Kā eļļa ugunī ir teju vai astronomiskie apkures rēķini, kurus saņēma visi Latvijas iedzīvotāji, un pierīdznieki nebija izņēmums. Eksperti vienā balsī apgalvo, ka to veicina ne tikai kurināmā sadārdzināšanās, bet arī tas, ka lielākā daļa padomju gados celto māju savu laiku jau godam ir nokalpojušas, tādēļ prasās kaut vai pēc nelieliem uzlabojumiem, piemēram, "mētelīša", ar ko apklāt kailās un aukstās ķieģeļu sienas.
Samazinās situma zudumi, tādēļ arī rēķini par apkuri sarūk. To pierāda to cilvēku rēķini, kuri, dzīvo, piemēram, Enerģētiķu ielas 13. namā Salaspilī vai Uzvaras prospekta trešajā mājā Baložos. Šo namu iedzīvotāji arī stāsta, ka pašlaik ar visu kredītu tik un tā maksā mazāk, nekā tad, kad mitinājās nesiltinātā ēkā. Teorētiski viss izklausās pietiekami skaisti un ērti, taču Pierīgā un ne tikai, ir simtiem māju, kuras pret debesīm slien savas aukstās ķieģeļu muguras.
Kāpēc tā? Šeit atliek tikai kā piemēru minēt vecu veco teicienu – kur divi latvieši, tur trīs partijas. To, ka lielākā problēma ir vienoties ar līdzcilvēkiem, kautri norāda siltināto un arī nesiltināto māju iemītnieki. Labo ieceri padarīt māju siltāku un arī vizuāli pievilcīgāku, manuprāt, daudz mazāk aizēno bailes no kredītsloga un neziņa par nākotni, bet tieši šī mūžīgā kašķēšanās un neizlēmība, no sērijas – ja viņš teiks "balts", tad man noteikti jāsaka "melns".
Iemesli tam var būt visdažādākie – sākot no tā, ka kaimiņa suns vakaros skaļi rej vai kaimiņiene tik intensīvi mazgā traukus, ka to var dzirdēt visa māja. Tam gan nav nekāda sakara ar jautājumu par siltināšanu, bet bieži vien tieši šīs pārāk tuvās līdzāspastāvēšanas dēļ radītās negācijas traucē pieņemt lēmumus, kas ir izdevīgi visiem. Jo mēs taču esam latvieši.
Aukstā ziema, kas, šķiet, neplāno atkāpties vēl kādu laiku, atkal aktualizējusi jautājumu par māju siltināšanu.