Kopš tiem laikiem izklaides iespēju klāsts palielinājies, tirgotavas palikušas, bet Latvija atbrīvojusies no Padomju Savienības un iestājusies Eiropas Savienībā – sabiedrībā, kur valda gluži cita attieksme pret patērētāju tiesībām. Neesam palikuši nomaļus no Eiropu pāršalkušā trača, kas izcēlies, atklājot, ka liellopu gaļas vietā ātrās ēdināšanas uzņēmumos mēdz pasniegt "zirga burgerus", apmeklētājiem par to nezinot. Jandāliņš, kas paskarba humora cienītājiem, lasot par kārtējo ātrās ēdināšanas restorāna atvēršanu, ļauj prognozēt vēl vienu iespēju nogaršot zirga gaļas delikateses.
Īstenībā iemeslu jokiem ir maz: tiesības zināt produkta izcelsmi nozīmē nevis tukšu ziņkārību, bet gan tiesības tikt pasargātam no pārsteigumiem, ko nepiemērots uzturs var sagādāt, piemēram, alerģiskam organismam. Līdzīgu apsvērumu dēļ neapklust arī prasības uzrādīt ģenētiski modificētu organismu klātbūtni produktos.
Cilvēkiem ir tiesības zināt, ko viņi ēd, – ne tikai tāpēc, ka viņus vadītu aizspriedumi vai gaumes diktēti apsvērumi, bet arī – un galvenokārt – tieši tāpēc, ka no informētības mēdz būt atkarīga viņu veselība.
Pienācīgi gatavotai zirga gaļai nav ne vainas, bet uzdot to par ko citu ir cūcība – skandālu nesen komentēja Pierīgā mītošais pavārs Mārtiņš Rītiņš. Ir taču atšķirība, vai dzeltenā prese vēsta par to, kādu dušas kabīni vannas istabā ierīkojusi slavenība, vai arī laika ziņas palīdz izvēlēties pietiekami siltu apģērbu, lai, izejot uz ielas, nesaaukstētos, vai ne? Tā pati atšķirība, kas starp ziņkārības apmierināšanu izklaides nolūkos un praktiski izmantojamas informācijas gūšanu.
"Kaķis, suns, balodis, žurka vai kāds cits "pilsētas faunas" pārstāvis?" – draugu kompānijas jautrā prātā astoņdesmitajos gados mēdza izklaidēties, minot tirgus būdā iegādāta belaša pildījuma izcelsmi.