Statistika, liecina, ka 70% sieviešu, kas veikušas abortu, piedzīvo zaudējuma sāpes, kas mijās ar sērām un vainas sajūtu par nodarīto. Mātes identitāte tiek ievainota, tiek liegtas rūpes, raizes par nedzimušo bērniņu, vīrieša identitāte iedragāta - ģimenes, sievietes aizstāvja loma paliek nepiepildīta.
PAS - pēcaborta sindroms - to piedzīvo lielākā daļa sieviešu, kas veikušas abortu - stipras sirdssāpes, raudāšana, negulētas naktis, brīži, kad ataust ainas, ja viņš būtu piedzimis, tad viņš būtu te, depresija utt. Laimīgie mirkļi dzīvē kļūst rūgti, jo sirdī iezogas domas par viņu, kura nav, jebkura dzimšanas diena, izlaidums, kādas sievietes grūtniecība, bērniņa nākšana pasaulē - un līdz ar šīm domām stipras sirdssāpes. Protams, ir kāda daļa sieviešu, kas visu to nepiedzīvo, bet tad ir jānocietinās, ap sirdi jāapvij ciešs aizsargmūris. Tie varbūt 15-20 gadi, bet tomēr arī tad sāpes var atnākt vaļā. Arī vīriešiem ir pierādīts PAS, ir nepiepildītības sajūta, kaut kā trūkst, zaudējuma sāpes par dēlu vai meitu arī neizpaliek.
Raugoties statistikā - pēc aborta pieaug šķirto laulību skaits, partnerattiecības brūk. Sievietē pēkšņi, kaut kas sagrūst, viņa bieži vien atsalst pret partneri jeb vīru, jo viņš nav pasargājis no sāpēm, smagas emocionālas krīzes un iedragātas sievietes, mātes identitātes sajūtas. Viņš mēdz aiziet prom no savas sievietes, jo pēkšņi tā ir cita sieviete - nelaimīga, pārmetoša, ievainota savā iekšējā būtībā.
Te atspoguļojas tikai daži piemēri, no iespējamām sekām, ko nes līdzi aborts. Šo sajūtu var apspiest, par to var nedomāt, var mēģināt nomākt ar cilvēka dzīvībai kaitējošiem faktoriem - alkoholu, narkotikām u.c. atkarībām. Tomēr te vairs nevar runāt par dzīves emocionālu un garīgu labklājību, ar to domājot gan par sievietes, gan arī par vīrieša dzīves kvalitāti.
Sievietes nav bijušas sagatavotas abortam, lēmums bieži vien nav bijis pārdomāts. Pēc tam, kad tas noticis, iestājas šoks - kad sieviete uzzina, ka 23. dienā bērniņam sāk pukstēt sirsniņa, astoņās nedēļās jau ir visi orgāni, nemaz nerunājot par rokām, kājām, acīm, ausīm, nervu sistēmu un pat diemžēl sāpju receptoriem.
Arī dakteri, kas veic savu darbu, nav pasargāti no PAS un dažādām psiholoģiskām traumām. To apliecina ārsti ginekologi, kas paši veikuši simtiem abortu, bet šobrīd to vairs nedara.
Tajā brīdī, kad iestājas neplānota grūtniecība, sieviete piedzīvo emocionālu krīzi. Sākumā ir šoks, tad emocionālā lejupslīde - tas nozīmē, ka šādā situācijā objektīvu lēmumu pieņemt vienam pašam ir grūti. Šajā gadījumā sievietei būtu nepieciešams saņemtu profesionālu pirmsaborta konsultāciju valstiski atzītās iestādēs, lai viņa varētu apsvērt savu situāciju, apzināties visas sekas, ko katra izvēle nesīs līdzi.
Tad jautājums paliek atklāts - vai aborts patiesi nes kādu labumu sievietei, vīrietim, ārstam ginekologam, kas cenšas sievietei palīdzēt, vai tas patiesi ir atrisinājums? Domājams, ka tad, kad cilvēki sāks runāt par savām sāpēm, sajūtām, kad sāks atklāti sērot par saviem nedzimušajiem dēliem vai meitām, tad skatījums uz abortu vairs nebūs tik vienaldzīgs.