08.12.2013 08:31

Ar katru adventes sveci kļūst arvien gaišāk

Autors  Rasma Rudzāte
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Salaspils luterāņu baznīca atrodas pilsētas centrā, bet vakara stundās šī pilsētas daļa ir tumša. Draudzes mācītājs Jānis Cepurītis stāsta: lai tajā radītu priecīgu noskaņu ar gaismu, draudzes ļaudis ir izveidojuši milzīgu adventa vainagu ārpus baznīcas. Diennakts tumšajā laikā tas ir īpaši pamanāms, jo ir izgaismots ar krāsainu lampiņu virtenēm. Salaspils luterāņu baznīca atrodas pilsētas centrā, bet vakara stundās šī pilsētas daļa ir tumša. Draudzes mācītājs Jānis Cepurītis stāsta: lai tajā radītu priecīgu noskaņu ar gaismu, draudzes ļaudis ir izveidojuši milzīgu adventa vainagu ārpus baznīcas. Diennakts tumšajā laikā tas ir īpaši pamanāms, jo ir izgaismots ar krāsainu lampiņu virtenēm. Krišjānis Grantiņš

Advente ir gaismas gaidīšanas laiks. Par gaismu ap mums un mūsos pašos savās pārdomās dalās Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Salaspils draudzes mācītājs Jānis Cepurītis.

Cilvēk, kur tu skrien?
Šajās dienās cilvēki bieži saka: "Cik ātri skrien laiks! Jau advents klāt!" Tā ir pazīme, kas liecina, ka mēs dzīvojam vairāk ar skatu rītdienā – miglainā nākotnē, jo pasaule šķiet griežamies arvien ātrāk un mēs par katru cenu cenšamies tikt tai līdzi. Taču, dzīvojot nepārtrauktā steigā, mēs paskrienam garām gan sev, gan Dievam.

No kristīgā skatupunkta tā ir milzīga maldīšanās, jo cilvēka uzdevums ir dzīvot un izmantot to laiku, kas ir dots šodien. Un advents baznīcas vēsturē vienmēr ir aicinājis piebremzēt steigu, apstāties un paklusēt. Kā teicis kāds ievērojams 17. gs. domātājs: "Cilvēk, kur tu skrien? Debesis ir tevī."

Ja mums adventa laiks paiet, tikai skrienot cauri krāšņi izpušķotiem lielveikaliem un meklējot dāvanas, mēs pazaudējam pašu būtiskāko, jo Ziemassvētku gaidīšana mūsu dzīvē notiek bez Jēzus. Un jāatceras, ka arī bez mums pašiem šie svētki nevar notikt. Ja mēs esam tikai svētku vērotāji, tas liecina, ka mēs esam arī savas dzīves vērotāji. Mēs neesam gatavi būt tādi, kādi īstenībā esam, un dzīvot tā, kā Dievs mūs aicina – dzīvot šodien.

No kristīgā skatupunkta tas iekšējais dzinulis, kas mudina steigties un pagūt arvien vairāk, uztur mūsos nepārtrauktu spriedzi. Bībeles valodā runājot, tā nāk mums līdzi no grēkā krišanas Ēdenes dārzā, kur kārdinātāja jautājumi labi izgaismo šo vājo vietu mūsos – vēlmi vienmēr palēkties augstāk par zemi un būt pārākam pār citiem, jo: "Tu vari! Tev izdosies! Tev noteikti sanāks!" Tas cilvēkā audzē lepnības "muskuli" un uztrenē arvien spēcīgāk. Tas notiek ļoti nemanāmi, jo neviens jau nepieklauvē pie mūsu sirds, sakot: "Labdien, es esmu kārdinājums, un ļoti gribu sabojāt tavu dzīvi."

Mīlestība atnāk caur iekšējām pārmaiņām

Domāju, ka adventa laiks ir arī tāda sirds revīzija, iekšējās pasaules higiēna, kad mēs ieturam pauzi un mēģinām ieskatīties sevī, lai saprastu, kādi tad īstenībā esam.
Mīlestība neatnāk pati par sevi, tā nāk ar iekšējām pārmaiņām, ar to, ka mēs skatāmies dzīvē ne tikai uz priekšu, bet arī sev līdzās. Šodien mēs mīlestību esam gatavi ziedot ļoti daudziem, kuri ir tālu no mums, bet cik ļoti maz mēs to veltām saviem vistuvākajiem, īpaši, ja viņi mums vai mēs viņiem esam nodarījuši pāri. Tāpēc adventa laiks ir arī šāds tuvākā mīlestības laiks.

Kad cilvēkiem jautāju, kā pavadīsiet Ziemassvētkus, parasti saņemu atbildi: "Ģimenes lokā." Ļoti pareizi! Bet ir daudz jāmācās, lai šie būtu mīlestības pilni ģimenes svētki, nevis tikai satikšanās. Mūsu esību šajā pasaulē nosaka ne jau pilnas rokas ar iepirkumu un dāvanu maisiņiem, bet gan – cik pilna ir mūsu sirds ar gaismu un ar Dievu.

Saliksim dzīvei pareizos akcentus
Mūsdienu pasaule ir salikusi neīstos uzsvarus. Par ābečniekiem, kuri burto, mēdz teikt: "Lasa kā pa celmiem." Arī mūsu dzīve ir tik līdzīga – kā pa celmiem. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs necenšamies mācīties dzīvot.

Pirmie soļi ticības ceļā ir ieraudzīt savu dzīvi kopumā, jautāt par būtisko, nevis mazo un nesvarīgo. Jaunajā derībā ir viens notikums – viena līdzība par lauku, kurā saimnieks iesēj labību, bet naktī atnāk velns un iesēj nezāli. Kalpi to pamana, steidzas pie kunga un jautā: "Vai tu gribi, lai mēs to nezāli izravējam?" Bruņojušies ar kapļiem, kalpi ir gatavi mesties virsū katrai nezālei. Bet kunga atbilde viņus ļoti pārsteidz, viņš saka: "Nē, es negribu, jo, ravējot nezāles, jūs variet izraut arī labību. Lai aug abas līdz pļaujamam laikam."

Tā ir liela ticības gudrība arī mūsu dzīvē – nekļūt uzreiz par savu niķu, netikumu ravētājiem vārda tiešā nozīmē. Jo vienmēr šīs nepatīkamās lietas ir sakņotas vienlīdz ar mūsu dzīves labajām lietām. Un, ka nenotiek tā, ka cīnoties ar netikumu, izravējama arī to labo. Tas nozīmē, ka mūsu dzīvē vairāk vajadzētu koncentrēties uz labā audzēšanu sevī, nevis mēģināt izkaplēt visu, kas mums šķiet slikts, jo tā mēs izmīdām arī to labo. Redzēsiet, ka labās lietas pāraugs tās sliktās un tās sliktās lietas vienkārši iznīks, vai kā Svētie raksti mums atklāj – pēdējā tiesas dienā tās tiks izrautas un iemestas ugunī.

Iespīdot gaismai, tumsa pati izgaist

Pirms Ziemassvētkiem ap mums ir daudz tumsas. Ja prātosim, kāpēc arī mūsos pašos ir tik daudz tumsas, tā var sabiezēt vēl vairāk. Mūsos pietiks tumsas, pat ja mēs viņu izravēsim. Tā saradīsies, pat ja mēs ar viņu cīnīsimies. Cīņa ar tumsu nav cilvēka spēkos. Tā ir kā cīņa ar vējdzirnavām.

Tāpēc mēs esam aicināti meklēt gaismu, kas var mūs izgaismot un vienlaikus padzīt šo tumsu no mums. To arī baznīca adventa laikā cenšas darīt – aicina mūs meklēt šo gaismas avotu. Ne velti ir četras adventes sveces. Aizdedzot katru nākamo, kļūst arvien gaišāk. Ar katru svētdienu mēs arvien vairojam gaismu ap sevi, līdz Ziemassvētkos šī gaisma iemirdzēsies kā Betlēmes zvaigzne, izgaismodama visu pasauli.


Iepriekš:
Sākas jaunais Baznīcas gads
Mums priekšā 24 saldas dienas – sācies Ziemassvētku gaidīšanas laiks