Vispirms gribu minēt mūsu komponista Imanta Kalniņa vēstuli "Valsts bez nākotnes – vai tas ir tas, ko mēs esam izcīnījuši?", bet 20. janvārī vienlīdz nozīmīgas atziņas izskanēja Tautas manifestācijā "Uz barikādēm – par nācijas izdzīvošanu!". It īpaši – no bijušās Valsts kontroles vadītājas Ingunas Sudrabas un ekonomikas profesora Ivara Brīvera mutes.
Nav jau tā, ka neviens agrāk par to nebūtu runājis vai rakstījis, bet šī reize unikāla ar to, ka mūsu valsts kursu un orientāciju aicināja mainīt cilvēki, kuri paši ieņēmuši augstus amatus 4. maija Latvijas administrācijā. Cilvēki no aprindām, kuras mēdz saukt par "politisko eliti". Ja viņi to uzdrīkstējās, riskējot ar savu stāvokli, privilēģijām un iedomāto prestižu, tas nozīmē, ka viņi nav vieni, ka izpratne par līdzšinējā kursa nāvējošumu ir izplatīta arī t. s. elitē. Varbūt pat vairāk nekā caurmērā Latvijas sabiedrībā, kura 22 gadus zombēta uz Latviju raudzīties ar svešu iekarotāju acīm.
Vīlās tie, kuri no 20. janvāra Tautas manifestācijas gaidīja lētas sensācijas, intrigas, galma apvērsumu vai kāda demagoga vadītu tautas dumpi. Galvenie runātāji runāja par daudz svarīgākām lietām – par pašu Latvijas orientāciju pēc formālās neatkarības atgūšanas, kas mūs novedusi katastrofā un uz iznīcības sliekšņa. Tā kā manifestācijai bija reliģiska ievirze, arī Inguna Sudraba savā uzrunā izmantoja līdzības no Bībeles Vecās derības, Latvijas tautas ceļu kopš 1990. gada salīdzinot ar senajiem izraēļiem pēc iziešanas no Ēģiptes gūsta jeb Ēģiptes verdzības. Kamēr Mozus aizgāja kalnos pēc Dieva padoma, senie izraēļi to izmantoja, lai izvēlētos nevis brīvību, bet jaunu verdzību – šoreiz vergošanu Zelta teļam.
Tāpat arī latviešus un pārējos Latvijas iedzīvotājus Dievs 1990. gadā svētīja un atbrīvoja no zināmas verdzības. Bet Latvija pēc iziešanas no brūkošās PSRS impērijas brīvības vietā izvēlējās kalpību Zelta teļam. Tie, kas vērojuši procesus mūsdienu pasaulē, labi saprot, ka ar Zelta teļu Inguna domāja mūsdienu Rietumu pasauli, kāda tā izveidojusies XX gadsimta beigās. Mūsdienās Zelta teļš ir globalizētā un ASV dominētā starptautiskā finanšu sistēma, globālais kazino, kura īpašnieku interesēm pakļautas visas citas jomas, tostarp tautas, kuras izvēlējušās kļūt par Vašingtonas vai Briseles vasaļiem un šai sistēmai maksā meslus, kas šo tautu attīstību un pašu eksistenci padara neiespējamu.
Mūsdienās Zelta teļš ir Amerikas globālā impērija, tai pakārtotā ES, SVF, Pasaules banka, šo institūciju izstrādātā "Vašingtonas konsensa" politika, Māstrihtas kritēriji, ASV dolārs un, protams, arī reģionālā valūta eiro, kuru nu mums par katru cenu uzspiež. Latvija vergo šim Zelta teļam un pati šai procesā lēni noasiņo. Kā uzsvēra I. Sudraba, latvieši patlaban ir "nogurusi tauta", "tauta, kura guļ, kurai nav spēka, kura sāk zaudēt ticību sev. [..] Tautas sirds pukst arvien lēnāk, jo no tās iztek dzīvība. [..] Tā iztek, aizbraucot cilvēkiem no savas valsts, pārdodot savu zemi svešajiem, pieņemot lēmumus, kurus nepieņemam paši un kurus mūsu vietā pieņem citi! [..] Iztekot dzīvības spēkam, tiek zaudēta arī brīvība".
Imants Kalniņš savā vēstulē šo pēdējā laikā forsēto iznīkšanu, izpatīkot Rietumu institūciju diktātam, salīdzināja ar "nāvējošajām skavām", "utopisko projektu", "brūno žurgu", "kloāku, kas gāžas no rietumiem", "bankrotējušo civilizāciju, kas apziņas deģenerāciju sauc par progresu", "demokrātijas šakāļiem" u. c.
I. Sudraba, turpinot līdzības no Bībeles, aicināja uz jaunu sākumu, slēdzot Jaunu derību, bet Imants Kalniņš raksta par vajadzību uzcelt aizsargbarjeras pret Rietumu kloāku, pretoties, būt vienā ierakumā ar tautām, kas jau pretojas šai Rietumu diktētajai konclēģera kārtībai. Profesors Ivars Brīvers arī aicināja sargāt mūsu zemi no Rietumu institūcijām un orveliskās demagoģijas, kas melnu pasniedz kā baltu un zākā pēdējos patriotus, kā arī nodziedāja sen aizmirstu dziesmu – "Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai". Nodziedāja viens pats, jo neviens cits vienkārši nezināja šīs diženās dziesmas vārdus. Ja tauta zinātu un dziedātu šo Leonīda Breikša sacerēto dziesmu, diez vai tik daudz zemes, mūsu valsts infrastruktūras un citu mantoto bagātību būtu izpārdots t. s. rietumu investoriem, kuri patiesībā nav nekas cits kā globalizatoru (imperiālistu) licencēti laupītāji.
Pirmās bezdelīgas vēl klimatu nemaina
Cik sapratu no atsauksmēm internetā, lielākā Latvijas cilvēku daļa šo revolucionāro ideju neuztvēra vai nesaprata. Protams, es saprotu, ka toni interneta komentāros bieži vien nosaka īpaši šim nolūkam algoti profesionālie komentētāji, kuri, slēpjoties aiz dažādiem nikiem, izšļāc savu naida indi pret katru, kas uzdrīkstas apšaubīt "Latvijas ģeopolitisko izvēli". Taču ievēroju, ka arī man pazīstami patriotiski noskaņotie cilvēki tāpat šo revolucionāro vēsti vienkārši neuztvēra vai arī citādi pauda savu skepsi un neticību, centās meklēt visādus zemūdens akmeņus vai partejisku viltību. Tieši to arī savā runā uzsvēra Inguna Sudraba – cilvēki tik ilgi muļķoti un aplaupīti, ka vairs netic nekam. Arī paši sev netic, jo ir noguruši un apātiski. Kā jau upuri pēc ilgstošas spīdzināšanas un psihiski emocionālas apstrādes. Iestājies t. s. Stokholmas sindroms, kad upuri sāk just līdzi nevis sev vai saviem tuvākajiem, bet gan teroristiem, kas viņus sagūstījuši un padarījuši par ķīlniekiem.
Nē, es necentīšos šo skepsi kliedēt vai aicināt akli ticēt Imantam Kalniņam vai Ingunai Sudrabai. Tā visus šos 22 gadus bijusi mūsu tautas vājība – akli, bez domāšanas sekot un lēti ticēt. Tieši tā lielākā sabiedrības daļa, sev par nelaimi, ir rīkojusies līdz šim – akli sekojusi Rietumu institūciju uzpirktu politiķu un PR speciālistu apgalvojumiem un apziņas manipulācijas trikiem, samierinājusies ar citu pieņemtiem lēmumiem. Līdz ar to mēs arī esam tur, kur esam. Tagad ir svarīgi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku sāktu domāt un rīkoties patstāvīgi – kā suverēnas, atbildīgas, ārpus dominējošās propagandas rāmjiem domājošas un radošas būtnes.
Vienkāršu risinājumu, kas panākami, piemēram, pasīvi gaidot kārtējo vēlēšanu farsu, vienkārši nav. Ir ideja, ka turpmāka iešana Rietumu institūciju diktētajā virzienā nozīmē mūsu valsts un tautas ātru izšķīšanu un bojāeju. Šī ideja ir pārbaudāma ar konkrētiem, statistiski izmērāmiem un loģiski pamatojamiem rezultātiem 22 gadu garumā. Pastāvošais režīms, protams, mūs aicina spert nākamo soli pretī iznīcībai. Patiesībā mēs jau šajā virzienā esam pārkāpuši kritisko slieksni, bet vēl, ja atjēdzamies un mobilizējam savus spēkus, varam apstāties uz pašas bezdibeņa malas, aiz kuras nekas nebūs glābjams, un mainīt mūsu valsts kursu. Tas nenozīmē, ka mums tikpat akli un nedomājot tagad jādodas pretējā (piemēram, Austrumu) virzienā. Bet mums vajag apstāties, kamēr varam, un jāmobilizē visi spēki, lai glābtu to, kas vēl glābjams, un pakāpeniski sāktu savu dzīvības resursu atjaunošanu. Mums būs nepieciešami sabiedrotie (gan Latvijas iekšienē, gan aiz robežām), bet mums noteikti nav nepieciešami jauni kungi un izkalpinātāji. Tagad nav svarīgi, kādas personības vadībā tas notiks, jo pats patstāvīgas rīcības un sabiedrības aktivizēšanās process dabiskā veidā izvirzīs arī līderus. Līderi nedzimst, bet izaug praktiskā darbībā.