13.11.2013 10:22

Mārtiņš Rītiņš: "Mums ir tas, kā daudzviet pasaulē vairs nav"

Autors  Rasma Rudzāte
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)

Lai apjaustu vērtības, kuru vidū dzīvojam, tās ir jāierauga it kā no jauna. Ir jādodas brīnumu pilnajā pasaulē, lai atgriežoties ieraudzītu tos dārgumus, kas vienmēr bijuši acu priekšā.

To, kāda vērtība ir Latvijā audzēti lauku labumi, mums atklāja pasaules ceļus izbraukušais un virtuves iepazinušais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš. Kopš atjaunotās brīvvalsts sākuma Mārtiņš joprojām uzbur mūsu acu priekšā arvien jaunus ēdienus, kuru dievīgo garšu izsaka prieka un mīlestības pilnā jautājumā: "Nu, kas var būt labāks par šo?" Par to, kam jāpateicas, ka varam šos gardumus baudīt, – par Latvijas zemi un zemniekiem – stāsta Mārtiņš Rītiņš.

Zeme ir valsts labklājības pamats
Mūsu Latvijā ir tas, kā daudzviet Eiropā un pasaulē vairs nav, – tīra, atpūtusies un auglīga aramzeme, leknas pļavas, dzidri pazemes avoti. Kopš mūsu sentēvu laikiem zeme ir bijusi labklājības garants, un prasmīga zemes apsaimniekošana – dzimtas un valsts labklājības pamats, kam spilgts apliecinājums ir pirmās brīvvalsts laiks.

Jau vairāk nekā divdesmit gadus mums atkal ir visi priekšnoteikumi, lai ietu senču pēdās. Dēli un mazdēli ir atguvuši vectēvu zemes, par kurām maksāta arī visaugstākā – dzīvības cena. Mūsu vidū ir radi un kaimiņi, kuri sevī glabā paaudzēs pārbaudītās senču gudrības, kā vislabāk saimniekot vienīgajā vietā uz pasaules, kurā mēs esam saimnieki, – Latvijā. Domāju, būt labam saimniekam ir katra sevi cienoša latvieša goda jautājums, un šķēršļi, ko sastopam ceļā, ir tikai iespēja parādīt to saprašanu, tālredzību, spēku un varēšanu, kas snauž mūsos.

Ir jāzina, ko liekam mutē
Pēdējos pussimts gados Latvijā strauji augušas pilsētas. Un arī tiem, kuri dzīvo daudzstāvu namos, ir jāzina, ko liekam mutē, jo no agras bērnības līdz sirmam vecumam mūs veido tas, ko mēs ēdam. Mums ir jāzina tas avots un aka, no kuras dzeram ūdeni.

Mums ir jāpazīst tas lauks, kurā izaug labība, saknes, dārzeņi, un tas dārzs, kurā nobriest augļi un ogas. Mums jāzina tā pļava, kur ganās govis, kuru pienu mēs dzeram un no kura taisām biezpienu un sienam sierus. Mums jāzina, ko ēd vistas, kuru olas mēs lietojam un ar ko ir baroti mājlopi. Tikai tad, ja mēs to zinām, mēs zinām, ko liekam mutē.

Būt zemniekam ir brīnišķīgs dzīvesveids
Ja mums ir kaut vai pāris dobju, apsaimniekosim tās, izaudzējot sev garšaugus un zāļu tējas. Piemājas dārziņā ir vieta arī sakņu dobēm, ogu krūmiem un augļu kociņiem.

Savā dārziņā, ko esmu iekopis Baltezerā, brīvā dabā ļauju dzīvot arī astoņām vistiņām, un man ik rītu brokastīs ir svaigas olas. Anglijā gandrīz pie katras mājas dārziņā redz staigājam pāris vistiņu, kas ģimeni nodrošina ar olām. Tiem cilvēkiem, kuri ir atguvuši vectēvu zemes, paveras iespējas kļūt par saimniekiem ne vien zemei, bet arī savai dzīvei no saullēkta līdz saulrietam. Patlaban ir pilnīgi skaidrs, ka ir vērts nodarboties ar tīras un dabīgas pārtikas audzēšanu, jo pieprasījums pēc tās tikai pieaugs.

Mums jābūt noteicējiem par savu zemi
Bažām par augsnes tīrību ir objektīvi iemesli, jo daudzviet Eiropā un pasaulē lauksaimniecības zemes ir pilnas ar ķimikālijām, kur neko ēdamu vairs nevar izaudzēt. Lai turpinātu biznesu, lielie industriālie lauksaimnieciskie ražotāji izpērk tīras, auglīgas zemes pa visu pasauli. Lielie izspiež mazos ražotājus un sāk pārņemt viņu laukus. Milzīgos apmēros tas notiek Āfrikā, kur viņi aizņem arvien jaunas un jaunas teritorijas, un piesārņo tās ar ķimikālijām un modificētajiem kultūraugiem, izjaucot ekoloģisko sistēmu. Industriālajiem ražotājiem neinteresē, kas notiks ar zemi, jo viņiem vajag maksimāli augstas ražas un peļņu.

Pasaulē pazīstamā "Slow Food" organizācija iesaistās daudzos procesos, lai glābtu pasauli un stātos pretī neierobežotajai lielo, starptautisko pārtikas koncernu varai un saglābtu to, ko jau sagandējuši lielie industriālie pārtikas ražotāji. Tādēļ Āfrikā 27 valstīs "Slow Food" ir iestādījuši 1000 dārzus pie skolām un ciematos, lai palīdzētu nodrošināt tīru pārtiku vietējiem iedzīvotājiem, kuri ir lielo industriālo lauksaimniecības koncernu apdraudēti un joprojām cieš no pārtikas trūkuma.

Arī Latvijā "pa kluso" it kā ar labiem nodomiem ierodas lielie modificēto sēklu audzēšanas koncernu tirdzniecības pārstāvji (piemēram, "Monsanto"), un lielo ražotāju putnu un lopu barībai jau gadiem ilgi tiek piemaisītas ģenētiski modificētas sastāvdaļas, par kurām mūs neviens nebrīdina. Bieži mēs ēdam vietējo pārtiku, domādami, ka tā ir labāka, bet tā jau ir pilna ar visādām neveselīgām vielām.

Mēs zinām, ka arī Baltijas jūra ir piesārņota ar ķimikālijām, kas tajā ieplūst. Un kas no tā cieš? Vai tie, kas jūru saindē? Nē, ciešam mēs, kas šīs jūras krastā dzīvojam, zvejojam zivis, peldamies. Mēs par to maksājam, cīnoties ar dažādām veselības problēmām, jo mūsu labsajūta pamatu pamatos ir atkarīga no tīra ūdens, gaisa un pārtikas, ko lietojam uzturā. Tāpēc mums jābūt gudriem apsaimniekot savu zemi tā, lai tā būtu tīra un būtu pārticības garants arī mūsu bērniem un bērnubērniem.

Tā ir šodienas realitāte, par kuru jādomā ļoti nopietni, jo lielie komerciālie pārtikas ražotāji tiecas pārņemt kontroli visā pasaulē, lai būtu noteicēji pār to, ko mēs sēsim, ko ēdīsim un cik par to maksāsim. Ja mēs to pieļausim, mums vairs nebūs nekādas teikšanas. Bet mums ir jādara tā, lai mums būtu teikšana.

Atbalstīsim zemniekus

Lai mūsu cilvēkiem būtu vislabākā pārtika, mums jāatbalsta zemnieki, kuri saimnieko ar bioloģiskām un videi draudzīgām metodēm. Savus zemniekus mēs varam atbalstīt, pirmkārt, pērkot viņu ražojumus. Jau daudzviet pasaulē, arī Amerikā, cilvēki, kuri dzīvo lielpilsētās, iepazīstas ar konkrētu zemnieku, nogaršo viņa produkciju, sadraudzējas un vienojas, kādus produktus pirks no zemnieka visu gadu. Šie pilsētnieki pēc kartupeļiem, burkāniem, kāpostiem, olām un piena dodas nevis uz lielveikalu, bet nedēļas nogalē brauc pie sava zemnieka. Tā ir laba un atbalstāma prakse, jo šie zemnieki ir droši, ka to, ko izaudzēs, varēs arī pārdot.

Ja mēs sakām, ka mīlam savus bērnus un mums rūp mūsu cilvēku veselība, tad no zemniekiem kā mājražotājiem produktus vajadzētu ļaut pirkt arī bērnudārzu, skolu, slimnīcu un pansionātu virtuvēm. Absurdi ir argumenti, noteikumi un likumi, kuri to aizliedz, piemēram, ka tuvējā pagastā dzīvojoša zemnieka produkcija var būt grūtāk izsekojama un mazāk droša par to, uz kuras etiķetes rakstīts vien tas, ka "Ražots ES". Vietējie cilvēki taču no paaudzes paaudzē pazīst cits citu un zina, kuram var ticēt, uz kuru var paļauties un kuram vārdi nesaskan ar darbiem.

Pārpircējiem cilvēki vairs netic
Šodien cilvēki grib pirkt produktus tieši no zemniekiem, jo pārpircējiem vairs neuzticas. Diemžēl, bet pieredze rāda, ka ne viss, kam ir birka "Ražots Latvijā", patiešām ir radīts šeit un ir labs. Piemēram, vistas, kurām pielikta šiltīte "Mājas kūpinājums", var būt augušas Polijā vai Taizemē, bet pie mums tikai nokūpinātas. Ja kūpināta vista maksā mazāk par jēlu vistas gaļu, ko pārdod zemnieks, tad tā lieta tomēr nav "tīra".

Ja gribam ēst labu, svaigu, ar dzīvības enerģiju piesātinātu pārtiku, tad vietējai pašvaldībai vajadzētu piedāvāt zemniekiem atbalstu. Lauku ļaudīm pašiem nav vaļas to meklēt, jo darbs dzen darbu. Pašvaldībai novada vai pilsētas centrā zemniekiem vajadzētu iekārtot cilvēka cienīgu tirdzniecības vietu – zem jumta un siltumā, ar galdiem, kur parocīgi var izlikt produkciju, un krēsliem, kuros sēžot atpūtināt lauku darbos nogurušās kājas.

Tirgus, kurā pārdotu tikai tīru, bioloģiskiem paņēmieniem audzētu zemnieku produkciju, noteikti būtu vajadzīgs arī Rīgā un pārējās Latvijas lielajās pilsētās, kur pārsvarā ir daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji. Pašvaldībās, kurās ir gudri un tālredzīgi vadītāji, kuri saprot, kāda vērtība ir laba, svaiga, tīrā zemē augusi pārtika, ierīkot zemnieku tirdziņu telpās zem jumta nav problēmu.

Palīdzot zemniekiem pārdot saražoto, viņi jutīsies droši, ka produkcijai ir noiets, un ražos arvien vairāk. Un arvien vairāk Latvijā būs cilvēku, kuri līdz šim aizaugušajās zemēs vēlēsies nodarboties ar tīras, bioloģiskās pārtikas audzēšanu, jo redzēs šim darbam jēgu un nākotni.

Iepriekš:
Kurp mūs ved pārtikas ražošanas industrializācija?
"Tev NEBŪS sēt" jeb Brisele balso par Monsanto diktatūru
Izbeidz strīdīgo "tomātu lietu" pret Baložu dārzniecības īpašnieci
Viedoklis: Tomātu kauju sakarā
ĢMO – zinātnes triumfs pārtapis postā
Sēklu izplatīšanas ierobežošana – Briseles genocīds!
ĢMO tuvojas!

Latvijai – 95