Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Aizvien vairāk dažādu sociālo jautājumu un problēmu risināšana grozās tieši ap šo terminu, tostarp, runājot par tiesībām uz runas un ticības brīvību, par bērnu tiesībām, par tiesībām uz izglītību un iztiku, par sievietes "tiesībām" izvēlēties dot vai atņemt dzīvību bērnam, par tiesībām uz laimi, cieņu, taisnīgu tiesu, par viendzimuma seksa piekritēju "tiesībām" utt. Vietā un nevietā var dzirdēt brašu apgalvojumu: "Tās ir manas tiesības!" Jā, un kas tad tās tev devis?!

Neliels ieskats vēsturē. Pati cilvēktiesību ideja sāka pamazām attīstīties jau kopš septiņpadsmitā un astoņpadsmitā gadsimta. Tomēr tajā laikā tiesības bija tikai kā monētas otra puse visu cilvēku pienākumiem, kas izrietēja no Radīšanas kārtības jeb dabiskā likuma. Kopš deviņpadsmitā gadsimta evolūcijas ideja sāka pakāpeniski aizstāt Dieva Radītāja lomu pasaulē. Līdz ar to cilvēku tiesības vairs nevarēja pasniegt kā no Radītāja noteiktās kārtības izrietošas, tās bija jāskaidro citādāk – kā kaut ko cilvēkam pašam piemītošu. Tomēr tā pa īstam cilvēktiesību aizstāvība uzņēma apgriezienus tikai divdesmitā gadsimta otrajā pusē.

Problēma. Tāda pastāv, un tiesību aizstāvji par to nelabprāt runā, – cilvēks pats nevar būt savu tiesību noteicējs. Ja Radītāja nebūtu, un cilvēki būtu tik vien kā evolūcijas [pašlaik] augstākā pakāpe, tad kādas gan viņiem varētu piemist tiesības? Kad Dievs izņemts no attēla, tad runas pat tiesībām ir kā tukšas vāzes smaržas ostīšana. Kas gan tās noteiktu? Nekur dabā nevienam nekādu tiesību nav, katrs iztiek, kā prot. Izdzīvo stiprākais, vai tad ne tā?

Problēma ir tāda – ja vairs nav Dieva Radītāja, kurš nosaka, kā lietām būs būt, tad vairs nav neviena objektīva kritērija, pēc kura noteikt, kādas tad ir šīs izdaudzinātās cilvēku tiesības. Tās, kas patīk vairākumam, vai tās, kuras pieprasa mazākums? Varbūt tās, kas nāktu par labu sabiedrībai? Bet, kas gan ir par labu un kādā ziņā par labu? Ja indivīds pats nosaka savas tiesības, tas ir strupceļa sākums. Viens vēlēsies vienas tiesības, otrs otras, vēl kāds cits vēl ko. Cik cilvēku, tik vēlmju, tik dažādu tiesību. Ja nav kāda augstāka autoritāte virs cilvēka, tad nav iespējams objektīvi noteikt, kas labs, kas ļauns, kas atļauts, kas nē, un kādas kuram tiesības.

Vai arī varam iet citu ceļu. To pašu, no kura cilvēktiesību ideja sākotnēji tika atvasināta. Proti, ņemt par pamatu kristīgo pasaules uzskatu. Saskaņā ar Dieva atklāsmi, cilvēka vērtība patiešām ir liela un ne ar ko nav salīdzināma. Taču tā viņam piemīt nevis cilvēka paša dēļ, bet gan tādēļ, ka ikviens cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības (1.Moz 1:27). Cilvēka vērtību nosaka viņa Radītājs. Turklāt šis pats Radītājs jau no paša sākuma ir iedibinājis kārtību, kā pasaulei un cilvēkiem darboties.

Neviens neienāk šajā pasaulē kā indivīds. Mēs visi esam daļa no plašākas sabiedrības, kopienas, daļa no cilvēces. Izņemot pirmo cilvēku radīšanu, kopiena vienmēr ir pastāvējusi pirms indivīda, tai ir savi mērķi un uzdevumi. Papildus tiem cilvēces uzdevumiem, kurus varam izlasīt Bībeles pirmajā nodaļās ("augļojieties, vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to" ), vajag pieminēt arī to, ka Dievs "licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot [ar uzdevumu], lai tie meklētu Dievu." (Ap.d. 17:25-27)

Mēs piedzimstam un ienākam šajā pasaulē, kuras kārtību noteicis tās Radītājs. Mums nav jānāk ar savu tiesību pieprasīšanu, bet gan jāatrod sava vieta kopienā, atbildīgi veicot tos uzdevumus, kādi mums uzticēti katram savos aicinājumos. Laime nenāk no dzīšanās pēc mūsu tiesību apmierināšanas. Ja cilvēks ar savām vēlmēm tiek nolikts par visu lietu mēru, ja tiesību dzinējspēks ir "es", cilvēks nekad nebūs līdz galam apmierināts. Laimi, piepildījumu, dzīves jēgu un vēl daudz citu Dieva dāvanu var bagātīgi iemantot, tiecoties dzīvot saskaņā ar Radīšanas kārtību, tādējādi dodot Dievam iespēju mūs bagātīgi svētīt.

Radītājs ir viens. Viņa kārtība ir dota visiem, turklāt tā ir ļoti laba. No vienas puses, tā vietā, lai cīnītos par savām tiesībām, mums jācenšas izprast un dzīvot saskaņā ar Radīšanas kārtību. No otras puses, tā kā Dieva prasības ir vienādas pret visiem, tad ikviens var sagaidīt, ka Radīšanas kārtības svētība caur citu cilvēku atbildīgu rīcību tiks dāvāta arī mums. Ka valdība rūpēsies par savu pavalstnieku labklājību, taisnību un mieru, vecāki par bērniem, pilsoņi godprātīgi pakļausies valsts varas prasībām (cik tālu tās nav pret Dieva gribu) un darbosies kopējam labumam, bērni godās vecākus, skolnieki skolotājus. Ka mūsu dzīvība, veselība, īpašums, laulība, gods tiks sargāti, laulātie mīlēs viens otru un dzīvos ne sev, bet mīļotajam cilvēkam utt.

Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Tajā ietvertās lietas ir nekas cits, kā Dieva Radīšanas kārtības jeb bauslības apraksts. Izvēloties šo ceļu, tā vairs nav tiekšanās pēc cilvēka tiesībām, bet gan pēc dāsnā un laipnā Dieva Radītāja svētības. To Dievs pats ilgojas mums dot, tā ir Viņa kārtība, un tai līdzi nākošās svētības ir Dieva paša pavēlētas un sargātas. Tā vietā, lai meklētu savu taisnību un labumu, meklēsim Radītāja labvēlību un svētību!

Vairāk lasiet grāmatā "Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm".

Iepriekš:
Dievs darīja cilvēku pēc Dieva tēla un līdzības
Tas Kungs priecājas par Saviem darbiem
Bauslība kā Radīšanas kārtība
Rokas, kas rada, un rokas, kas tur