvēm, Ropažos vai Siguldā būtu daži simti, Rīgā – desmitiem tūkstoši balsstiesīgo parakstu.

Arī 30 procenti, kas vajadzīgi, lai rīkotu tautas nobalsošanu par pašvaldības atlaišanu, pēc daudzu atzinuma, "nav problēma". Uzmanību pelna viedoklis, ka attīstības jautājumu apspriešana ir pārāk reta, lai nerastos risks, ka izveidosies ļaužu loks, par kura vienīgo izklaidi cauru gadu var kļūt iespējas meklēt vissīkākos iemeslus, lai vāktu parakstus par pašvaldības atlaišanas referendumu.

Mēdz teikt – nav slikta laika, ir tikai nepiemērots apģērbs. Diezin vai būtu korekti līdzīgi runāt par likumiem un apzinīgiem vai neapzinīgiem pilsoņiem, taču viens gan ir skaidrs – lai arī kādi rezultāti būs diskusijām par savācamo parakstu skaita diferenciāciju, iecerētais likums, ja tas stāsies spēkā, būs spēcīgs politiskās kultūras līmeņa indikators. Ja daudz pašvaldības naudas būs jātērē nobalsošanām, kas politiskajā un saimnieciskajā dzīvē neko nemainīs, varēsim vainot vien paši sevi un neapzinīgos kaimiņus.