Cilvēki, kuri nespēj norēķināties par hipotekārajiem kredītiem, no sabiedrības lielākoties jūt negatīvu attieksmi. "Es uzskatu, ka par šiem jautājumiem ir jārunā, bet lūdzu neminēt manu vārdu bērnu un viņu tēva dēļ, lai pasargātu viņus no vienaudžu, kolēģu un svešu cilvēku pārmetumiem, ko pati piedzīvoju, līdz nonācu līdz maksātnespējas procesam," tā Marta.
Sakrāt naudu dzīvoklim – nereāli
Ņemt hipotekāro kredītu trīsistabu dzīvoklim sieviete izlēma pati, jo viena audzināja meitu. Meitiņa bija pusaudze un vienistabas dzīvoklī abām kļuva par šauru. Marta strādāja valsts apmaksātā darbā Rīgā, un pelnīja pāri par 700 latiem mēnesī. Vismaz reizi gadā saņēma prēmijas un pa brīvdienām piepelnījās, veicot papildus darbiņus. "Tāpēc 2007. gadā mani ienākumi pilnībā atbilda tam, lai es varētu atļauties kredītu. Lai būtu pirmā iemaksa, es ieķīlāju savu vienistabas dzīvoklīti vienā no skandināvu bankām, un paņēmu 20 tūkstošus latu, lai būtu nauda ne vien ķīlai, bet arī dzīvokļa remontam. Otrā – vietējā bankā aizņēmos 58 tūkstošus latu un nopirku trīsistabu dzīvokli. Sarēķinot kredītmaksājumus abās bankās, man tām bija jāmaksā 500 lati mēnesī, ko bez problēmām arī darīju," stāsta salaspiliete.
Krīze ievieš korekcijas
2008. gada vasaras nogalē sievietes darbā jau bija dzirdamas pirmās neoficiālās runas par štatu samazināšanu un algu kritumu. "Intuīcija man teica, ka mazo dzīvoklīti vajag pārdod, bet bija jau par vēlu. Notika tas, par ko runāja kuluāros – daļu darbinieku atlaida, bet pārējiem algas samazināja uz pusi, un mani ienākumi saruka līdz 380 latiem mēnesī. Valstī ieviestā taupības režīma dēļ prēmijas nogrieza, un tiem, kurus darbā paturēja, darba apjoms krietni pieauga uz atlaisto rēķina, tāpēc papildus piepelnīties vairs nevarēja," savu situāciju ekonomiskās krīzes laikā atklāj sieviete.
Ar 380 latiem mēnesī atdot 500 latu lielo kredītu nebija iespējams. Tāpēc Marta gāja runāt ar bankām. Pārdot ieķīlātos dzīvokļus tās nepiekrita, jo cenas bija strauji kritušās. Toties sāka interesēties, vai viņai un tuviniekiem nav kādi zemes gabali, ko varētu ieķīlāt. "Nekā vairāk par vienistabas dzīvoklīti, kas jau ieķīlāts, man nebija, un abas bankas man iedeva kredīta brīvdienas, jo abpusēji cerējām, ka situācija ar finansēm normalizēsies. Pus gadu es maksāju par abiem dzīvokļiem ļoti simbolisku summu," stāsta Marta.
Diemžēl pēc pus gada situācija kļuva nevis labāka, bet vēl saspringtāka. Kad kredīta brīvdienas beidzās, stājās spēkā restrukturizētie, jeb pārslēgtie līgumi ar abām bankām. Piecu procentu maksājums skandināvu bankā par vienistabas dzīvoklīti palielinājās līdz astoņiem procentiem, bet piecu procentu maksājums vietējā bankā par trīsistabu dzīvokli palielinājās līdz 13 procentiem. "Līdz ar to pamatsumma, ko pa kredīta brīvdienām nemaksāju, bija uzaugusi, un procentu maksājumi pieauguši divkārtīgi," tā saukto kredītbrīvdienu ēnas puses atklāj sieviete.
Dokumentus maksātnespējas procesam kārtoja pati
"Es sapratu, ka kredīta slogs man vairs nebūs pa spēkam. Lai orientētos mūsu likumos ir vajadzīgas jurista zināšanas, bet, lai saprastu skaitļu loģiku, jābūt izpratnei finansēs. Augstākā humanitārā izglītība, ko biju ieguvusi, man līdzēt nevarēja. Meklējot palīdzību, es internetā atradu Latvijas Kredītņēmēju Apvienību un aizgāju uz konsultāciju pie jurista. Es sajutu atbalstu, un tas vien jau man darīja gaišāku skatu uz dzīvi. Tobrīd vienīgais likumīgais risinājums manā situācijā bija maksātnespēja, un man izskaidroja procesu, kā tas notiks," atminas Marta.
Sieviete sākusi kārtot nepieciešamos dokumentus, un pati iesniedza tos tiesā, negaidot, ka to darīs bankas. Taču tiesa to neatļāva un vairākkārt atteica, jo pēc iepriekšējā Maksātnespējas likuma viņa nevarēju iziet fiziskās personas maksātnespējas procesu, tāpēc, ka nebija nodrošinājuma –ne naudas, ne citu īpašumu, kā tikai abi ieķīlātie dzīvokļi. Tikai pēc diviem gadiem, kad 2011. gada sākumā pieņēma jauno Maksātnespējas likumu, tienesis atļāva sākt maksātnespējas procesu, jo jaunais likums paredz, ka pat tad, ja ir tikai minimālie ienākumi – 200 lati mēnesī, un ir palikuši parādi pēc tam, kad abi ieķīlātie dzīvokļi pārdoti izsolē, var iziet maksātnespējas procesu.
"Arī pats maksātnespējas process pēc jaunā Maksātnespējas likuma ir daudz lojālāks. Man bija jāiemaksā administratoram tikai pirmreizējā iemaksa 400 lati, lai viņš var veikt visus organizatoriskos darbus, kas saistīti ar īpašumu pārdošanu izsolē. Manu vienistabas dzīvokli, kas bija ķīla 20 tūkstošiem latu, izsolē pārdeva par 700 latiem, bet trīsistabu dzīvokli, ko nopirku par 58 tūkstošiem latu, izsolē pārdeva par 12 tūkstošiem latu. Toties mans parāds bankai no 78 tūkstošiem latu procentu dēļ bija uzaudzis pāri par 100 tūkstošiem latu," savās nedienās dalās salaspiliete.
Saskaņā ar likumu pēc dzīvokļu pārdošanas izsolē, Martai atlikusī parāda summa ir jāturpina maksāt 3,5 gadus, ik mēnesi iemaksājot 1/3 no viņas ienākumiem, ko proporcionāli parāda summai ieskaita katrā no bankām. "Tas nozīmē, ka man no saviem ienākumiem – 380 latiem, ik mēnesi ir jāmaksā kreditoriem 126,67 lati. Vēl saņemu valsts ģimenes pabalstu 16 latus (divi bērnu pabalsti)," skaidro Marta.
Taču stāstā ir arī kaut kas pozitīvs. Krīze viņu satuvināja ar cilvēku, kurš atbalstīja smagā brīdī, jo redzēja, ka sieviete netiek galā ar kredītiem, bet turpina cīnīties, jo vēlas likumīgi sakārtot savas parādsaistības ar kreditoriem. "Viņš nāca man palīgā un piedāvāja dzīvesvietu, kas tajā brīdī bija aktuāli. Es sapratu, ka dzīvoklis agrāk vai vēlāk būs jāatbrīvo, jo tas nonāks cita īpašnieka apsaimniekošanā. Es esmu laimīga, jo patlaban mēs abi esam kļuvuši bagātāki vēl ar diviem bērniņiem. Manai vecākajai meitai ir 23 gadi, bet mazākās ir piecus un divus gadus vecas," lepojas triju meitu māmiņa.
Nepatīkams pārsteigums bijis arī īpašajā bērniņa gaidīšanas laikā. "Kad biju dekrēta atvaļinājumā, man piezvanīja no bankas un teica: "Jūs esiet pirmsdzemdību atvaļinājumā. Jūs taču variet paņem naudu no bērna tēva. Varbūt viņam ir arī kādi īpašumi?" Atzīšos, ka biju ļoti izbrīnīta par šo zvanu, un atbildēju: "Jā, esmu stāvoklī, bet savu privāto dzīvi nekur neesmu afišējusi. Un kāds sakars ir bērna tēvam, ar kuru neesam oficiālā laulībā, ar manu un bankas noslēgto līgumu?" Pēc tās sarunas palika ļoti neomulīga sajūta. "Kur ir robeža starp manu sabiedrisko un privāto dzīvi? Vai es un mani tuvinieki esam pasargāti?" jautā sieviete.
Bankas "melnajā sarakstā"
Par to, ka iziet maksātnespējas procesu, Marta nestāstīja arī paziņām, jo neskaitāms reizes par citiem cilvēkiem bija dzirdējusi: "Jā, to dēļ, kuri ir sagrābušies īpašumus un grib bankrotēt, mums bankās tagad ir jāmaksā komisija maksa." Bet arī tiem, kuri ir bankrotējuši, tā ir jāmaksā, jo ir jāturpina kārtot savas saistības.
"Lai varētu vienu trešdaļu no ikmēneša ienākumiem iemaksāt caur internetbanku, es griezos bankā ar lūgumu atvērt kontu, bet saņēmu šādu atbildi: "Jūs pati esiet vainīga. Tādiem kā jūs, mēs kontus vaļā neveram. Jums būs jānāk katru mēnesi, jāmaksā komisijas maksa Ls 2,50 un maksājums kreditoriem jāveic skaidrā naudā." Es paklusēju, jo sapratu, ka jaunā meitene, kas sēdēja man pretī, ir algota darbiniece un viņai ir jāpilda darba devēja uzdevumi," nepatīkamo starpgadījumu atminas sieviete.
Marta neslēpj, ka jutās ļoti nelāgi arī pēc sarunas ar tiesnesi, kad viņa pateica: "Jūs esiet spekulante, jo jums ir divi īpašumi. Jums maksātnespēju nemaz nedrīkst dot, jo iespējams, ka jūs ar saviem īpašumiem vēlaties kaut kā nopelnīt." "Kā es varēju ko nopelnīt, ja visu jau biju pazaudējusi?" šoku par tādu attieksmi neslēpj Marta.
Viņa teic, ka runājot par cilvēkiem, kuri iziet maksātnespējas procesu, bieži nākas dzirdēt pārmetumus: "Kā cilvēks var būt tik dumjš un ņemt tik lielus kredītus? Kur viņam ir galva?" To dzirdot Marta nodomājusi, ka šiem cilvēkiem, tāpat kā viņai, droši vien nebija citas iespējas. "Sakrāt desmitiem tūkstošus latu dzīvoklim man nebija reāli ne pirms krīzes, ne tagad. Kredīts pavēra iespēju, un es riskēju. Diemžēl zaudēju, ko arī atzīstu. Ļoti daudzi cilvēki tāpat kā es cerēja, ka varēs izmaksāt paņemto kredītu, un iekārtot savai ģimenei omulīgas mājas," tā salaspiliete.
Viņa uzskata, ka tas jau nav iemesls, lai viņu un citus cilvēkus nosodītu. "Es neesmu pārkāpusi likumu ne kredītu ņemot, ne to atmaksājot, ne meklējot risinājumus, kā kredītu slogu mazināt krīzes laikā. Arī maksātnespējas procesu es izeju likumīgi. Es neesmu pārkāpusi likumu, un es godīgi maksāju no tās naudas, ko nopelnu. Man ir aizmirsies, kad es pēdējo reizi sev atļāvos kādu sievišķīgu sīkumu, jo no kosmētikas esmu atteikusies, par zobu protezēšanu pat domu nepieļauju. Priecājos, ka bērni un ģimene ir veseli, bet nākas pārplānot budžetu, kad piemeklē kāds vīruss, no kā neizdodas izvairīties," uzsver sieviete.
Ģimenes ēdienkartē pārsvarā ir putras, reti atļaujas nopirkt gaļu, bet no zivīm ir atteikušies pavisam. "Pati esmu iekopusi nelielu dārziņu, lai ģimenei būtu svaigi dārzeņi un garšaugi, kā arī iestādījusi ogulājus un augļu kociņus, lai būtu dabīgi vitamīni vismaz no pavasara līdz rudenim," stāsta Marta.
Netaisnība, pret kuru nevar vērsties, cilvēku sagrauj
Par to, ka maksātnespējas process turpinās arī pēc abu dzīvokļu pārdošanas izsolē, viņa nav teikusi arī savam dzīves draugam. Viņš ir ļoti taisnīgas dabas cilvēks un ļoti jutīgi reaģē uz negodīgu rīcību: "Man jau pietiek ar to stresu, kas valdīja mājās, kad abus dzīvokļus pārdeva izsolē par daudzreiz zemāku cenu, nekā tie kādreiz maksāja. Tāpēc es viņam nespēju pateikt, ka pēc tam, kad visu pazaudēju, man vēl 3,5 gadus ik mēnesi bankām būs jāatdod trešdaļa no ienākumiem. Arī es uzskatu, ka tā ir netaisnība, bet klusēju tāpēc, ka manu vīrieti morāli sagrauj tas, ka viņš pret netaisnību nespēj vērsties un mani aizstāvēt, jo viss notiek likumīgi. Tieši bezspēcības dēļ pret pāridarījumiem, kas ir likumīgi, daudzi vīrieši nodzeras, kļūst par narkomāniem, atstāj valsti vai izlemj aiziet no šīs dzīves."
Zelta vērta pieredze?
Salaspiliete saka: "Es saprotu, ka nevar salīdzināt situāciju pie mums un Amerikā, bet tur pret cilvēku, kurš ir izgājis maksātnespējas procesu, izturas pilnīgi pretēji, jo novērtē viņa pieredzi. Cilvēks, kurš vienreiz ir izdarījis savu izvēli un pieļāvis kļūdu, otrreiz to darot izvērtēs – ko iegūs, ko zaudēs un kam tas nāks par labu. Un viņa rūgtā mācība, ja par to runā atklāti, nāk par labu sabiedrībai, jo daudziem citiem cilvēkiem palīdz izvairīties no līdzīgām situācijām. Viņos uzmanīgi ieklausās arī likumdevēji, jo šie cilvēki var ieteikt pamatotus risinājumus."
Viņa apzinās, ka pie mums uzreiz nebūs arī kā Zviedrijā, bet skandināvu pieredze ir vērtīga, lai uz to tiektos. Tur likumdošana ir sakārtota tā, ka cilvēkus nevar izmest no vienīgā mājokļa. Ja ģimenē aug divi bērni, tad mājoklim ņemtā hipotekārā kredīta summa sarūk, bet, ja vecāki rūpējas par trim mazuļiem, valsts pilnībā nosedz ģimenes vienīgā mājokļa kredīta summu bankā.
"Arī šķietami konservatīvā Anglija mums var būt piemērs, jo viņiem ir pieņemts likums, ka cilvēks bankrotē pēc gada, un nekādu parādsaistību viņam vairs nav. Minētajās zemēs likumi aizsargā valsts iedzīvotājus, tāpēc cilvēki nepamet mājas un nedodas svešumā, bet strādā, lai uzlabotu dzīvi savā zemē. Es gribu dzīvot Latvijā un ceru, ka tas izdosies arī mums," rezumē Marta.
Iepriekš:
Jurists: "Hipotekāro kredītu līgumos ir knifiņi, ko cilvēki bez juridiskās izglītības nepamana"
"Nordea" bankas pārstāve: "Viss sākas ar domāšanu un izpratni par savām finansēm un iespējām"
Ģimenes psihoterapeits: "Mēs pērkam uz kredīta un tikai pēc tam domājam, vai vajadzēja"
Četru bērnu māmiņa no Pierīgas: "Hipotekārais kredīts mājai noveda pie tā, ka pazaudējām visu, kas mums bija"
Ģimene Saulkrastu novadā: "Ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, kredītu noteikti neņemtu"
Ģimene no Inčukalna: Kļuvām par kredīta ķīlniekiem