Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Kā vērtējat politisko situāciju, kāda patlaban ir izveidojusies Latvijā?
- Man ir ļoti dziļa pārliecība, ka partiju sistēma pašreizējā momentā Latvijā sevi ir pilnībā izsmēlusi. Faktiski tā ir pilnīgi degradējusies, jo šobrīd kā partija tiek pasniegti domubiedru veidojumi, kuri cenšas tikt pie varas, lai panāktu kādus konkrētus mērķus. Tas varbūt nebūtu slikti, ja šie mērķi saskanētu ar to, kas ir nepieciešams absolūti lielākajai tautas daļai – vēlētājiem. Diemžēl mēs katru dienu saskaramies ar faktiem, kas liecina, ka, pirmkārt šie mērķi ir pilnīgi atšķirīgi.

Otrkārt, katra partija, katra ministrija velk uz savu pusi. Un vēl nepatīkamāk ir tas, ka premjers šajā situācijā neko daudz nevar izmainīt. Faktiski tas nozīmē vienu – Latvijā uz šo brīdi ir izveidojusies pilnīga bezsaimnieka situācija.

Ar kādiem argumentiem varat pamatot šo viedokli?
- Visnepatīkamākais sindroms, kas to apliecina, manuprāt, ir tas, ka no Latvijas masveidā aizbrauc cilvēki spēka gados un pārceļas uz dzīvi citās valstīs. Tas notiek, neskatoties uz to, ka mums ir "veiksmes stāsts", ka mums ir augsti kredītreitingi, ka mūs slavē, piemēram, Starptautiskajā Valūtas fondā.

Pat tikai viens rādītājs – tas, ka cilvēki gadiem ilgi aizplūst no valsts, liecina, ka pie mums kaut kas totāli nav kārtībā, ka ļoti būtiskas lietas valstī nav sakārtotas. Bet arī citu piemēru netrūkst.

Pirms pāris nedēļām Vecrīgā notika Latvijas pensionāru pikets. Neko daudz jau mūsu pensionāri neprasa, tikai pašu iztikas minimumu – siltu mājokli, iespēju pieticīgi paēst un kaut kā uzturēt savu veselību. Neko citu garu, smagu darba mūžu nodzīvojušie cilvēki nelūdz, viņi nerunā ne par atpūtu, ne iespējām baudīt kultūru, ne apceļot pasauli. Jo pie mums šodien ir tāda situācija, ka, līdzko pensionārs ir nomaksājis komunālos maksājumus, viņš ir izvēles priekšā – vai nu līdz nākamajai pensijai ēst, vai pirkt zāles.

Tādā situācijā patlaban ir aptuveni ceturtdaļa Latvijas pensionāru jeb 100 tūkstoši cilvēku valstī, kuri ir būtiska mūsu sabiedrības daļa. "Eurostat", kas ir vispāratzīta Eiropas statistikas organizācija, pamato ar skaitļiem to, ka mūsu valstī nabadzības risks strauji pieaug, bet Labklājības ministrija nāk klajā ar rādītājiem, ka pie mums nabadzība strauji samazinās. Domājot, kuram viedoklim ticēt, varam ieiet internetā un "Google" lodziņā ierakstīt – minimālā pensija. Tas, ko ieraugām, šo vietni atverot, manuprāt, ir lielākais kauna traips valstij.

Tur redzam tabuliņu, kādas minimālās pensijas ir iespējamas pie kāda darba stāža. Tajā skaidri un gaiši rakstīts, ka cilvēkam ar 41 un vairāk gadu darba stāžu pensija ir iespējama 76 latu apmērā. Tas ir oficiāli, jo mūsu likumdošana paredz tādu iespēju.

Mūsu likumdošanā skaidri un gaiši ierakstīts, ka pensija mūsu valstī ir atkarīga no iemaksas, ko no algas esam veikuši sociālās apdrošināšanas sistēmā, un darba stāža, ko esam nostrādājuši. Taču pēkšņi parādījies vēl viens jauns faktors – pensijas aprēķināšanas brīdis. Pensija kļuvusi atkarīga no pensijas aprēķināšanas brīža. Un diemžēl tas ir fakts, ka kopš 2011. gada visi, kuri aiziet pensijā, zaudē apmēram 20 % no savas pensijas, jo, to aprēķinot, tiek piemērots viens krīzes gadu koeficients.

Būtu saprotami, ja šo koeficientu piemērotu attiecībā uz krīzes gadu. Bet to piemēro visiem, kuri aiziet pensijā no 2011. gada. Tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem krīze ir uz visu atlikušo mūžu. Par to esam runājuši neskaitāmas reizes un saņēmuši visas iespējamākās atrunas, lai neko nemainītu. Es Labklājības ministrei atklāti pateicu, ka tagad šo jautājumu vairāki cilvēki iesnieguši Satversmes tiesā. Ja tā pieņems pozitīvu lēmumu, būs jāpārrēķina pensijas apmēram 20 tūkstošiem jauno pensionāru, jāliek klāt 20 % pensijām un piedevām būs jāveic izmaksas par trīs gadiem, kopš viņiem pensija ir aprēķināta.

Minēšu vēl vienu piemēru. Šodien strādājošiem pensionāriem iedzīvotāju ienākuma nodokli aprēķina no pirmā lata. Vairumā gadījumu strādā tie cilvēki, kuriem ir mazas pensijas, jo viņi ar tām nevar iztikt. Piemēram, cilvēks saņem pensiju 100 latu apmērā. Viņš strādā un nopelna vēl 100 latus. Viņam no tiem nopelnītajiem 100 latiem 24 % paņem nost kā iedzīvotāju ienākuma nodokli. Pensionāru federācija ir sagatavojusi rakstisku priekšlikumu šī jautājuma atrisināšanai un iesniegusi Labklājības ministrijā labu laiku atpakaļ, bet tas netiek virzīts tālāk. Bija solījumi, ka šogad pensionāriem būs tāds pats neapliekamais minimums kā visiem strādājošajiem, bet nekā.

Mēs visu laiku dzirdam atrunas, ka valstij nav naudas. Un tajā pašā laikā redzam, ka ar vieglu roku tiek glābti faktiski bankrotējuši uzņēmumi, kuros tiek ieguldīti desmitiem miljonu latu. Un izrādās, ka ir parakstīti, es teiktu, iznīcinoši dokumenti Latvijai kā tādai, par kuriem pat liela daļa no Saeimas deputātiem neko nezina, nerunājot nemaz par tautu.

Es šeit runāju par to, ka 2011. gada decembrī ir parakstīta nodomu vēstule ar Starptautisko Valūtas fondu, kurā ierakstīts tas viss, kas šodien notiek Latvijā – tur ir teikts, ka mēs ierobežosim līdzekļus ceļu remontiem, bērniem, pensionāriem, pārtrauksim aprēķināt piemaksas pie pensijām par darbu līdz 1996. gadam utt. Šajā nodomu vēstulē ir kādi trīsdesmit punkti, kas izklāstīti uz vienpadsmit lapām, un to ir parakstījuši četri mūsu valsts vadītāji.

Redzot to, kas notiek mūsu valstī patlaban, es uzskatu, ka Latvijā steidzami ir jāmaina daudz kas, kamēr vēl nav par vēlu.

Kas būtu galvenie veicamie darbi?
- Manā skatījumā centrālais jautājums ir par to, ka valstī ir jābūt atbildīgiem tās vadītājiem. Kā jau teicu, pirmkārt, Latvijai ir nepieciešams saimnieks. Saimnieks, kurš uzņemas pilnu atbildību par to, kas notiek valstī. Manā skatījumā tāds varētu būt visas tautas vēlēts prezidents ar pietiekami plašām funkcijām Latvijas saimnieciski sociāli politiskās dzīves vadīšanā.

Tikai vienkārši ievēlot prezidentu un atstājot viņam tādas pašas funkcijas, kādas tās ir šobrīd, neko būtisku izmainīt nevar. Patlaban Latvijas Republikas prezidents darbojās saskaņā ar likumdošanas aktiem. Viņš ir ievēlēts tā, kā to paredz likums, un viņš nodarbojas ar to, ko paredz likums. Un tur nav, pie kā piesieties.

Lai izmanītu situāciju, kādā esam patlaban, ir kardināli jāmaina prezidenta funkcijas. Tautas vēlētam prezidentam jābūt cilvēkam, kurš uzņemas valsts pārvaldes organizēšanu vistiešākajā veidā, pat ieskaitot valdības sastādīšanu pilnā apjomā, varbūt pat uzņemoties šīs valdības vadīšanu.

Lai to izdarītu, Latvijā trūkst kā ļoti būtiska – attiecīgas likumdošanas. Šobrīd situācija ir tāda, ka likumdošanu veido pārsvarā partijas, kas atrodas pie varas. Un ar nožēlu ir jāsecina, ka viņu interesēs nav izveidot spēcīgu prezidenta institūciju. Tādēļ ļoti rūpīgi jādomā par to, ko un kādā veidā darīt, lai pēc nākamajām vēlēšanām mēs varētu veikt izmaiņas, pirmkārt, attiecībā uz prezidenta institūciju.

Otrkārt, arī parlamenta veidošanā ir nepieciešamas ļoti būtiskas izmaiņas. Es pieļauju, ka tā varētu būt jauktā vēlēšanu sistēma, kāda darbojas Lietuvā, kur puse ir partiju mandāti, bet otra puse ir ievēlēti no vēlēšanu apgabaliem. Domāju, ka tas varētu nostiprināt mūs vairāk kā demokrātisku valsti.

Es varbūt izteikšos skarbi, bet Latvija ir maza valsts. Sen pierādīts, ka jebkurā valstī aktīvā daļa ir ap 5 % no iedzīvotājiem un ne vairāk. Latvijā partiju ir ļoti daudz. Daudzas no savulaik vadošajām partijām nogājušas no politiskās skatuves. Diemžēl nogājušas kopā ar labiem un spēcīgiem kadriem. Tām partijām, cik patlaban ir Latvijā, to cilvēku, kuriem būtu cilvēciskās, profesionālās iemaņas un zināšanas deputāta pienākumu veikšanai, ir daudz par maz.

Šodien izskatās, ka aiz partiju politiķiem aizkulisēs stāv cilvēki, kuri viņus vada kā marionetes un kārto savas intereses, jo ļoti daudzi jautājumi, kas tiek lemti, ir absolūti nesaprotami, savukārt tas, kas cilvēkiem valstī patiešām ir svarīgi, netiek risināts.

Paskaidrošu ar konkrētu piemēru. Es runāju ar deputātu par pensiju indeksāciju un sarunas nobeigumā viņam uzdevu tiešu jautājumu: "Jūs mani atbalstīsiet?" Atbilde skanēja: "Jā, es atbalstīšu!" Kad šī jautājuma izskatīšana nonāca līdz balsošanai Saeimā, viņš bija pirmais, kurš nobalsoja pret. Tas nozīmē, ka cilvēks absolūti nenes nekādu atbildību par saviem vārdiem, nemaz nerunājot par darbiem, ko viņš dara. Un tas nav vienīgais tāds gadījums, tādu ir pietiekami daudz, lai būtu pamats uztraukties par to, kas notiek valstī.

Pats neesmu bijis deputāts, bet cilvēki, kuri savulaik strādājuši Saeimā, ir stāstījuši, ka pirms iekļūšanas partijas listē viņi ir parakstījuši attiecīgus dokumentus par to, ko darīs vai nedarīs. Noslēpums nav arī tas, ka politiķu darbu ietekmē arī vēlēšanu kampaņu sponsori.

Jāatzīst, ka daudz neloģismu nāk arī nevis no nekompetences, bet no vēlēšanās labi nopelnīt. Kā piemēru varu minēt kaut vai situāciju, ar ko saskāros jau trešo gadu tāpat kā citi Ķekavas iedzīvotāji. Es nespēju saprast, kāpēc uz apvedceļa Ķekavas aplim trīs reizes trīs gadu laikā ir jāfrēzē nost nesen uzliktais asfalts un jāliek jauns. To nu nekādi nevar uzskatīt par saimniecisku rīcību. Un līdzīgus stāstus es dzirdu no cilvēkiem visā Latvijā.

Lūdzu, turpiniet par to, kā vērtējat ekonomisko situāciju valstī?
- Mēs redzam, kas notiek šī gada budžeta cīņu ietvaros. Atvainojos Ministru prezidentam, bet viņam būtu jābūt tam cilvēkam, kurš, vadoties pēc apstiprināta Nacionālās attīstības plāna, veido attiecīgo budžetu. Jo kādam nolūkam tad ir izveidots Nacionālais attīstības plāns – galvenais valsts attīstības dokuments tuvākajam laikam, kas ir izmaksājis diezgan nopietnu summu? Ja šis plāns ir objektīvi pamatots nopietns dokuments, tad, lūdzu, veidojiet valsts budžetu atbilstoši Nacionālās attīstības plānam un tad valstī arī kaut kas notiks.

Bet ko mēs redzam? Viena vai otra partija sāk buksēt, ceļot savas pretenzijas, un, iespējams, mēģinot izkalpoties tautas acīs. Vai tas neliecina par to, ka iespēja sēdēt deputāta krēslā kļūst svarīgāka par darbu, kas jāveic, uz tā sēžot?

Tas ārprātīgais bezsaimnieciskums, kas patlaban valda valstī, ir jāaptur. To atļaujos teikt tāpēc, ka pats esmu ekonomists. Valsts dzīves pamati balstās uz reālu ekonomiku, kas ir vistuvāk vairumam cilvēku. To, kas notiek ar mūsu reālo ekonomiku, mēs redzam. Gandrīz vai visi ražojošie uzņēmumi ir pārdoti, tie atrodas ārvalstīs dzīvojošu saimnieku rokās. Vai tas ir normāli? Nē, tas nav normāli! Arī tas, ka mēs tik ļoti ceram un paļaujamies uz Eiropas fondu naudu, nav loģiski. Eiropas nauda ir nenopelnīta nauda, bet ar nenopelnītu naudu valsts ekonomiku pacelt nevar.

Lai man piedod liepājnieki, bet manā skatījumā "Liepājas metalurgs" tādā izpratnē, kāds tas ir patlaban, nav uzņēmums, kas var ilgi darboties šajā sfērā. Paskaidrošu, kāpēc. Līdz šim tas nodarbojās ar metāllūžņu pārkausēšanu. Pirmkārt, metāla pielietošana tautsaimniecībā sarūk, jo tas ir daudz dārgāks materiāls par keramiku un visāda veida plastmasām, kas daudzviet aizvieto metālu. Otrkārt, padomju laikā metāla izstrādājumi un metāllūžņi bija katras mājas pagalmā. Patlaban Latvija ir praktiski izsmelta, tādu metāllūžņu krājumu pie mums vairs nav. Ja "Liepājas metalurgam" parādīsies krievu investors, uzņēmums kādu laiku varētu darboties, jo tajā ražo pašu vienkāršāko, tēraudu un armatūru, kam ir zināms noiets, bet nedomāju, ka tā ir konkurētspējīga produkcija tālākā perspektīvā. Lai noturētos un piedzīvotu izaugsmi, ir jāražo kāds pieprasīts specifisks tērauds, ekskluzīvi metālu sakausējumi.

Ja runājam par ekonomiku, tūdaļ ir jāpiemin enerģija, bez kuras mūsdienu ražošana nav iedomājama. Un šajā sakarā ir viena lieta, ko es nekādi nesaprotu. Latvija ir vienīgā valsts Baltijas reģionā, arī Baltkrievijā un vēl aiz tās, kurai ir dota ļoti nopietna dabas bagātība – mūsu upe Daugava. Faktiski šī ir vienīgā upe šajā reģionā, uz kuras reāli var būvēt elektrostacijas. Pirmkārt, es nesaprotu, kāpēc mēs nevaram uzbūvēt vēl trīs elektrostacijas uz Daugavas, lai pilnībā sevi nodrošinātu ar pašražotu elektroenerģiju. Otrkārt, saņemot investīcijas šāda projekta realizācijai no Eiropas, manuprāt, to ir pilnībā iespējams izdarīt. Un mēs šeit radītu ļoti daudz darbavietu gan celtniecības procesā, gan arī pēc tam. Treškārt, mēs praktiski varētu regulēt plūdus Daugavā, jo nezinu, kas notiks, kad trīs vai četras elektrostacijas uz Daugavas būs uzbūvētas Baltkrievijā. Starp citu, vienu taisās nodot laikam nākamgad un tur ir plānots būvēt vēl divas vai trīs.

Bet mēs Latvijā esam ieciklējušies uz to, ka aizies bojā Daugavas senlejas loki posmā no Krāslavas līdz Daugavpilij. Labi, izstrādāsim citu projektu. Kāpēc Jēkabpils Salas vienā un otrā pusē nevar uzbūvēt divas neliela izmēra elektrostacijas, kuru priekšprojekta stadija jau ir skaidra? Nesen prezentēja Pensionāru federācijas aktīvista, bijušā Ķeguma elektrostacijas galvenā inženiera Harija Jaunzema, uzrakstīto grāmatu par Ķeguma spēkstacijas būvniecību. Tajā viņš stāsta, ka par tautas saziedotu naudu Ķeguma HES uzbūvēja praktiski gada laikā. Šodien mums ir pieejamas tādas tehnoloģijas, par kādām toreiz pat nesapņoja, bet mēs elektroenerģiju iepērkam.

Rezumējot gribu teikt, ka situācijai, kāda patlaban ir Latvijā politiskajā un ekonomiskajā ziņā, risinājumu redzu tad, ja mēs izveidosim atbildīgu valsts pārvaldes institūciju un Ministru kabinetu, par kuru kāds uzņemas pilnu atbildību. Kā jau teicu, manā skatījumā tas varētu būt tautas vēlēts prezidents, kurš uzņemas valsts pārvaldes organizēšanu vistiešākajā veidā, ieskaitot valdības sastādīšanu un varbūt pat šīs valdības vadīšanu. Šobrīd mūsu valsts vadītājiem ir tā saucamā politiskā atbildība, kas, kā rāda prakse, pastāv tikai vārdos, bet īstenībā tās nemaz nav.

Iepriekš:
Pensiju otrais līmenis – viegla peļņa komercbankām bez labuma Latvijas ekonomikai
Maksātnespējas likums – banku lobija meistarstiķis
Četru bērnu māmiņa no Pierīgas: "Hipotekārais kredīts mājai noveda pie tā, ka pazaudējām visu, kas mums bija"
"Lai pasargātu savējos, nestāstu par maksātnespējas procesu"
Eksperts: Bankas patiesībā rīkojas ar "zīmētu" naudu
Ģimene no Inčukalna: Kļuvām par kredīta ķīlniekiem

VIDEO: aicinājums sākt diskusiju par valsts atjaunotni un tautas vēlētu prezidentu