05.05.2013 12:33

Ķekavas feldšerītei būtu ko teikt doktoram Hausam

Autors  Agnese Dzene
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Ārsta palīdze Indra Priede ķekaviešiem ir "savējā", jo jau trešo gadu desmitu ārstē sasirgušos Ķekavas ambulancē. Ārsta palīdze Indra Priede ķekaviešiem ir "savējā", jo jau trešo gadu desmitu ārstē sasirgušos Ķekavas ambulancē. Krišjānis Grantiņš

Feldšerei jeb daktera palīdzei Indrai Priedei (47) sašūt nelielas brūces vai atvērt kārtīgu augoni sagādā mediķa baudu. Ķekavas ambulance ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta.

Kā pati smej – strādā jau nepieklājīgi ilgi, tomēr ir pateicīga, ka var strādāt tieši tur, jo labāka kolektīva vienkārši nevarētu būt.

1. Ko dara feldšeris?
– Kādreiz, padomju laikos, tas skaitījās kā lauku dakterītis. Feldšeris tika sagatavots visādām manipulācijām un dzīves situācijām. Principā, var aizvietot ārstu, ja tas ir nepieciešams. Pati pastāvīgi drīkstu pieņemt lēmumus, noteikt diagnozi, ārstēt.

2. Vai saviesīgos un ģimenes pasākumos cilvēki bieži jums sūdzas par savām veselības problēmām?
– Diemžēl jā, un es pēdējā laikā kaut kā cenšos izvairīties, kā jaunieši saka, no tusiņiem. Jo vienmēr atrodas kāds, kas saka: "Vai, mums jau te ir dakterītis, tad jau jāpakonsultējas."

Protams, ja ir kaut kas aktuāls, es vienmēr palīdzēšu ar padomu, bet citreiz gan pasaku: "Atvainojiet, es arī gribu atpūsties." Negribas pie pusdienu galda konsultēt kādu par kaitēm. Tad es lūdzu sazvanīties darba laikā vai atnākt uz ambulanci. Bet domāju, ka tā ir lielākajai daļai kolēģu. Tā ir mūsu darba specifika, un arī Ķekavā mūs visi ļoti labi un sen pazīst. Tāpēc esam jau kā savējie.

3. Vai pašai bērnībā nebija bail no špricēm?
– Man bija paniskas bailes no asinīm. Atceros kādu situāciju. Man varēja būt kādi četri pieci gadi, pavasarī laukos, bija kaut kāda trauma, asinis tecēja, un es kliedzu histērijā. Tad nākamā epizode, ko atceros, ir arī pavasaris, septiņi gadi. Mana krustmāte bija medmāsa, viņa vecmammai veda zāles un špricēja. Es biju dabūjusi to šļircīti, ievilku ūdeni un mēģināju taisīt injekciju vienai lielai pavasara mušai uz palodzes. Tādas lietas man patika. Kad biju pusaugu gados, krustmāte apmācīja, un es vecmammai jau veicu injekcijas muskulī.

4. Vai piekrītat, ka visas slimības rodas galvā?
– Pēdējā laikā es teiktu, ka jā. To nevar attiecināt uz visu, bet uz lielu daļu slimību. Agrāk tas nebija tik izteikti. Pirmkārt, tas viss rodas no stresa, cilvēki kļuvuši ļoti nervozi un neiecietīgi.

Klāt pie šī es gribētu pieminēt, ka ļoti slikti ietekmē arī internets. Tur var salasīties tik daudz nepareizas informācijas un daudz dažādu viedokļu. Jaunās māmiņas dalās pieredzē un stāsta aplamas lietas. Atved uz pieņemšanu apmēram pus gadu vecu bērnu, viņš ir izmeties pumpās. Kad dakteris jautā, ko bērns ir ēdis, izrādās, viņam štopē avokado. Tas nav pirmais dārzenis, ar kuru bērnu vajadzētu sākt piebarot. Un mammas internetā ar šādu informāciju dalās. Daudzi citi pacienti pēc internetā pieejamās informācijas jau paši sev nosaka diagnozi, tad ej nu viņam pierādi pretējo.

5. Vai atbalstāt tautas medicīnu, vecomammu receptes un pūšļotājus?
– Jā, ir dažas slimības, piemēram, saaukstēšanās, kur mēs iesakām zāļu tējas, sildīšanās. Bet visu to vajag ar mēru. Pēdējā laikā mēs uzsveram ārstēšanos ar dabas līdzekļiem. Kas attiecas uz dziedniekiem, ir dažas slimības, piemēram, roze, kad var meklēt tantīti ar pareizajiem vārdiem. Arī medicīnas literatūrā var atrast, ka šādos gadījumos klasiskā medicīna iet roku rokā ar tautas medicīnu.

6. Vai vidējais ķekavietis ir veselīgs?
– Brīžiem liekas, ka jā, brīžiem, ka nē. Kad darba dienas rītā atnāc un redzi, ka koridors ir stāvgrūdām pilns, tad liekas, ka ir ļoti slimi. Ir kategorija, kas pie mums nāk bieži un regulāri, bet jaunieši kļuvuši sportiski un tos satiekam retāk.

7. Vai taisnība, ka, iesnas ārstējot, tās var izslimot pa nedēļu, bet neārstējot – septiņās dienās?
– Jā.

8. Vai sadzīvē, ikdienā ārpus darba ir bijis pēkšņs negadījums vai situācija, kad jūsu mediķa prasmes lieti noderējušas?
– Pa garo darba mūžu tās ir bijušas pāris reizes. Viens gadījums bija, kad tikko sāku strādāt Ķekavā. Svētdienā, ziemas vakarā braucu no laukiem, un netālu no Ķekavas uz ceļa notikusi smaga avārija. Nevarēju tā vienkārši pabraukt garām. Man pie rokas nebija nekā, bet es apstājos, jo redzēju izmisuma pilnu sievieti, no kuras mājām netālu avārija bija notikusi. Dēls bija braucis mājās, un viņam uzskrēja pretimbraucošā mašīna. Mamma bija histērijā, un ātrā palīdzība vēl nebija ieradusies. Varbūt vairāk palīdzēju tīri psiholoģiski, mierināju, kopā gājām uz māju meklēt sirds pilienus un sagaidījām ātros. Arī ikdienā vienkārša parunāšana ar cilvēku var būt ļoti nozīmīga. Man ir teikuši – vārdi palīdzēja vairāk, nekā šprice vai tablete.

9. Vai gribētu strādāt doktora Hausa komandā?
– Jā, man viņš ļoti patīk. Ne tik ļoti to medicīnisko iemaņu dēļ, bet man ļoti patīk pieeja darbam. Man būtu, ko pateikt pretī arī uz viņa ciniskajiem un sarkastiskajiem izteikumiem.

10. Vai varat izstāstīt kādu anekdoti, par kuru smejas mediķi?
– Anekdotes mums rodas darba gaitā. Nupat uz reģistratūru zvanījis kāds puisis un sacījis, ka viņam nav laika nākt uz ambulanci, ka viņš ir ļoti aizņemts un grib pasūtīt māsiņu. Uznāk augšā kolēģe no reģistratūras un saka man: "Zini, tevi gribēja pasūtīt."

Arī tas, kā pacienti interpretē medikamentu nosaukumus, ir iemesls pasmaidīt. "Mildronātu" sauc par mildrāju un "nošpu" par panošku.

Iepriekš:
Pacienti metru virs zemes