Vistiešāk ģimeni un bērnus ietekmē pašvaldības darbība, tādēļ nav neviena likuma "Par pašvaldībām" 15. pantā noteiktajām 23 autonomajām funkcijām, kuras neskartu pašvaldības teritorijā dzīvojošās ģimenes un bērnus. Tās ir uzliktas pildīt pašvaldību, t.i., iedzīvotāju ievēlētiem deputātiem un ierēdņiem, kuri saņem savas algas no viņu maksātajiem nodokļiem. Tieši tāpēc jau arī kā pēdējā – 23. autonomā funkcija – pašvaldībai ir uzlikta "īstenot bērnu tiesību aizsardzību attiecīgajā administratīvajā teritorijā".
Likuma pants nosaka, ka Ģimenes un bērnu tiesībsargam (bērnu tiesību ombudam) pašvaldībā ir jāveic šī funkcija, t.i., jāuzrauga, kā pašvaldība veic visas pārējās 22 autonomās funkcijas. Tai skaitā, kā pašvaldība gādā par iedzīvotāju izglītību, pirmsskolas un skolas vecuma bērnu nodrošināšanu ar vietām mācību un audzināšanas iestādēs (4. funkcija), kā nodrošina veselības aprūpes pieejamību, veicina iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu un sportu (5. funkcija), kā nodrošina sociālo palīdzību (7. funkcija), kā gādā par aizgādnību, aizbildnību, adopciju un bērnu personisko un mantisko tiesību un interešu aizsardzību (8. funkcija), kā sniedz palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā (9. funkcija), kā rūpējas par bezdarba samazināšanu (10. funkcija), kā organizē sabiedriskā transporta pakalpojumus (19. funkcija), kā organizē pedagoģisko darbinieku tālākizglītību un izglītības metodisko darbu (21. funkcija).
Kā redzams, ģimenes un bērnu tiesībsargam būtu ļoti nopietns darba lauks, taču šodien Latvijā tas vispār netiek veikts. Kam tad tiek rakstīti likumi mūsu valstī?! Vai lai aizmālētu acis starptautiskām institūcijām, kuru konvencijas esam parakstījuši un ratificējuši, un kurās uzsvērts jau sen, ka tieši pašvaldībās jāuzlabo kontrole par to, kā tās pilda savas funkcijas pret saviem iedzīvotājiem.
Mūsu 100 un pašvaldību "gudrās" galvas visu laiku uzspļauj tam, ka tieši par to ir saņēmuši aizrādījumus no ANO komitejas jau 2007. gadā. Vai gan mūsu iedzīvotāji nav pārāk pieraduši pie šīs regulārās spļaušanas sejā?! Kā lai citādi nosauc Siguldas sociālā dienesta, bāriņtiesas (pēc būtības pseidotiesas) un policijas darbību pret savā teritorijā dzīvojošo ģimeni ar diviem maziem bērniem?!
Cik gan nav šādu ģimeņu Latvijā, kuras ir cietušas no šo dienestu patvaļas?! Tai vietā, lai pildītu viņiem uzliktās funkcijas, šie ierēdņi jau gadiem ignorē tās, savu nekvalitatīvo darbu vai bezdarbību slēpjot aiz uzbrukumiem pret tiem, par kuriem viņiem jārūpējas, bieži vien personīgi izrēķinoties ar viņiem. Viss tas ir iespējams tāpēc, ka netiek pildīta šī likuma 23. autonomā funkcija gan pašvaldībās, gan arī valstī.
Valsts partiju politisko spēlīšu dēļ tikai muļķo savus iedzīvotājus nu jau gandrīz 20 gadus, kad tika atjaunotas pseidotiesas – bāriņtiesas, pasniedzot tās kā tiesas. Ja tās ir tiesas, tad tām ir jāatrodas Tieslietu ministrijas sistēmā un tur jābūt ir juristiem ar attiecīgu pieredzi un atbildību kā tiesnesim.
21. gadsimtā vairs nevar rīkot linču tiesas vietējos miestiņos. Tieši tas notiek pie mums, kad vietējā "elite" izrēķinās ar nevēlamajiem cilvēkiem, izmantojot viņu bērnus. Nedrīkst izņemt bērnus no ģimenes un lemt par aprūpes tiesību atņemšanu pseidotiesās. Ģimeni nedrīkst bradāt ar netīriem zābakiem, tikai tāpēc, ka kādam tā nepatīk un ir sataisītas klačas pēc pūļa slavenā teiciena – nav dūmu bez uguns. Tie ir viduslaiki un vēl tālāka pagātne. Tas ir jālemj tiesai, kura atrodas attālumā no šīm klačām un spēj objektīvi izvērtēt situāciju, ja tas tiešām ir vajadzīgs.
Tūkstošiem izņemtie bērni no ģimenēm neliecina par sociālo dienestu, pseidotiesu un policijas teicamu darbu un arī par "gudro" galvu gudru politiku. Uzraudzība pār šiem dienestiem uzreiz izgaismotu to darbus un atņemtu politiķiem iespēju izrēķināties arī ar saviem nevēlamiem oponentiem. Ģimenes un bērnu tiesībsargam ir jābūt neatkarīgam vispirms jau no politiķiem. Valsts Tiesībsarga struktūrā ģimenes un bērnu tiesības ir pārstāvētas tikai vizuāli, jo tas ir smieklīgi domāt, ka tikai trīs cilvēki var kaut ko izdarīt visas valsts mērogā.
Uzpūsta ir Labklājības ministrei Ilzei Viņķelei ("Vienotība") pakļautā policejiskā inspekcija, kura tikai uzliek sodus, kas pēc būtības ir policijas darbs. Tas ir pilnīgs absurds, ka šī inspekcija kā represīva organizācija atrodas vienas partijas rokās. Varbūt tas tādēļ lai var pēc vajadzības baidīt arī citus?! Turklāt ar pavisam cita apjoma štatu kā Tiesībsargam. Tā ir noziedzība, jo ir radīta sistēma, kad tie, kam jāpilda atbildīgas funkcijas pret ģimeni un bērniem, paši sevi kontrolē! Tas vienmēr beidzas ar nesmukiem skandāliem noziedzīgu darbību dēļ. Kā lai netiek realizēts noziedzīgs nolūks, ja tiek dota tāda iespēja?! Tieši no valsts pārvaldes struktūras ir atkarīga tās kvalitāte un noziegumu iespējas.
Vienā inspekcijā ir apvienota bērnu tiesību uzraudzība un bāriņtiesas. Tā turklāt atrodas Labklājības ministrijā. Tieši tie, kuri šajā nabadzīgajā valstī būtu jāuzrauga, kā viņi pilda savus pienākumus pret ģimeni un bērniem, tie gadiem vēršas pret ģimeni un dara savas netīrās lietas. Viņi izmanto to, ka maz no tā saprot pašas "gudrās" galvas un kur nu vēl tauta, kurai visu laiku ausīs tiek bāzta vate. Lielisks ģimenes iznīcināšanas aparāts labklājības ministres I. Viņķele rokās!
Nekavējoties ir jārisina šī situācija valstī: jālikvidē šīs pseidotiesas un to politiskā kuratore – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. To vietā jāpaplašina Tiesībsarga ģimenes un bērnu aizsardzības aparāts, bet Tieslietu ministrijā jāspecializē tiesneši, kuri iztiesā ģimenes lietas, ko sen jau vajadzēja izdarīt. Tāpat prokuratūrai un policijai (valsts un pašvaldības) jāspecializē darbinieki, kuri risina ģimenes un bērnu problēmas atbilstoši prasībām. Kā to panākt, tas ir Tiesībsarga darba lauks.
Jāsagatavo arī operatīvie darbinieki, kuri spēj atklāt rafinētos bērnu tirgotājus Latvijā. Jāizstrādā likums par adopcijas starpniecību. Šī likuma neesamības dēļ šodien pat ne policija un prokuratūra nevar ierosināt lietu pret bērnu tirgotājiem. Viņi, redziet, naudu ņemot par pakalpojumiem nevis bērnu. Ja pašas "gudrās" galvas to nespēj, lai griežas pēc palīdzības Zviedrijā, viņi iedos tādu likumu.
Kam pieder bērns – ģimenei vai draudzei?
Latvijā ir daudz dažādu likumu un institūciju, kurām teorētiski ir jārūpējas par šajā valstī dzimušo bērnu labklājību, bet, kā tas notiek realitātē, uzskatāmi parāda mazās Alīna gadījums, pārliecināts jurists Ivars Prūsis, kurš seko līdzi šīs lietas attīstībai.