Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Savā agrākajā un garākajā apliecībā par Svēto Vakarēdienu (1528) viņš saka, ka izjūt to (cieņas trūkumu) daudz skaudrāk par jebkuru citu personīgu aizvainojumu. Savā darbā viņš atsaucas uz jūsmotājiem un sakramentāriešiem, tādiem kā Cvinglijs un citiem, kuri luterāņus, viņu mācības par patieso Klātbūtni dēļ, sauca par gaļēdājiem (Fleischfresser).

Ja viņi ticētu, ka tie ir paša Dieva vārdi, tad viņi nesauktu tos par "nabadzīgiem, nožēlojamiem vārdiem", bet gan pat vienu vārdu un burtu uzskatītu pārāku par visu pasauli un baidītos, un trīcētu to priekšā kā paša Dieva priekšā. Jo tas, kurš neciena kaut vienu Dieva vārdu, protams neņems vērā nevienu nozīmīgu vārdu. Ja vien viņi tā vietā, lai norātu Dieva vārdus, šādi norātu mūsu izpratni un tās nepilnības, tad tas vēl būtu paciešams.

Daļēji tieši šo fantazētāju maldīgo liecību dēļ Reformators pauda stingru nostāju, ka rakstītais Vārds nav vienkārši "sastinguši burti", un ka faktiski sākotnēji tas nemaz nebija rakstīts, bet gan Kristus un Viņa mācekļi sludināja to tieši cilvēku sirdīm. Šajā sākotnējā pasludināšanas metodē Luters saskatīja saistību ar pašu vārdu "evaņģēlijs" (evangel), kura nozīme vairāk izsaka ziņneša labās vēsts verbālu nodošanu. Bet tai pat laikā viņa paša Bībeles tulkojums pierāda, ka Luters uzskatīja rakstīto Vārdu par tikpat svarīgu kā runāto Vārdu.

Turklāt mums ir jāņem vērā, ka Lutera laikā ne tikai lasītprasme nebija plaši izplatīta, bet arī Bībele bija pieejama ļoti ierobežotam cilvēku lokam. Tā bija retums līdz pat 1534. gadam, kad tika pabeigts Lutera tulkojums. Tādējādi, kad Luters domāja par saiti starp Vārdu un cilvēkiem, viņš instinktīvi domāja par runāto Vārdu.

Iepriekš:
Ko Luters saka par grēku piedošanu
Tuvojas Ticības atjaunošanas jeb Reformācijas svētki