Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Kampaņa "Par Dzīvību" vieš cerību, ka izdosies krietni samazināt abortu skaitu un daudzi vairāk iedziļināties šajā jautājumā, jo mēs visi esam līdzatbildīgi – tas skar mūs visus – tautu, ne tikai sievietes un ārstus, kas šos abortus veic.

Protams, tas nav viegli laist pasaulē bērnus, ir jāiziet cauri sāpēm un grūtībām tik daudzu gadu garumā. Man liekas, mums, mammām, katru reizi uzzinot par gaidāmajiem jaunumiem, pārņem pretrunīgas izjūtas. Ne tikai prieks, bet arī bailes – vai spēsim pabarot un izglītot. Jā, arī man, uzzinot par savu sesto bērniņu, nolija gauža asara aiz žēluma pret sevi, jo grūti, jo tik daudz rūpju, tik daudz kņadas, tāds burziņš un tik maz laika sev... Jā, tā tas ir, viegli nav!

Taču tas viss mūs dara stiprākus un dzīvesgudrākus, liek meklēt dzīves dziļāko jēgu, jo kur gan citur, ja ne Dievā, lai mēs smeltos spēku to visu izturēt?!

Ir jāatsakās no tik daudzām lietām, mantām, pat no daudziem draugiem, kuriem vienkārši vairs īsti neatliek laika. Man visgrūtākais ir bijis atteikties no ceļošanas, kas bija kļuvusi par svarīgu daļu no manas dzīves, un atdot savu neatkarību, lai pieņemtu, ka ticot, cerot un mīlot dzīvei un katrai dienai ir sava sāls. Iemācīties saprast to, ka reizēm rezultāts pat nav tik svarīgs kā pats process un attieksme.

Mums katram ir tiesības uz izvēles brīvību. Skaidrs, ka dzīvības pārtraukšana nav bijusi laimīgu cilvēku izvēle. Un arī tad izvēle ir līdz brīdim, ar ko un kad stāties attiecībās, tālāk jau seko tiesības uz dzīvību.

Mums līdzās ir šīs divas pasaules – dzīvības un nāves kultūras. Kad izvēlamies dzīvības kultūru, mēs pildām Dieva likumus – vismaz no sirds apzināti cenšamies.

Māte Terēze, saņemot Nobela Miera prēmiju, ir pasaules sabiedrībai teikusi: "Ir ļoti sāpīgi apzināties, kas notiek Rietumu zemēs, bērns tiek iznīcināts, baidoties, ka bērnu būs par daudz, ka tos vajadzēs pabarot un izglītot. Es uzskatu, ka cilvēki, kuri tā rīkojas, ir visnabadzīgākie pasaulē..."

Latvijā bija izveidota Bērnu un ģimenes lietu ministrija, ko mūsu bezbērnu premjers ar savu vadību likvidēja. Tā nav valsts prioritāte. Taču ilgtspējīga attīstība un ekonomikas izaugsme nav iedomājama bez bērniem un lielām ģimenēm.

Tad nu atzīsim – sievietes nav vienīgās atbildīgās, kad tiek izlemts jautājums – būt vai nebūt, bet pirmkārt jau tēvs, tad vecāki, ģimene, apkārtējie un apstākļi, kas sievieti noved līdz šim dzīvības pārtraukšanas solim. Jā, arī valsts politika. Ko lai dara? Bet bez valsts amatpersonu līdzatbildības un patiesas izpratnes daudzi procesi valstī vienkārši nenotiek tā, kā vajadzētu. Valsts visnotaļ pieticīgo pabalstu sanāk iztērēt jau pirmajās nedēļās: ratiņi, autiņbiksītes utt. Principā valsts atbalsts ir pievienotās vērtības maksājumam, kas tikai palielina dārgo sadzīves preču vērtību. Tādējādi valsts vadības politika iekasē nodokļus no tikko dzimušajiem, līdz ar to Latvijā izveidojas situācija, kad jauniešiem ne pārāk gribas šeit uzturēties, daudzas ģimenes izvēlas abortu vai vienkārši pamet Latviju.

Teikšu jums godīgi, audzinot bērnus mūsu zemē, ir daudz labu lietu – Latvijas lauki, salīdzinoši ekoloģiskā pārtika un tīrā daba, taču ikdienā ir sajūta, ka man kā daudzbērnu mammai nav sevišķas vērtības sabiedrības acīs un mani bērni vajadzīgi vien sistēmām, kuras brūk un jūk, to uzturēšanai. Tas vairo manī vēlmi viņus audzināt ar domu – doties projām vai vismaz kļūt par pasaules pilsoņiem.

Daudzi noteikti, redzot mani, pasmīn – tā daudzbērnu māte un politika – to taču nevar apvienot! Un, ziniet, viņiem, visticamāk, ir taisnība! Taču es tik viegli nepadošos.

Patiesībā es tikai vēlos pacelt un koši iedegt sieviešu un bērnu tiesību lāpuguni un jums visiem sacīt: hei, mēs, sievietes, kas mīlam un gribam dot dzīvību daudziem bērniņiem, esam starp jums! Un ne tikai dot dzīvību, bet arī tos audzināt ģimenē un ģimenei. Tepat kaimiņos Igaunijā valsts atbalsta sievietes palikšanu ar mazuli līdz bērna trīs gadu vecumam. Cik cilvēcīgi!

Uzskatu, ka abortu jautājumā liela nozīme ir valsts politikai, jo abortus izvēlas daudzas labvēlīgas ģimenes, kurās jau ir divi bērni. Trešais jau nozīmē pārkāpt nabadzības slieksni.

Jo bez vārdiem par demogrāfiju ir vajadzīga arī reāla rīcība un atbalsts, citādi tā ir liekulība. Atbalstīsim, sakārtosim ģimenēm izglītības voučerus un dosim ģimenēm brīvību izlemt savu bērnu vajadzības un prioritātes! Kad vīrieši visur, ģimenē, sabiedrībā un valdībā, kļūs patiesi atbildīgi, vīrišķīgi, mīloši un tālredzīgi, tad arī mēs sievietes uzplauksim visā savā laimībā un daudz drošāk varēsim teikt "jā" dzīvībai šeit Latvijā.

Lai tā Mīlestības upe plūst..."