12.01.2014 10:15

Rokas, kas rada, un rokas, kas tur

Autors  www.luteranidzivibai.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Jēzum Kristum nav tikai vēlme nokāpt mūsu mēslu un dubļu pilnajā dzīvē. Viņš to jau ir izdarījis! Viņš mūs visus izcēla no mūsu grēku notekūdeņiem, vai tas būtu aborta grēks, vai arī klusēšanas grēks laikā, kad aborti notiek mums visapkārt. Viņš ir mūs visus ņēmis uz rokām, licis Savas naglu caurdurtās rokas uz mums un mūs svētījis ar piedošanu – nepelnītu un pilnīgu. Jēzum Kristum nav tikai vēlme nokāpt mūsu mēslu un dubļu pilnajā dzīvē. Viņš to jau ir izdarījis! Viņš mūs visus izcēla no mūsu grēku notekūdeņiem, vai tas būtu aborta grēks, vai arī klusēšanas grēks laikā, kad aborti notiek mums visapkārt. Viņš ir mūs visus ņēmis uz rokām, licis Savas naglu caurdurtās rokas uz mums un mūs svētījis ar piedošanu – nepelnītu un pilnīgu. publicitātes

Mācītāja Dr. Džeimsa I. Lemba, "Lutherans For Life" izpilddirektora ASV, publikācija.

Kāpēc mēs esam šeit šodien? Kāpēc mēs atzīmējam svētdienu, kuru saucam par "Cilvēka dzīvības svētuma svētdienu"? Vai mēs to darām, jo dzīvojam sabiedrībā, kas neatzīst Dieva dotās cilvēka dzīvības vērtību?

Nē, tajā ir kas vairāk. Mēs neiestājamies par cilvēka dzīvības svētumu tāpēc, ka dzīvojam sabiedrībā, kas to nedara, bet gan tāpēc, ka kalpojam DIEVAM, KURŠ TO DARA. Kāpēc mēs atzīmējam īpašu svētdienu? Vai tāpēc, ka dzīvība ir vērtīga? Nē, tajā ir kas daudz vairāk. Mēs iestājamies par cilvēka dzīvības svētumu, jo tā ir vērtīga DIEVAM.

Dieva Vārds mums šodien izceļ šos dzīvības jautājumus – tādas lietas kā aborts un asistēta pašnāvība. Dieva Vārds mums šodien atgādina, kāpēc ir tik svarīgi, ka mēs kā Kristus miesas locekļi pievērstos šiem jautājumiem. Dieva Vārds mums šodien saka, ka katra cilvēka dzīvība ir dzīvība, kuru radījis Dievs, katra cilvēka dzīvība ir dzīvība, par kuru ir miris Jēzus, un katru cilvēku Jēzus vēlas ņemt savās rokās un aicināt mūžībā kopā ar Sevi.

Rokas, kas rada

Jā, Dieva Vārds mums šodien ļoti skaidri atgādina, kāpēc mēs atzīmējam Dzīvības svētuma svētdienu. Aplūkosim mazliet tuvāk katru no šodienas lasītajām Rakstu vietām. Pirmkārt, Dievam dzīvība ir vērtīga, jo Viņa rokas mūs veido, uzauž. 139. psalms var būt pat biedējošs, kad uz to palūkojas pirmo reizi. Tas mums atgādina, ka Dievs zina visu par mums, ko darām un domājam. Nav tādas vietas, kur mēs varētu aizbēgt no Dieva. Dievs vēro visu, ko tu dari. Tā varētu būt samērā liela problēma!

Taču šīs bailes pazūd, kad mēs saprotam, ka Tas, kas mūs vēro, nav Orvela "Lielais Brālis" vai kāds bargs soģis, kas gaida, kad izdarīsim kādu kļūdu. Nē, Tas, kurš mūs vēro, ir Dievs, mūsu Radītājs, kurš mūs ir nopinis, uzaudis pats ar savām rokām. Viņš ir radījis dzīvību ar savām rokām jau no paša sākuma. Viņš Savām rokām izveidoja Ādamu no dubļiem un iedvesa viņā dzīvības dvašu. (1.Mozus 2:7). Viņš izveidoja, burtiski uzbūvēja, Ievu ar Savām rokām no Ādama ribas.

Tad Viņš šiem diviem perfekti rokām veidotajiem cilvēkiem pavēlēja augļoties un vairoties un piepildīt zemi. Viņš iedarbina bioloģisku procesu, kas kalpo cilvēka dzimtas turpināšanai. Bet, kā mūsu šodienas teksts saka, Viņš joprojām ļoti īpaši un tuvi iesaistās šajā bioloģijā – ar Savām rokām. Bībele nepretendē uz bioloģijas mācību grāmatas statusu, taču aina, ko Dievs mums atklāj šajos pantos, apraksta tādu kā poētisku bioloģiju.

"Tu taču darināji visu manu iekšķumu" (Ps.139:13 jaunais tulkojums, Vecās Derības poēzijas grāmatas, LBB 2000.g.). Viņš vispirms rada pašu pamatu, kas ir neatkārtojams. Tā darbojas šī bioloģija. Brīdī, kad mātes un tēva ģenētiskais kods tiek savienots, tajā brīdī tas biji tu, unikāls – vīrietis vai sieviete, garš vai īss, blonds vai tumšiem matiem, brūnām vai zilām acīm, ar spējām matemātikā, sportā, mūzikā – tas viss bija jau tajā momentā, tava iekšējā būtība. Ieņemšanas brīdī jau tu biji tu. Tu nebiji, kaut kas, kas pēc kāda laika kļūs par tevi, bet gan kas tāds, kas biji tu! Tas, kas pārvietojās pa mātes olvadu uz dzemdi, bija viss tavs "ieksķums", pats pamats tam, kas unikāli esi tu.

Kad tu sasniedzi dzemdi, tu pats sevi pievienoji dzemdes sieniņai. Jā, tu to izdarīji pats. Tu pieķēries savai mammai, izveidojot pats sev placentu un nabas saiti. Mamma, iespējams, tajā brīdī nemaz par to nenojauta. Kamēr daļa tevis turpina šo pieķeršanos, cita tava daļa, šūnu grupa, ko sauc par cilmes šūnām, sāk mainīties. Kādas no šim šūnām kļūst par kauliem, kādas par ādu, kādas par nerviem, kādas par muskuļiem un tā tālāk. Viss tavs ķermenis tiks izveidots no šīm šūnām.

Tieši tas, šķiet, ir attēlots 139. psalmā – "Nopini mani mātes miesās" burtiski ir kaut kas līdzīgs "Tu izveidoji man pārklāju". Tātad Dievs vispirms rada tevi, tavu ģenētisko identitāti, bet tad Viņš tevi apsedz, nopin tev ķermeni. Nav brīnums, ka psalmists saka: "Pateicos Tev! Cik es baismi brīnumains! Brīnišķi Tavi darbi – to zinu droši! (14.pants). Tā tas ir – katrs no jums, katrs cilvēks, ir brīnišķi un neatkārtojami radīts – Dieva roku darbs.

Vai redzat, kā tas pārspēj visu, kas pēc mūsu domām varētu darīt dzīvību vērtīgu? Nav svarīgi, kur tu dzīvo – savrupmājā vai vēl mātes miesās. Nav svarīgi, cik liels tu esi – vai metru deviņdesmit pieci, vai punkta lieluma embrijs uz zinātnisko izmēģinājumu trauka. Nav noteicošs arī tavs veselības stāvoklis – labi trenēts sportists vai bezsamaņā gulošs slimnīcas gultā. Dzīvības vērtība nav atkarīga no tā, ko mēs spējam paveikt vai nespējam. Tā nāk no tā, ko Dievs jau ir paveicis. Katra cilvēka dzīvība ir brīnišķīgs Dieva roku darbs.

Dieva roku darbs ir sabojāts

Tomēr grēks sabojā Dieva roku darbu. Visi trūkumi un defekti Dieva roku darbā – fiziskie, mentālie, emocionālie – nāk no vienas gigantiskas vainas – grēka. Grēks samaitā mūs pašos pamatos. Šī samaitātība sevi parāda dažādos veidos, bet šodien mēs koncentrēsimies uz to, kā grēks ir ietekmējis to, kā mēs vērtējam dzīvību. Grēks liek mums mērīt dzīvības vērtību, balstoties uz kritērijiem, kas mums šķiet svarīgi. Grēks novērš dzīvības vērtības avotu no Radītāja uz radību.

Mēs, radības, neesam bijušas īpaši spējīgi izvēlēties pareizos kritērijus, kurus lietojām, lai noteiktu cilvēka dzīvības vērtību. Mēs esam lietojuši etnisko piederību kā kritēriju dzīvības vērtībai un esam nonākuši pie tādām vietām kā Aušvica, Kambodža, Horvātija un Ruanda – simti un tūkstoši brutāli nokauto. Mēs esam izmantojuši ādas krāsu kā pamatu vērtībai un nonākuši pie vergu tirdzniecības, civilā kara, diskriminācijas un linčošanas – tūkstošiem dzīvības zaudētas. Tagad mēs izmantojam kā pamatu dzīvības vērtībai to, vai tu esi piedzimis vai nē, un esam nonākuši pie tā, ka aborts ir viena no biežāk veiktajām ķirurģiskajām operācijām šajā valstī.

Miljoniem dzīvības iznīcinātas brutālā veidā visā pasaulē. Latvijā neatkarības gados vien jau 377 tūkstoši. Arvien vairāk mēs izmantojam veselības stāvokli kā pamatu dzīvības vērtīgumam un nonākam pie eitanāzijas, palīdzētas pašnāvības, izteikumiem, ka "nogalināt nozīmē rūpēties", un veciem cilvēkiem, kuri ir spiesti ticēt, ka viņiem ir "pienākums nomirt". Miljoniem cilvēku pasaulē, kuri ir invalīdi vai atrodas aprūpes pansionātos, riskē zaudēt savu dzīvību.

Mēs nerunājam tikai par šo vienu nāvējošo grēku, kad radība vēlas ieņemt Radītāja vietu. Mēs šeit, baznīcā, esam līdzvainīgi šajā vainā un tajās kaunpilnajās lietās, kas notiek. Mēs esam līdzvainīgi, kad neesam atdarījuši savu muti par labu tiem, kas paši ir it kā mēmi un savā labā runāt nespēj, un visu to lietas labā, kas ir atstāti! (Salamana pamācības 31:8).

Mēs esam līdzvainīgi, kad atsakāmies risināt šos jautājumus, jo domājam, ka tie ir tikai valdības kompetencē vai arī ir tikai kādi sociāli sarežģījumi. Mēs esam līdzvainīgi, kad sēžam klusu, kamēr slepkavošana turpinās. Mēs varam tikai kaunēties, kad domājam par bērniem, kuriem nekad nebūs pat iespējas tikt nestiem pie Jēzus caur Svētās Kristības ūdeni. Mēs patiesi varam kopā ar Jēzu būt sašutuši par mācekļiem, kas cenšas aizkavēt bērnus, kas nāk pie Jēzus. Bet, ja mēs neko nedarām un arī neko nesakām par to, ka katru dienu šajā valstī notiek aptuveni 24 aborti, tad arī mēs liedzam bērniem nākt pie Jēzus. Jēzus rājienam vajadzētu skanēt arī mūsu ausīs: "Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība." (Marka 10:14)

Viņa rokas turēts

Kad mēs nerunājam par dzīvības jautājumiem mūsu draudzēs, mēs apklusinām vienīgo vēsti, kas var ienest izmaiņas to cilvēku dzīvēs, kas saskaras ar graujošiem dzīvības un nāves jautājumiem. Evaņģēlija Vārds ir visspēcīgākā un pozitīvākā dzīvības vēsts visumā! Mums ir mūsu Dieva vēsts, kurš tik ļoti mīlēja Savu roku darbu, ka nāca pie mums šajā grēka samaitātajā un salauztajā pasaulē un mūsu grēka salauztajās dzīvēs, lai nestu atjaunošanos un dziedināšanu. Viņš nāca, lai nestu vainu, kaunu un Dieva sodu par visiem grēkiem un par katru grēcinieku. Viņš nāca to dēļ, kas grēkojuši pret dzīvību. Patiesībā vismaz vienā nozīmē mēs varam teikt, ka Viņš nāca īpaši dēļ tiem, kas grēkojuši pret dzīvību un ir sabrukuši zem šīs smagas nastas.

Tā ir aina, ko mēs varam redzēt Marka 10. nodaļā, kad Viņš saka: "Kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā." Viņš norāda uz bērnišķīgu ticību, tā ir bērnišķīga bezpalīdzība. Raksti attēlo bērnus kā ļoti viegli ievainojamus, neaizsargātus un pilnībā atkarīgus no citiem, lai izdzīvotu. Mēs neiekļūstam Debesu valstībā, iesoļodami ar saviem darbiem. Mēs pat neesam spējīgi ierāpot. Mēs novārguši un satriekti guļam ārpusē – kā mazi bērni – saprazdami savu bezpalīdzību un pilnībā paļaudamies uz Kristu un Viņa žēlastību, ka Viņš iznāks ārā, paņems mūs uz savām rokām un ienesīs iekšā.

Tik bieži tie, kuru pagātne nes abortu, jūtas bezpalīdzīgi un bez cerības. Sātans cenšas panākt, ka viņi jūtas tā, it kā būtu izdarījuši grēku, kurš ir pārāk liels, lai to piedotu. Viņš cenšas viņus novērst no Jēzus. Bet bezpalīdzīgie un tie, kam nav cerības, ir tieši tādi cilvēki, kurus Jēzus ir nācis glābt! Reiz to saprata kāda sieviete, kurai bijis aborts. Viņa teica: "Es nekad nebiju iedomājusies, ka Jēzus Kristus vēlēsies nokāpt manā mēslu un dubļu pilnajā dzīvē un izcelt mani no manu problēmu netīrajiem ūdeņiem. Viņš man ir parādījis, ka tieši to Viņš vēlējās darīt." Jēzum Kristum nav tikai vēlme nokāpt mūsu mēslu un dubļu pilnajā dzīvē. Viņš to jau ir izdarījis! Viņš mūs visus izcēla no mūsu grēku notekūdeņiem, vai tas būtu aborta grēks, vai arī klusēšanas grēks laikā, kad aborti notiek mums visapkārt. Viņš ir mūs visus ņēmis uz rokām, licis Savas naglu caurdurtās rokas uz mums un mūs svētījis ar piedošanu – nepelnītu un pilnīgu.

Un tagad atgriezīsimies pie šī visa galvenās domas – Jēzus nevēlas, lai kāds tiktu atstumts no Viņa rokām. Viņš vēlas, lai visi tiktu izglābti un nonāktu pie patiesības atziņas. Viņš vēlas katru bērnu, katru vāju, ievainojamu, grēcīgu cilvēku ņemt Savās rokās un svētīt. Viņš vēlas aicināt katru dzīvību mūžīgās attiecībās ar Viņu.

Tāpēc mēs šodien atzīmējām Cilvēka dzīvības svētuma svētdienu. Mēs nedarām to, lai ietekmētu valdību. Mēs nedarām to tāpēc, ka vēlētos atbalstīt kādu sociālu projektu. Mēs to nedarām pat tāpēc, ka bērni ir vērtīgi. Mēs to darām tāpēc, ka bērni – visi tie, kas ir vārgi un bezpalīdzīgi – ir ļoti vērtīgi Dievam. Ikviena cilvēka dzīvība ir dzīvība, kuru radījis Dievs. Par katra cilvēka dzīvību ir miris Jēzus. Katru cilvēku Jēzus vēlas ņemt Savās rokās, svētīt un aicināt mūžīgās attiecībās. Āmen.

Iepriekš:
Aborts un tēvs
Dzīvības Svētums

"Par dzīvību": Dzīvība sākas no ieņemšanas brīža
Demogrāfija: ģimene, laulība, dzīvības svētums