"Mums mazāk vajadzētu lietot vārdu "neatkarība", jo tas iekļauj atkarības jēdzienu. Ir daudz labāki vārdi – brīvība, patstāvība. Vārdi ir ļoti stipri. Ar vārdiem mēs sevi kodējam un arī citi mūs kodē, mums pašiem nemanot. Manu draugu lokā ir daudzi, kas par Latvijas brīvību samaksājuši ar sava mūža gadiem, jaunību un veselību, bet laikam jau kādam ir izdevīgi, lai tauta par viņiem neko nezinātu – lai mums nebūtu savu varoņu, kuru apbrīnot, kam līdzināties un ar ko salīdzināt tos, kas par tādiem uzdodas," intervijā teic literāte Ieva Dāboliņa.
– Vai un kā tu to jūti mūsdienu Latvijā – šo cīņu par neatkarību?
– Es uzskatu, ka cīņa par Latvijas brīvību un patstāvību notiek nepārtraukti – kopš mūsu valsts okupācijas 1940. gadā. Reizēm tā pieklust, reizēm tiek apspiesta, ir brīži, kad lētticības vai slinkuma dēļ nolienam aizkrāsnē, bet kritiskos brīžos latvieši spēj mobilizēties. Arī tagad ir tāda sajūta, ka zem ledus pamodušies mazi strautiņi, kas pieņemas spēkā. Es šobrīd pazīstu tik daudz savstarpēji it kā nesaistītu cilvēku un neatkarīgas grupas, kas dara mazas, bet svarīgas lietas.
Gribētos jau, lai brīvība ir kā akmenī iecirsta. Kāds ir atnācis, iecirtis un nu būs miers uz mūžu mūžiem. Un ne es, ne tu, ne viņš, bet kāds "tur augšā" vai "tur ārā" par mums parūpēsies un gādās. Būtu labi, ja mēs visi saprastu, ka pat lielām un stiprām tautām ir nepārtraukti jāpastāv par savu vietu, kur nu vēl mums. Mūsu vietiņa zem saules ir ārkārtīgi skaista, bagāta un ļoti iekārojama. Un jābeidz novelt atbildību uz citiem. Mēs visu laiku vainojam politiķus, ierēdņus, likumus un "sistēmu"... Katrās vēlēšanās meklējam jaunus ideālos cilvēkus un katrās pieviļamies, jo izrādās, ka ideālu cilvēku nav. Mēs jūtamies pamesti, bet vai arī paši tūlīt pēc vēlēšanām nepametam politiķus? Nu pametam taču! Tieši tāpat kā pametām mūsu jaunatgūto valsti. Ja salīdzinām ar valsts dibināšanas laiku 1918. gadā, tad toreiz bērniņš bija ietīts rupjā linu maisā un gulēja silē, bet 1991. gadā atgūtais mīkstā trikotāžā un diezgan ciešamos krievu ratiņos. Tagad viņš ir ietērpts second hand drēbītēs, bet smalkie ratiņi, par kuriem viņam līdz pilngadībai būs jāmaksā kredīts, ir atņemti. Valsts un politiķi nepārtraukti ir jāpieskata.
Tādēļ pat nav svarīgi, no kuras puses nāk ārējais apdraudējums. Jā, Ušakovs ir Krievijas aģents, bet tas vismaz ir dabiski un tur es vismaz redzu loģiku. Tādēļ tas man un arī daudziem citiem īpaši nesāp. Bet kas liek latviešiem izkalpoties un pašiem darīt ļaunu savai tautai? Tik daudz it kā saprātīgu latviešu joprojām ir gatavi sadarboties ar Ušakovu. Nepatīkami atcerēties, bet vai tik mūsu Saeimas priekšsēdētāja nebija tā dāma, kas tūlīt pēc 10. Saeimas vēlēšanu rezultātu paziņošanas aicināja veidot koalīciju ar šo Krievijas aģentu? Pēc nākamajām vēlēšanām viņa jau kļuva drusku gudrāka, toties pasaules klases ortopēds un izbijušais Latvijas Valsts prezidents no līdzīga nodoma nebija atturams pat ar tankiem.
Varu derēt, ka nākamajās vēlēšanās atradīsies atkal kāds aiznākamais politiskais līķis. No otras puses – valstī valdošā "Vienotība" ir pilnīgā banku pavadā un velk līdzi mūs visus. Virtuālās naudas glabātājiem ir izdevīgi, ka ģimenes jūk, garīgās vērtības tiek iznīcinātas un to vietā stājas materiālās, kas nepārtraukti tiek eskalētas, sākot jau no zīdaiņa vecuma, lai tik cilvēki pērk un tērē, un aizņemas – jo vairāk, jo labāk...
– Tādā gadījumā – kas tad ir lielākais drauds mūsu valstij?
– Brīvība nav "tur, ārā". Brīvība sākas ar mūsu katra brīvību vai nebrīvību. Lielākais drauds mūsu valstij esam mēs paši. Liela nodevība sākas ar tūkstošiem mazu ikdienas nodevībiņu un lielu gļēvumu veido simti tūkstoši sīku gļēvumiņu. Lieliem meliem apakšā miljoniem sīku kājiņu. Tauta, kura zaudējusi savas garīgās vērtības, ir ļoti viegli paverdzināma. Mēs baudām padomju cilvēku morālās degradācijas sekas. Cilvēkam, kas netic Dievam, ir īstermiņa domāšana.
Bet tautsaimniekiem visā pasaulē tik ļoti patīk runāt par ilgtermiņa attīstību. Pēc "Dziesmotās revolūcijas" varu sagrāba vecie komunisti, kuru īstermiņa domāšana bija apliecināta ar zvērestu. Es domāju, ka valsts izlaupīšana 90. gados notika tieši tādēļ. Vai Birkavs, Godmanis, Krištopāns, Gailis, Šķēle ticēja mūsu valsts pastāvēšanai? Es domāju, ka viņi deva mūsu valstij piecus, augstākais – desmit gadus.
Tomēr viņi neko sliktu nespētu izdarīt, ja mēs visi nepiedalītos viņu melos un noziegumos. Arī tagad klausos "Konkurētspējas attīstības fonda" reklāmu un domāju – ir taču aktieris ar skaistu balsi, kas tos melus runā, kāda keramiķa, kas piekrīt sadarboties tieši ar tiem pašiem cilvēkiem, kas viņas četrus bērnus un mazbērnus ir izdzinuši no valsts, ir kāds cilvēks, kas to samontē, un cilvēks, kas pārraida. Un tā varētu turpināt bezgalīgi. Un vienmēr ir attaisnojums – ja es to nedarīšu, to darīs kāds cits.
– Tie ir "parastie" cilvēki, tomēr katras tautas virzītājspēks ir tās morālie līderi. Vai varam teikt, ka latviešiem ir sava nacionālā inteliģence, kas uztur dzīvas tautas garīgās vērtības?
– Jā – kāda čupiņa vēl dzīva trimdā, kādas atsevišķas balsis brīžam paceļas Latvijā, taču lielākā daļa klusē. Nesen režisors Viesturs Kairišs dabūja pa ādu par to, ka "caur puķēm" pateica, ka inteliģence ir pērkama un aizmaksāta. Katrs, kam ir labs darbs, trīc un dreb, un baidās to pazaudēt. Jo, pazaudējot darbu, nevarēs samaksāt kredītu, pazaudēs māju, mašīnu, košumkrūmiņu. Man taču bērni jāapgādā, vecāki, man taču tas un tas. Lai tie citi, tikai ne es. Izsakoties līdzībā, mēs baidāmies pazaudēt katrs savu dzīvību, bet tieši tādēļ visi kopā lēni mirstam.
Tā dēvētā intelektuālā elite apzināti attālinās no mūsu reālās dzīves un peld izplatījumā kaut kur virs iedomātiem Rietumiem. Bet apkārt taču ir tik spoži sižeti, patiesas traģēdijas un galvu reibinošas uzvaras izdzīvošanas cīņā! Visaptverošā nabadzība, netaisnība, vienaldzība un absurds ir tik laba vide radošam darbam, ka mums vajadzētu to eksportēt. Kur pazuduši mūsu sociālā plakāta meistari? Vai tiešām nav ko teikt? Tagad taču tie nav pat jādrukā! Vai par radošu var uzskatīt cilvēku, kas rada tikai tad, ja par to maksā?
– Jāpiekrīt, ka nacionālās inteliģences mums nav vai arī tā tikai veidojas, taču, ko mūsu valsts labā varētu darīt katrs, kam rūp valsts nākotne?
– Tagad ir nesalīdzināmi daudz labākas iespējas paust patiesību. Par kaut ko tādu pirms nieka 20 gadiem pat nevarējām iedomāties – sociālie tīkli, mediji, e-pasta sarakste, mobilie telefoni... Galu galā Latvija ir tik maza, ka bieži sastopam savus vadoņus vaigu vaigā un varam taču aprunāties.
Patiesam vārdam ir milzīgs spēks. Taču tas ir stiprs tikai tad, ja to saka reāls cilvēks ar savām domām, sāpēm, tiesībām un gribu. Kamēr anonīmi vārdi lidinās kaut kur interneta vidē, tie tikai sagandē gaisu. Nejaukam pusaudzim nav jēgas teikt: nedari tā, tā nav smuki, nedrīkst, nav labi. Arguments ir, ja pateiksi, nedari tā, jo MAN sāp, MAN nav labi. Bez šī MAN un ES mūsu vārdi nav stipri. Tavas tiesības beidzas tur, kur sākas manējās.
– Par ko mums vajadzētu runāt un rakstīt? Un vai nav tā, ka milzīgajā informācijas apjomā, kas pārpludina internetu, arī visgudrākie un trāpīgākie raksti pazūd?
– Piemērs ir mūsu premjerministrs, kas ir nopirkts vārda tiešā nozīmē. Viņa ģimene nemaksā ne kredītu, ne arī tā procentus. Kad uzzināju, ka arī Valdis Dombrovskis ir parādos līdz ausīm, es vienu brīdi pat nopriecājos, jo sapratu, ka viņš vismaz šai ziņā ir solidarizējies ar tautu un nav necik gudrs ekonomists. Vai arī viņš ir tik ļoti jauks vīrs, ka nekādi nespēj ietekmēt sievas biznesa darījumus. No šīs puses skatoties, tas ir mīļi, tiesa gan, ja viņš nebūtu premjerministrs. Taču vēl simpātiskāk būtu, ja viņš solidarizētos līdz galam un panāktu, ka visi tie, kas izlikti no mājām un aizmukuši no valsts, var nemaksāt uzpūstos kredītus.
Un kādēļ gan mums katram – man, tev, Jānim Kalniņam, kas dzīvo Limerikā Īrijā, Antrai Bērziņai, kas izlikta no dzīvokļa Iecavā, viņam to nepateikt tieši un skaidri? Ja kaut simts konkrēti cilvēki protestēs pret skaidri redzamu nodevību, tam būs milzīgs spēks. Vēl lielāks spēks būs, ja viņi neprotestēs, bet ierosinās dažādus pozitīvus risinājumus. Piemēram, ielaist padzīvot vienā istabā jaunu ģimeni, kas tikko izlikta no savas saimniecības un pēc mēneša gaida nākam pasaulē dvīņus. Taču visstiprākais ierocis ir smiekli. Lūdzu mīļie radošie, dziedošie, zīmējošie un tēlojošie – dodiet tautai smieklus un iespēju krietni izsmieties par pāridarītāju stulbumu! Jo īstermiņa domāšana taču ir stulbums. Cilvēks, kas dara pāri savai tautai nav necik gudrs, jo rada sliktu dzīvi paša bērniem un mazbērniem.
– Tiesa, ir vēl viens milzīgs BET. Lai kaut ko pateiktu, ir jāsaprot, ko teikt.
– Un masu informācijas līdzekļi dara visu, lai aiz trim kokiem pazustu mežs. Un tad bieži ir tā, ka mēs visi skatāmies uz pliku karali un nevienam nav drosmes pateikt, ka viņš ir pliks. Mums pietrūkst bērnu tiešā un pārnestā nozīmē. Bērna tīrās uztveres un bērnu, kuri dzimuši un auguši brīvībā. Man mājās nav televizora un es uzskatu, ka citi informācijas iegūšanas veidi dod labāku priekšstatu par notiekošo, jo nav tik manipulējoši, un tad ir skaidrāks skats uz notikušo.
– Tavas publikācijas, dzeja un arī maizes darbs burtiski izstaro mīlestību pret Latviju. Kādi ir Tavi mūsu valsts nākotnes scenāriji?
– Es joprojām ticu savai "Pasakai par Latviju". Kad gars kļūs stiprāks par miesu, kas turas pie kredīta un košumkrūma, sāksies īstā cīņa par Latvijas brīvību. Varbūt jānotiek vēl kam baismīgākam par "Parex" īpašnieku, Godmaņa & co veikto cilvēku izģērbšanu un aplaupīšanu, lai cilvēki sāktu runāt?
Kā notiks nolaupīto resursu atgūšana? Reizēm es iedomājos, ka tas varētu būt kā domino efekts. Varbūt kādam cilvēkam, kam ir vismelnākā sirdsapziņa vai kas stāvējis klāt vislielākajiem noziegumiem, radīsies impulss to izgaismot? Tumsa un gaisma ir māsas. Kad gali saies gali uz īso, būs izlādēšanās. Mums būt jārada vide šādam gadījumam. Pilnīga amnestija vai kas līdzīgs. Es ar vislielāko prieku kādu čupiņu cilvēku nosūtītu uz saulainu salu, ja tikai viņi tautai atdotu visu salaupīto un ticību taisnībai.
Par vienu no lielākajiem 20.gadsimta latviešu tautas varoņiem es uzskatu Imantu Lešinski, kurš, būdams visaugstākā līmeņa čekists PSRS pārstāvniecībā ANO, pārbēga pie amerikāņiem, atteicās no kalpības un izgaismoja "padomju kultūras sakaru ar tautiešiem ārzemēs" būtību. Latvijā un arī trimdā ir dzīvi vēl daudzi, kam viņa dīvainā nāve 1985. gadā, pirms memuāru pilnīgas publicēšanas, bija liela atpestīšana. Tā bija milzīga pārcilvēciska drosme, kas pelnījusi vislielāko tautas cieņu. Imants Lešinskis varētu kļūt par jaunas kustības simbolu.
– Kas ir pats svarīgākais, lai mēs kā tauta un kā valsts netiktu aizslaucīti vēstures mēslainē?
– Man šķiet, ka pats svarīgākais, lai mēs kā tautas un valsts pastāvētu, ir mūsu katra iekšējās brīvības celšana. Cilvēks, kas uzticas Dievam, ir bīstams katrai savtīgai laicīgai varai, jo viņā nav baiļu. Tieši tādēļ padomju vara tik cītīgi centās iznīdēt kristīgo baznīcu.
Un lai man piedod mani draugi dievturi un visu dažādu "garīgo prakšu" piekopēji, bet es neredzu citu alternatīvu – latviešiem jākļūst par kristiešiem un baznīcai jākļūst par latviešu baznīcu. Mums, atšķirībā no citām tautām, tādas gandrīz nav bijis.
Īsajā valsts pastāvēšanas laikā neesam paspējuši izaugt līdz veselīgam nacionālismam. Mīlēt savu tautu nenozīmē ienīst citas – tas nav ne noziegums, ne kauns. Man šķiet, ka zīmīgs bija Dziesmu svētku atklāšanas dievkalpojums Domā. Tas bija kaut kā ļoti liela un laba aizsākums. Tāds "rūdīto" pagānu, kuriem patiesībā zem cepures paslēpta zinātniskā komunisma un ateisma mācība, pussolītis pretim ortodoksālajiem kristiešiem, kas par nosodāmu pagānismu uzskata Saulgriežu svinēšanu un citas gandrīz atmirušas latviešu tradīcijas, nemanot, ka visu veidu pielūgsmes objekti rēgojas no TV ekrāna, mudinot ziedot, ziedot, ziedot... Mūsu dainas ir mūsu Vecā Derība, un tā ir skaista un laba.
Mīlestībai jāiet savs dabiskais ceļš, mums katram jāmīl sevi, tad savu ģimeni, draudzi – ko nu ar to katrs saprotam – un savu tautu, un tikai tad pārējos Latvijas cilvēkus un plašo un problēmu pārņemto pasauli. Mums nav jāglābj trešās pasaules valstu cilvēki, ja tepat Vidzemē vai Kurzemē no bada un aukstuma mirst bērni. Ja mēs paši mīlēsim un cienīsim sevi, mūs cienīs visa pārējā pasaule.
Iepriekš:
Andra Manfelde: "Mēs kā tauta jau esam ierakstīti"
Lelde Stumbre: "Vienkārši vajag prast mīlēt savu dzimteni..."
Doroņina-Lasmane: nekurnēt, bet būt pateicīgiem par savu valsti