08.10.2013 17:28

Andra Manfelde: "Mēs kā tauta jau esam ierakstīti" (papildināts)

Autors  Elīna Aupe
Novērtēt šo ziņu
(2 balsojumi)
Andra Manfelde: "Mēs kā tauta jau esam ierakstīti" (papildināts) www.blogs.krustaskola.lv

Tuvojoties Latvijas 95. gadu jubilejai, sākam rakstu ciklu ar dzejnieces un rakstnieces Andras Manfeldes interviju.

Pievienota pēdējā rindkopa aiz pēdējā apakšvirsraksta.

– Vai jūs savu atdzimšanu saistāt ar Krimuldu?
– Jā, Krimulda man ir šūpulis. Varētu arī teikt – silīte, bērnudārzs... Jo Gaujas senlejā, blandoties pa vizbulīšu gravu, Gaujas malu, atsākot skriet un peldēt, arī zīmēt, es sāku lasīt un rakstīt dzeju. Sākumā vēl "bez jebkādām intelekta pazīmēm", tā, novērtējot dzeju mēģinājumus, man reiz rakstīja Kaspars Dimiters. Jā, tie dzejoļi bija kā bēbīša šļupsti...

Tieši Krimulda, Krusta skolas rādiuss, ir tā apkaime, kur es gandrīz vai fiziskā nozīmē atguvu redzi. To laiku esmu ieskicējusi savā pirmajā grāmatā "Adata", vidējā nodaļā "Krusta skola". Krimulda ir arī pirmā vieta, kur publiski lasīju savu dzeju. Lai atgūtos un uzaudzētu kaut nedaudz intelektuālo muskuļu, kas garīgam un radošam darbam ir nepieciešami, jo ar tīru intuīciju, kas arī šobrīd ir manas dzejas pamatā, nē, tomēr iztikt nevar...

Tā nu gadus 13 pēc tam, kad biju ieradusies Krimuldā pirmo reizi, Kaspars uzstājās Krimuldas baznīcā. Viņš zināja, ka es nu jau rakstu labus dzejoļus, un uzaicināja nolasīt savu dzeju. Man bija tāds dzejolis, kas burtiski jāizkliedz. "Naudas zīmes pulsē mūsu pirkstu galiņos/es gribu ieķīlāt bomzi kā dzīvības nesēju/ Vai vismaz to, ko es no mazām dienām visplēsīgāk vēlos?/ vai bankomāta mute ir tiesneša elpa vai arests?/ kas atļaus mums iziet ārā/ vai tikai rijīgais krematorijs?..." un tā tālāk, tādā garā.

Tad nu cenšos, kā varu. Man šķiet – tiešām kliedzu. Pilna zāle cilvēku, savi simts. Parasti taču dzejmīļu auditorija svārstās ap divdesmit, trīsdesmit.... Vakaram beidzoties, Vija Artmane mani saņēma aiz rokas, tā kā līdzjūtīgi paskatījās. Un, lai arī viņa bija mazāka auguma nekā es, man likās, ka viņa palūkojās uz mani no augšas, nopūtās un teica: "Nu ja... No dzejniekiem jau tikai Majakovskis prata lasīt savu dzeju..." Izrādās, es biju čukstējusi.

Jūs individuāli ir glābusi baznīca. Vai arī tautu var glābt baznīca un ticība?
– Tauta jau arī ir savā ziņā indivīds. Sabiedrība sastāv no ģimenēm, šūniņām un pēc baznīcas mācības ģimene ir mazā baznīca. Ja vienam notiek šis brīnums – saskarsme ar Dievu, viņš gribot negribot citus "pavelk" līdzi (protams, sirdī ļoti gribot, bet ticība tomēr ir dāvana no augšas, tā nav ar varu no malas uzspiežama).

Arī manā ģimenē sākumā ticēja mamma, tad es, tad māsa. Nu jau mums ir bērni un, sanākot kopā, veidojas tāds labs, paprāvs pulciņš. Kāds svētais teicis: "Glābies pats un ap tevi izglābsies tūkstoši." Vai arī filmā "Šindlera saraksts" man ļoti palicis prātā, kur galvenais varonis, turot rokā zelta kniepadatu, raud un saka: "Šī kniepadata taču ir viens cilvēks!"

Ļoti intensīvi mēs esam atbildīgi pirmām kārtām par sevi, savu garīgo veselību, un tad tas izstaro tālāk. Tā sabiedrība veidojas. Diemžēl mēs vēl joprojām esam līdz moceklībai smagā tapšanas procesā. Mēs esam postpadomju sabiedrība, nevis kristīga. Kapitālisma nomale ar dēmoniskām iezīmēm.

Kur es tās dēmoniskās iezīmes saskatu? Patēriņa kultā. Mūsu lielveikali ir mūsu "baznīcas" un kultūras centri. Kioski ar krāsainajiem žurnāliem – bibliotēkas. Cilvēki sūdzas, ka nav naudas grāmatām, bet "Ievai" atlicinās. Es nenosodu, tikai mudinu... Mēs katrs pats individuāli esam atbildīgi par savu personīgo degradāciju. Un arī tā, līdzīgi kā svētums, citus rauj līdzi.

Jā, spiediens, protams, ir milzīgs. Bet! Neviens neliedz izmest laukā televizoru, ja tas paverdzina. Mēs paši veidojam savu laimi, un vislielākais nabags tomēr ir bagāts, jo viņa pieder viena lieta – laiks! Kamēr esam dzīvi, par vēlu nav! Ja šodien nav iespējams kļūt par mūku un uzkāpt Kilimandžāro, tad ir iespējams palīdzēt kādam, kas to var, un vismaz ļauno nedarīt.

Kaut gan "daba nemīl tukšumu", un labā nedarīšana arī beigu beigās tas pats ļaunums vien ir. Šobrīd minoritāte un citādi domājošie ir rakstnieki, dzejnieki un citi kultūrai un vērtībām uzticīgie. Kļūst aizvien smagāk. Tas, es domāju, tiek apzināti darīts. Jo lielajām kompānijām ir svarīgi, lai mēs mazgājam ar "Ariel", dzeram "Danon", tīram zobus ar "Colgate". Tālāk nākamais līmenis pa brendu kāpnēm: "Gucci", "Armani" vai eko dzīvesveids un guļbaļķu mājiņa kāpu zonā. Un kaut kur dziļi izmisīgas bailes turēties līmenī, lai to visu nezaudētu...

Bet kas šai visā ir cilvēks? Personībai nemaz nav laika izveidoties, tā uzreiz pēc studijām vai ar ģimenes nodibināšanu tiek iejūgta parādu jūgā. Kredīts kā pātaga. Bet katrs pats var būt revolucionārs. Sartrs zobus nemaz neesot mazgājis, bet cauri gadu desmitiem un varbūt pat simtiem paliek tas, kas vērtīgs, – viņa gars, viņa domāšana. Izstumjot no vērtību hierarhijas Dievu, radies vakuums, tāds kā melnais caurums, caur ko ienāk haoss un liela, liela vientulība. Citreiz man kļūst bail.

Cilvēki gandrīz nemaz nesarunājas! Kādas sekas būs sociālajiem tīkliem mūsu psihē un attiecībās, to redzēsim tikai vēlāk, kad jau tas būs noticis... Telefoniski, rakstiski, skaipiski ir viegli gribot negribot samelot. Klātienē cilvēka miesa, acis, veidols stāsta par sevi, intuitīvi mēs "skenējam" savu biedru, un to tehnoloģijas aizstāt nevar.

Viss var būt virtuāls, tikai ne Sakraments. Un Sakraments taču nozīmē – Noslēpums. Mēs esam uzšķērstā, izpreparētā civilizācija. Sākot ar Nīčes "Dievs ir miris", turpinoties Maļeviča melnajā kvadrātā, līdz pat atombumbai, praidu uzvaras gājienam un vienatnei tīmeklī. Cilvēks vairs netiek ar sevi galā, jo viņam nav kodola – Dieva. Jā, mums katram sava Fukušima.

Kā mainījušās Latvijas iedzīvotāju vērtības? Kādas tās bija pirms 95 gadiem, pirms 23 gadiem, un kādas tās ir šobrīd gan ticībā, gan ikdienas dzīvē?
– Vērtības nu jau ir traģikomiskas. Vienreizējie vairākpersonu lietojamie apģērbi "Humana" un vecmāmiņas austā tautiskā josta! Noliec tos blakus un bez vārdiem... Vecmāmiņas austajā jostā, "oderes" pusē, nav neviena, paša sīkākā mezgliņa. Es tā nevarētu. Es spēju tikai apbrīnot... Un man ir bail, ja nu nākamā un aiznākamā paaudze arī to vairs nespēj! Redzēt, novērtēt un cienīt.

Un ēdiens! Emulgators, lecitīns, garšas pastiprinātājs... Dodamies tālāk – vēzis, apstarošana, infarkts, insults... Cilvēki nu jau vairāk nesatrūdot. Diemžēl ne jau no svētuma... Un tomēr, palasot dainas, dzirdot "tumša nakte, zaļa zāle", ja jau man tirpas pa muguru, asaras acīs, tad varbūt viss nav zaudēts?

Ja jau es varēju piecelties no tik zema un smirdīga pritona, līdz tādai valodas prasmei un izjūtai, kas man ir šobrīd... Es to nesaku lielīdamās, es saku ar cieņu un pateicību, ka tas man no Dieva dots. Ikdienā šī valodas bagātība mani pašu baro. Es redzu un uzrakstu. Man ir gandarījums. Un būt gandarītam – tā ir viena no augstākām baudām, varbūt pati augstākā.

"Un Dievs redzēja labu esam", tā arī mēs, jo esam radīti pēc Viņa līdzības. Redzot, vērtējot un rakstot, ļaujot, lai valoda plūst caur mani, es apjēdzu, ka tādas plakanas, garlaicīgas ikdienības nemaz nav. Ir tikai cilvēka paviršā slīdēšana pāri. Un, ja jau ar mani tik brīnumaini ir noticis, tad kāpēc ne ar visu tautu!? Tauta ir kā puķe, rets augs, ja mēs augus liekam Sarkanajā grāmatā un uztraucamies par apdraudētajām sugām, tad... Varbūt tur, augšā, mūžībā, pat ja mēs iznīkstam, mēs kā tauta jau esam ierakstīti.

Ir taču tā, ka dzimtajā valodā iespējams pateikt un izjust tādas nianses, ko tikai mēs paši saprotam un kas mums dod mierinājumu un aizkustinājumu. Arī ārzemnieks var iemīlēt mūsu dziesmas, bet... Mēs dzīvojam tālāk mūsu senču asinīs, jo mēs paši esam tās asinis! Jā, un tāpēc var teikt, ka savā ziņā mēs esam radījuši tautasdziesmas. Tās ir mūsu mantojums. Tā ir mūsu pasaules izjūta. Ārkārtīgi niansēta un spēcīga. Un šī izjūta sakņojas dabā. Arī holandieši gleznoja septiņus plānus. Tas no gaisa mitruma. Arī mēs redzam dziļi un telpiski. Ja mēs kā nācija šobrīd pastāvam šajā krustceļu, dziļākā nozīmē – Krusta ceļu valstī, es domāju, tas jau ir brīnums. Ceru, ka spēks latviešos vēl modīsies. Un spēks rodas no pašapziņas. Tā tika apzināti dzirdināta un nīdēta nost septiņdesmit gadus. Nav jau brīnums – vienā dienā izveseļoties nevar.

Kā šīs izmaiņas ir skārušas rakstniecības nozari?
– Man bija tas gods iesākt rakstīt ne tikai ar roku uz papīra, bet arī klabināt rakstāmmašīnu. Grūti iedomāties, kā brāļi Kaudzītes veidoja teikuma struktūras. Tas notika daudz lēnāk un pamatīgāk. Lai gan pieraksta kladē gar malām tāpat bija piezīmes, papildinājumi, labojumi. Tagad "copy+paste", un es jau esmu citā nodaļā. Reizē labi un slikti, bet arī – neatgriezeniski. Bez datora vairs nevaru iedomāties rakstīšanu. Man pat nav piezīmju blociņa kā Regīnai Ezerai. Kaut gan vajadzētu... Tomēr domāju: tas, kas vērtīgs un svarīgs, aizmirsties nevar.

Bet par grāmatām... Esmu vecā kaluma cilvēks, kuram ekrāns gurdina acis, bet grāmatu smarža vien jau sniedz labsajūtu. Tagad, bieži veicot attālumu Rīga–Liepāja, es grāmatas nenopērku tikai tādēļ, ka jau esmu nokrāvusies un apkrāvusies un vēlāk mājās man kļūst žēl... Plānoju iegādāties elektronisko grāmatu lasītāju, tomēr uzskatu, lai arī grāmatas kā tādas kļūst aizvien ekskluzīvāka lieta, pavisam tās neizzudīs. Kaut vai tagad, turot rokās savu dzejoļu krājumu "Ziemeļu tirgus", es saprotu, ka tas ir brīnums! Jo tā bija kāda skumīga augusta novakare, kad es, nevarēdama izvēlēties noformējumu grāmatai, braucu bildēt atvāžamo jeb paceļamo Kalpaka tiltu. Tilts todien nebija atvērts, un es izmetu līkumu pa daudzstāveņu pagalmiem. Ieraudzīju bērnus, kas tik aizrautīgi spēlēja bumbu. Tālāk daudzstāvenes, katedrāle – Karostai tipiska ainava. Nobildēju. Un nu manas vasaras mirklis, sekunde, kļuvusi par reālu, taustāmu priekšmetu, kuru es varu dāvināt citiem.

Katram Latvijā ir kas mīļš un sirdij tuvs, ar ko lepojas. Kas Jums ir tas, kas liek lepoties ar Latviju?
Nepārspīlējot – es savu dzīvi bez Latvijas dabas nevaru iedomāties. Latvijas smaržām un pat drūmo, monotono ziemeļnieku rudeni + ziemu. Nesen aizdomājos, cik skaista ir Latvijas piekraste – sākot no Salacgrīvas līdz manai Liepājas Karostai. Salacgrīvā esmu staigājusi un maldījusies niedrēs, aizbaidot dažāda kalibra putnus. Esmu Zvejniekciemā sēdējusi uz akmeņiem un saskaitījusi teju simts gulbjus! Jūrmalā, Dzintaros lekusi viļņos, Saulkrastos agri no rīta atradusi īkšķa naga lieluma dzintaru! Un tagad – Kolkas ragā, kur viesojos, lasīju un ēdu brūklenes, kas likās tik saldas. Tad vēl stāvkrasts, Karostas forti. Un tas tikai jūras krasts!

Latvija ir tik skaista! Lūkojoties dziļāk, katrs akmens, migla no upes, tas viss stāsta! Un ja vēl "sajūdz" kopā ar tautasdziesmām, Purvīša ainavām un Irbītes pasteļiem, ar vecmammas austo jostu un dūraiņiem... Tur ir, ar ko lepoties un lepoties, vienas lapas pietrūks, lai visu uzskaitītu! Katrs tāds brīnuma mirklis, piedzīvots dabā, cilvēkos, valodā, tas nogulst par dārgakmeni. Sirds taču ir tāda savdabīga pērlenīca, protams. Ikdienā jau piemirstas, tad ir kaut kas arī jāizcieš, jo caur grūtumiem cilvēks rūdās un mācās.

Arī Pierīga man ir īpaša vieta. Tieši caur Siguldu es nonācu – šūpulī – Krimuldā. Un Siguldā dzima meitiņa. Manai draudzenei Zvejniekciemā ir vasaras mājiņa, arī tur varēju atgūties no studenta slodzes. Tagad uz Rīgu visbiežāk ceļoju no Dzintariem, jo tur dzīvo mana vīra māte. Un pamazām iepazīstu Lielupi. Peldos līdz vēlam rudenim, pat novembrim.

Katrs Latvijas nostūris ir kā atklājums. Izklausās jūsmīgi, bet es savos četrdesmit varu teikt, ka kaut kāds loks ir noslēdzies. Bērnībā cilvēks visu pieņem ļoti atvērti un auglīgi... Bet tad – kamēr sevi atrodi, izproti... Sevi atrast, man šķiet, ir katra uzdevums. Tikai tad var sākt kaut ko darīt. Viens no globalizācijas mērķiem – globalizēt visus līdz standartam. Pūlis ir vieglāk vadāms, vieglāk ģērbjams un tērējams. Atklāsmes grāmatā ir rakstīts aptuveni tā: "Tam, kurš uzvar, Es došu akmeni, un uz tā būs rakstīts vārds, ko neviens nezin, tikai tas, kam tas pieder." Te jau ir tās divas dzīves vadlīnijas – bez cīņas nevarēs iztikt un personības kodols ir mērķis. Bez tā cilvēks laimīgs nevar nemaz būt! Un šis atklāsmes akmens, sastāvs vai viela ir latviskums. Es no tā atteikties nevēlos.

Iepriekš:
Rakstniece Andra Manfelde un 14. jūnijs: "Vīrietī no dabas ir ielikts kaut kas autoritatīvs..."
Lelde Stumbre: "Vienkārši vajag prast mīlēt savu dzimteni..."