24.01.2013 15:25

Latviešu tautas izdzīvošana ES – neiespējamā misija?

Autors  Ieva Bērziņa un Raimonds Bukbards, "Latviešu identitātes atbalsta biedrība"
Novērtēt šo ziņu
(4 balsojumi)
Latviešu tautas izdzīvošana ES – neiespējamā misija? arhīvs

Ministru kabineta apstiprinātajā Nacionālajā attīstības plānā 2014.–2020. gadam (NAP) kā skaista vīzija izvirzīts mērķis par Latviju kā latvisku valsti, kurā dzīvo laimīgi cilvēki.

Tikai pašiem plāna autoriem tikpat labi ir zināms, ka šo mērķi nekādā veidā nav iespējams īstenot, Latvijai esot Eiropas Savienības dalībvalsts statusā. Tāpat kā šodienas realitātē vairs nav iespējams attaisnot ne Latvijas valsts dibināšanas, ne atjaunošanas jēgu, kas NAP gaiši formulēta kā – "latviešu tautas, valodas un kultūras attīstība savā zemē".


Eiropas Savienības (ES) īstenotā ideoloģija un politika neparedz tautu un nacionālu valstu pastāvēšanu pēc būtības. ES idejiskais tēvs Žans Monē (Jean Monnet) jau 1952. gada 30. aprīlī savam draugam rakstīja: "Eiropas nācijas ir virzāmas lielvalsts virzienā, neļaujot tautām nojaust, kas patiesībā notiek. Šo procesu veiksmīgāk iespējams īstenot, maskējoties aiz tāda veida ekonomiskiem ieguvumiem, kuri nenovēršami un neatgriezeniski novestu pie federācijas."

Augstas ES amatpersonas mums šodien ik pa brīdim atgādina, ka nacionālo valstu laiks ir beidzies, ka tās nav spējīgas patstāvīgi pastāvēt un ir mirušas. Tomēr tā nebūt nav patiesība, bet gan ļauns melu stāsts, ko globālie varneši sacerējuši savās bailēs zaudēt varu un ietekmi, noliedzot šai stāstā zinātnisko patiesību, ka bērna, ģimenes, tautas un dzimtenes mīlestība ir iedzimta (ģenētiski noteikta) īpašība, kas evolūcijas ceļā cilvēkos attīstījusies gadu tūkstošiem (Frank Salter "On Genetic Interests: Family, Ethny, and Humanity in an Age of Mass Migration" (2003, 2006)). Lai vērstos pret šīm cilvēka esamības un garīgo būtību izteicošajām vērtībām, ir izstrādāti un tiek pielietoti cilvēku būtību graujoši instrumenti (piemēram, dzimumu līdztiesība dzimtes ideoloģijas formā, multikulturālisms, masu imigrācija, laikmetīgā māksla utt.) ar mērķi ES ekonomiskās izaugsmes vārdā veidot jaunu sabiedrību, kas ir atvērta, iekļaujoša un optimāli spējīga pastāvēt patērētājsabiedrības formā.

Pakāpeniski un mērķtiecīgi cilvēku etniskā identitāte Eiropā vardarbīgi tiek pārveidota politiski pilsoniskā postetniskā identitātē (A. Martiniello "Towards a post-ethnic Europe" (Patterns of Prejudice, Volume 35, Number 1, January 01, 2001, pp. 59-68)), ko iekrāso dažādas, bet arvien biežāk ar dzimumu un seksuālo orientāciju saistītas izpausmes. Diez vai tie Latvijas pilsoņi, kuri balsoja par iestāšanos ES, apzinājās, ka iekļaušanās demokrātiskajā, multikulturālajā un atvērtajā Eiropā nozīmēs attiekšanos no savas tautas, dzimtenes, kultūras, vērtībām, pat ģimenes un, galu galā, no sevis paša, iegūstot jaunu – moderno eiropeisko identitāti, ko ātrāk un vieglāk iemantot palīdz plašsaziņas līdzekļi, reklāma un globālie patēriņa paradumi.

Ir Barikāžu atceres laiks – tas ir īstais brīdis apzināties gan to, kā atkal esam pazaudējuši Latvijas valstisko brīvību un latviešu tautas tiesības uz izdzīvošanu, gan to, kā zaudēto atgūt.

Tikai pašās 80. gadu beigās uz īsu brīdi paguvām sajust brīvības elpu. 1990.–1991. gada politiskajos notikumos, kurus klāj liels noslēpumu un maldu plīvurs, šī brīvība agri tika zaudēta. 1991. gadā Latvijā savu bāzēšanos sāka ārvalstu finanšu un padomu sniedzēji – Latvijas atjaunotās valsts ideoloģiskie formētāji no Eiropas un ASV, kas šajos gados ieguldījuši Latvijā simtiem miljonu latu, lai panāktu sev vēlamās politiskās, ekonomiskās un sociālās izmaiņas. Latvijas atgūtā brīvība ilga tik īsu mirkli, ka šķiet – vai vispār tā maz bija?

Savulaik nepieciešamība pēc valstiskās suverenitātes vistiešāk formulēta šodien maz pieminētā dokumentā – 1989. gada 28. jūlija "Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācijā par Latvijas valsts suverenitāti", kurā teikts, ka Latvijas politiskā, ekonomiskā un kultūras suverenitātes atjaunošana nepieciešama, lai novērstu nelabvēlīgos apstākļus, kas apdraud latviešu nācijas turpmāko pastāvēšanu, un realizētu katras tautas tiesības uz pašnoteikšanos – brīvi noteikt savu politisko statusu un brīvi nodrošināt savu ekonomisko, sociālo un kulturālo attīstību.

Šodien latviešu tautai ir nepieciešama jauna valstiskās suverenitātes deklarācija, kas, to dienu vārdiem runājot, no jauna garantētu latviešu tautai un katram Latvijas iedzīvotājam "tiesības uz dzīvību, uz brīvību un centieniem pēc laimes, sociālā progresa un dzīves apstākļu uzlabošanās"; kas noteiktu, "ka tiek atjaunota republikas reālā valstiskā suverenitāte, kas ir vienota un nedalāma"; noteiktu, ka Latvijas teritorijā augstākā vara ir Latvijas Republikas likumiem, nevis ES normatīvajiem aktiem; kas no jauna noteiktu, ka "zeme, tās dzīles, meži, ūdeņi un citi dabas resursi ir republikas nacionālā bagātība, kas pieder Latvijas tautai". Protams, tas prasītu jaunas līgumattiecības ar ES, un nav šaubu, ka ES šādām attiecībām nepiekristu pat sapnī. Tādēļ ir nepieciešama jauna Deklarācija par Latvijas neatkarības pasludināšanu, kurai vispirms jātop pašas tautas sirdī un prātā, katra patriotiska Latvijas pilsoņa pārliecībā. Savā sirdī un garā atgriežoties pie vispārcilvēciskām un latviskām vērtībām, stiprinot savas ģimenes, mīlot tuviniekus, palīdzot cits citam, esot pārliecinātiem un lepniem savā latviskumā, ignorējot masu saziņas līdzekļu uzspiesto garīgi iztukšojošo dzīvesveidu; prasot no valdības, amatpersonām, ierēdņiem atbildību par katru lēmumu; pieprasot savas tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā.

Kādi vēl iespējami risinājumi savas valsts atgūšanai un savas tautas dzīvības nosargāšanai? Atzīt, ka 1990. gada 4. maijā Latvijas neatkarības pasludināšana bija viltus gājiens, lai varu saglabātu tā laika komunistiskā nomenklatūra? Atjaunot Pilsoņu kongresa pilnvaras valsts atjaunošanā? Veidot valstisko savienību ar Lietuvu, lai kopīgiem spēkiem globālajā pasaulē aizstāvētu abu baltu tautu tiesības uz brīvību un dzīvību?