29.10.2013 18:06

Ķīniešu interese par Latvijas zemi nav nejaušība

Autors  Imants Liepa
Novērtēt šo ziņu
(2 balsojumi)

Pēdējā laikā novērotā Ķīnas iedzīvotāju pastiprinātā interese iegādāties nekustamos īpašumus Latvijā nav nejaušība, un termiņuzturēšanās atļaujas ir tikai papildu faktors, kādēļ pieaugusi tieši šīs valsts iedzīvotāju interese.

Nav noslēpums, ka Ķīnai ir milzīgi ASV dolāru uzkrājumi ASV valsts kases obligāciju veidā, apmēram 1,3 triljoni, kā arī apmēram 3,5 triljonu dolāru vērti aktīvi. Taču Ķīnā darbaspēka izmaksas pamazām aug, kamēr ASV krītas, jo arī tur ir ekonomiskas panīkums pēc nekustamo īpašumu burbuļa. Ķīna ilgu laiku uzturēja mākslīgi zemu juaņa kursu, lai varētu konkurēt ar pārējo pasauli, eksportējot lētas preces, kuras tādas ir viena iemesla dēļ – valstī ir daudz lēta darbaspēka un praktiski nekādu sociālo garantiju.

Lai arī pēdējos gados ķīnieši kļuvuši turīgāki, joprojām lielākais vairums cilvēku ir apmēram tikpat turīgi kā gvatemalieši vai kostarikāņi. Tāpēc ķīnieši nespēj nopirkt to, ko paši saražo. Valsts ekonomiskā stabilitāte ir būtiski atkarīga no spējas eksportēt.

ASV situācija pēdējā laikā ir diezgan nestabila, un ASV dolāra galvenais balsts – ASV valdība – sāk šķobīties. ASV parādi ir neatmaksājami, un parasti šādos gadījumos valstis, kuras ir pietiekami militāri un politiski spēcīgas, devalvē savu valūtu, atstājot kreditorus ar garu degunu. Droši vien to darīs arī ASV, vismaz tā vēsturē vienmēr ir noticis. Ķīnas ziņu aģentūra "Xinhua" 13. oktobrī publicēja rakstu, kurā cita starpā asi kritizēja ASV ekonomisko politiku un dolāra valdošo lomu starptautiskajā finanšu sistēmā, aicinot izveidot jaunu starptautisku norēķinu sistēmu ar vienotu pasaules valūtu (avots: http://news.xinhuanet.com/english/indepth/2013-10/13/c_132794246.htm) un deamerikanizētu pasauli.

Ko ķīniešiem darīt, ja tiem pieder daudz ASV dolāru, bet ir reāli draudi, ka dolāra vērtība var krasi samazināties? Atbilde ir vienkārša – par dolāriem pirkt visu iespējamo, kam vien ir reāla vērtība: metālus un citas izejvielas, lauksaimniecības zemes, mežus utt. Zaudēs tas, kurš pēdējais turēs ASV dolāru, iegūs tas, kurš pirmais to iztērēs, – masveida atbrīvošanās no dolāriem izraisīs cenu celšanos visiem resursiem, dolāra inflāciju. Lai kāda arī būtu starptautiskā kārtība un lai kādu arī valūtu pēc krīzes izvēlētos par vadošo pasaulē, reālu vērtību turētāji nezaudēs vai zaudēs mazāk nekā pārējie.

Interesanti, ka nekustamā īpašuma firmas sadarbībā ar bankām aģitē par uzturēšanās atļauju pārdošanu visiem, kas gatavi maksāt. Tas labi parāda, kam atļauju tirgošana ir izdevīga. Apstākļos, kad bankas jaunus kredītus neizsniedz, bet joprojām ievāc kredītprocentus, rodas naudas trūkums ekonomikā, un cilvēku pirktspēja krītas. Mums nav naudas vietējo resursu pirkšanai un dažkārt pat paturēšanai, taču tā ir dažādiem "ārvalstu investoriem", kuriem savas intereses, protams, ir svarīgākas. Arī bankas "sēž" uz parādniekiem atņemtajiem nekustamajiem īpašumiem, jo to laišana tirgū neizbēgami pasliktinātu banku bilances – ja nepārdota māja bilancē skaitās 100 000 latu vērta, tad pārdodot tai parādās reālā cena, teiksim 50 000 latu. Starpība būtu bankai jānoraksta zaudējumos, kas nozīmētu lielāku bankrota risku.

Līdz ar to mūsu pretimnākšana ar uzturēšanās atļauju dāvāšanu nekustamo īpašumu pircējiem lieliski saskan ar Ķīnas plāniem pamazām vērtību zaudējošo ASV valūtu pārvērst reālos īpašumos, kur Latvija vēl dod ceļazīmi ceļot pa visu Eiropu visai pircēja ģimenei. Tas pats attiecas uz citu valstu pilsoņiem.

Kāpēc Latvijai tas nav izdevīgi un pat ir kaitīgi?
Kaitīgi tas ir tādēļ, ka paceļ vai vismaz notur nekustamā īpašuma cenas tik lielas, ka daudziem vietējiem iedzīvotājiem tās nav pa kabatai. Taču dzīvot kaut kur vajag, tādēļ nekustamā īpašuma dārdzība spiež uz kredītu ņemšanu bankās un baro īres tirgu. Lieki atgādināt, ka lielākie ieguvēji ir bankas un nekustamā īpašuma tirgotāji, bet šos ieguvumus apmaksā kredītu ņēmēji – "atstrādātāji". Nevar novērot nekādu "brīvo tirgu" – ja tāds būtu, tad nekustamo īpašumu cenas būtu vēl mazākas, būtu bankrotējušas vēl pāris palielas bankas, bet valstij nevajadzētu šos bankrotus apmaksāt. Un uzpūstais burbulis sasprāgtu līdz galam.

Pavērosim, kas notiek citur pasaulē. Piemēram, Japānā kopš deviņdesmito gadu sākuma ir ekonomiskā stagnācija, ko izraisīja no ārpuses uzpūsts nekustamā īpašuma kredītu burbulis; viņi joprojām maksā par to procentus un spiesti ļoti daudz strādāt, lai atmaksātu parādus, kas principā nav atmaksājami. Laika un spēka neatliek ne tikai bērnu audzināšanai, bet pat seksam un attiecībām. Pēdējos gados Japānas iedzīvotāju skaits sācis samazināties, līdzīgi kā visos pasaules urbanizētajos centros. Jo vairāk laika un naudas prasa bērnu izaudzināšana, jo mazāk dzimst bērnu – strādājošajiem ir obligāti jāmaksā nodokļi valdībai, tieši vai netieši kredītprocenti, jākonkurē savā starpā; taču attiecības un bērnu audzināšana nav "obligātas". Liela nozīme ir arī reklāmas iedvestajām vajadzībām pēc statusa, ko nosaka patēriņa līmenis. Bērni nozīmē mantu noteiktā statusa pazeminājumu...

Pašlaik izskatās, ka līdzīga nākotne sagaida arī mūs. Būtībā, tā jau ir pienākusi. Ir vēsturiski piemēri – kad spāņi iekaroja Kubu un citas Karību jūras salas, vietējos iedzīvotājus sadzina zelta raktuvēs, un smagā darba dēļ tie pārtrauca vairoties. Pēc dažiem desmitiem gadu daudzu etnisko grupu vairs nebija. Lai arī tā bija naturāla verdzība, taču mūsdienās stāvoklis nav nemaz tik būtiski atšķirīgs – neatliek laika nekam citam kā vien darbam.

Un tad ir jautājums – vai tādu nākotni mēs vēlamies un kādēļ mēs ejam šajā pavadā, nevis esam paši saimnieki savā zemē? Atbilde meklējama ekonomiskajā sistēmā, kas vienas valstis nolemj mūžīgai koloniālai kalpošanai, kamēr citas dzīvo uz to rēķina. Bet to nekādi negrib atzīt liberālie ekonomisti...

Iepriekš:
Vai tas tiek noklusēts? Ķīniešu investīcijas Latvijā nenotiek bez Ķīnas valdības ziņas
Drūmā divdesmitgades nākotne: runāsim krieviski un mūs komandēs ķīnieši
Vai gaidāms straujš ķīniešu imigrantu pieplūdums un vai latviešiem jājūtas apdraudētiem?

Uzturēšanās atļaujas – Latvijas zemes izpārdošana vai ekonomikas izaugsme?