Pirms 25 gadiem mūsu tautas atmoda sākās tieši ar Helsinku grupas aicinājumu visiem latviešiem, kam nav vienaldzīgs mūsu tautas liktenis, pagodināt nevainīgos padomju okupācijas upurus ar minūtes klusēšanu un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1987. gada 14. jūnijā.
Šo uzsaukumu vairākkārt nolasīja un komentēja radiostacijas "Brīvā Eiropa", "Amerikas Balss" un krievu "Svoboda". Tas raisīja drudžainas rūpes kompartijā un čekā, kur tūlīt tika domāts, kā apturēt šo pārdrošo grupas ieceri.
Vēsturiska atkāpe
Lielā daļā publikāciju par 14. jūniju parādās kāda pretruna – tiek teikts, ka notikumus organizēja Liepājas Helsinku grupa, kurā bija Linards Grantiņš, Mārtiņš Bariss un Raimonds Bitenieks, bet tajā pašā laikā fotogrāfijās ir redzamas pavisam citas sejas. Lieta tā, ka dažas dienas pirms 14. jūnija liepājniekus citu pēc cita izsauca uz kara komisariātu, un viņi visi trīs, izņemot Evu Bitenieci, tika aizturēti Liepājā.
Helsinku grupā jau bija iestājies Rolands Silaraups un vēl seši dzīves skarbo vēju norūdīti vīri – rīdzinieki Edmunds Cirvelis, Jānis Vēveris un Juris Ziemelis, jūrmalnieks Ārijs Tomsons, kuldīdznieks Heinis Lāma un alūksnietis Alfrēds Zariņš. Bet, pieļaujot, ka Helsinku grupa Bastejkalnā Rīgā var tikt arestēta, J. Ziemeļa un J. Vēvera piederība grupai netika publiskota. Ja pārējos apcietinātu, viņi abi uzņemtos notikumu tālāko vadību.
Tātad šie jaunie seši Helsinku grupas locekļi ar nozīmītēm pie krūtīm, puķēm un lentēm rokās drosmīgi devās pretī dramatiskajam vasaras vakaram. Tobrīd – tikai cerot, ka pēc šīs demontrācijas paliks brīvībā.
Pulksten 16 Bastejkalnā jau bija sapulcējušies ļoti daudz dažādu vecumu cilvēku, liela daļa bija jaunieši, pārsvarā ar ziediem rokās. Arī Bastejkalns augšpusē bija pilns ar ļaudīm.
Un tad pulksten 18.40 pēc kompartijas vadītāju speciāli sarīkotajiem sporta svētkiem Helsinku grupa sāka savu vēsturisko gājienu. Cilvēki pašķīrās, un pa izveidoto aleju, aplausiem skanot, Eva krāšņā Vidzemes tautas tērpā un Rolands ar tautisku prievīti ap kaklu lēnām un svinīgi tuvojās Brīvības piemineklim.
Pie Brīvības pieminekļa Eva un Rolands atritināja un pacēla plakātu ar uzrakstu: "14. jūnija upuru piemiņai", un nolika to zem granītā iekaltā uzraksta "Tēvzemei un Brīvībai". Helsinku grupa nometās uz viena ceļa, godinot padomju varas izvestos un nomocītos ar klusuma brīdi.
Tad ziedus gāja likt pa vienam un grupiņās visi klātesošie. Daudzi spieda helsinkiešiem rokas, novēlēja turpināt cīņu un sauca viņus par varoņiem. Laukumu pieminekļa priekšā noklāja biezs ziedu paklājs, tā atdodot parādu šai svētajai vietai.
Lūk, tā sākās vārdos neizteikta, bet visiem mums tur, Bastejkalnā, labi saprotamā atklātā tautas pretnostāšanās okupācijas režīmam.
Cik tautas piedalījās šajā demonstrācijā?
Parasti tiek minēts, ka 5000, bet tas attiecas tikai uz to brīdi, kad pie pieminekļa devās Helsinku grupa. Šie tūkstoši nolika ziedus, pastāvēja kādu stundu un gāja projām. Viņu vietā nāca citi un darīja to pašu. Tas tajā svētdienā turpinājās līdz vieniem naktī, kad milicija gājējus sāka izdzenāt.
Tomēr tauta gāja un lika ziedus arī visu pirmdienu un otrdienu. Tā mēs nonācām pie dalībnieku kopskaita aptuveni 10 000. Turklāt šis saviļņojums pēc tam tika nodots tālāk ģimenēs, kaimiņiem, draugiem un darba vietās. Līdz ar to šis emocionālais lādiņš skāra jau simtus tūkstošus.
Kas pēc 14. jūnija demonstrācijas notika padomju Latvijas publiskajā telpā?
Komunistiskajai partijai un tās dūrei – Valsts drošības komitejai – kopīgiem spēkiem bija sagādāts pamatīgs šoks. Varēja redzēt, ka viņi nezināja, ko darīt, bet nešaubījās, ka vēl ir iespējams visu šo tautas viļņošanos apturēt.
Presē un televīzijā bija mēģināts notikušo noklusēt, čeka centās cilvēkus iebiedēt, daudzi, kuri piedalījās demonstrācijā, drīz zaudēja darbu. Savukārt mums piedraudēja ar izrēķināšanos, jauniem soda termiņiem vai izsūtīšanu uz ārzemēm.
Šie notikumi izraisīja arī lielu sakustēšanos luterāņu baznīcā, un Jānis Vanags kopā ar kādiem 15 mācītājiem nodibināja grupu "Atdzimšana un atjaunošanās". Tā kā mācītājiem arvien ir ļoti plašas iespējas uzrunāt sabiedrību caur savām draudzēm, šis mācītāju atbalsts bija vērā ņemams papildu spēks tālākai jaunās demokrātijas dzimšanai.
Var teikt, ka 14. jūnijs izkustināja pirmo lielo ķieģeli padomju impērijas mūrī, bet 23. augusts pēc tam to izsita, un tā vietā palika caurums, kuru tālāk plašināja jau žurnāls "Auseklis", VAK, LNNK, Tautas fronte u. c. Drīz tas mūris sagruva pavisam...
Šie 1987. gada vasaras mēneši mums visiem bija ļoti trauksmaini, jo katru dienu notika kādas tikšanās gan ar vietējiem ļaudīm, gan ar dažādu cilvēktiesību grupu sūtņiem no visas Padomju Savienības – notikumi Rīgā bija radījuši lielu ažiotāžu un lielas cerības. Tādēļ mums nemitīgi pienāca jauna informācija, rakstu darbi, fotomateriāli, ziņas par vajātiem cilvēkiem, un tas viss bija jānogādā Rietumos. Tas tad bija tieši mans uzdevums vēl no Latvijas Neatkarības kustības cīņas gadiem (1979–1983), jo manās rokās atradās konspiratīvs kanāls uz Zviedriju un Somiju caur Tallinu. Tur divi drosmīgi igauņi, Marta un Antss Tomsoni, jau gadus desmit regulāri pieņēma mūsu "pasta sūtījumus" un nodeva pienākušos materiālus no Pāvila Brūvera un Paula Kļaviņa. Šie kontakti notika ļoti dziļā konspirācijā, tādēļ visus šos garos gadus pagrīdes kanāls darbojās nevainojami.
Par 23. augustu
Pirmās uzvaras iedvesmota Helsinku grupa tūlīt publicēja nākamo aicinājumu uz demonstrāciju 23. augustā – ka šī ir Baltijas tautu melnā diena, jo šajā datumā 1939. gadā divas totalitāras lielvaras Molotova un Ribentropa personā savā starpā prakstīja līgumu ar slepeniem pielikumiem, kuros tika izšķirts triju suverēnu Eiropas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – liktenis.
Jau 14. jūnijā Rīgā bija pārstāvji kā no Lietuvas, tā Igaunijas. Tādēļ tagad ar līdzīgiem aicinājumiem tai pašā laikā klajā nāca sabiedriskā grupa Igaunijā – "Molotova-Ribentropa pakta atklātas publicēšanas Igaunijas grupa" un bijušo politieslodzīto grupa Lietuvā.
No čekas draudiem mēs nopratām, ka tiks darīts viss, lai ziedu nolikšanu tomēr nepieļautu. Tāpēc Edmunds Cirvelis pa nakti mūsu dzīvoklī uzpina lielu ozollapu vainagu, ar kuru 23. augusta rītā, kad milicija vēl negaidīja, to no Helsinku grupas nolikām Brīvības pieminekļa priekšā. Tas bija pareizi, jo vēlāk citas iespējas vairs nebija.
Tad mēs negaidīti kļuvām liecinieki citai labi pārdomātai akcijai – pie pieminekļa parādījās vīrs ar palielu plakātu, uz kura bija rakstīts: "Staļinisma noziegumu dokumentus un faktus – tautai!". Īss mirklis – un viņam jau bruka virsū čekists privātā, pēc tam vēl citi. Es paspēju tikai pieskriet un pajautāt – kā jūs sauc? Atbilde bija: Valdis Turins.
Kā zināms, šī diena beidzās ar 200 cilvēku apcietināšanu, tajā skaitā bijām arī mēs, visi organizatori. Mūs ar Helsinku grupu arestēja blakus Bastejkalnam Ginteru dzīvoklī – durvis tika brutāli uzlauztas, dzīvoklī iebruka liela grupa miliču un čekistu. Par to atgādina dramatiskā fotogrāfija un pārbiedētās manu bērnu sejas.
Pēc četram garām neziņas stundām arestētie tomēr tika atbrīvoti. Tas liecināja, ka kaut kas ļauns bija salauzts un kaut kas cerīgs dzimis...
Ko šie abi datumi mainīja Latvijā?
Uz to mēs pārliecinošu atbildi guvām, lasot nākamo nedēļu un mēnešu padomju Latvijas avīzes – "Padomju Jaunatni", "Rīgas Balsi", "Cīņu" un "Literatūru un Mākslu". Tās bija pilnas ar rakstiem par 23. augusta demonstrāciju. Mēs visi tikām saukti vārdos. Tas rādīja, ka lūzums ir noticis un mēs jau atrodamies citā apstākļu situācijā.
Piemēram, "Padomju Jaunatne" pēc 23. augusta nedēļu pēc nedēļas katra numura 1. lappusē publicēja rakstu par notikušo. Raksti gan vēl bija padomju ideoloģijas garā, mūs izsmejot, ķengājot un saucot par dzimtenes nodevējiem, tomēr klusēšanas aizkars bija norauts un noslēpt vairs neko nemēģināja.
Lūk, raksturīgs citāts: "Rīgas Balss", 1987. gada 26. aug.: "Gan ielās, gan autobusos, gan kafejnīcās, gan veikalos pašlaik apspriež 23. augusta notikumus pie Brīvības pieminekļa. Jānis Barkāns, Māris Ludviks un Jānis Rožkalns ir kļuvuši pazīstami visā Latvijā."
23. augusts arī devis iespēju dzejniekam Mārim Čaklajam laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicēt fotogrāfa Ulda Brieža uzņemtu fotogrāfiju un ļoti diplomātisku, bet padomju sistēmas pamatus satricinošu rakstu, kurā teikts: "Problēmu kopums, ko uzvandīja tās svētdienas notikumi, ir milzīgs, neviendabīgs un nenobāžams nekādās atvilktnēs un mapēs."
Tā komunistu avīzes pēc 50 gadu absolūtas diktatūras negaidot bija nosēdinātas demokrātijas pirmajā klasē un spiestas zīmēt pirmos atklātas valodas burtus...
Ko mums 1987. gadā deva Rietumu raidstaciju atbalsts?
Tajos apstākļos, kad mums nebija nekādu iespēju publiski izplatīt savus paziņojumus, bez "Brīvās Eiropas" un "Amerikas Balss" intensīva atbalsta šīs demonstrācijas kā masu pasākums nebūtu vispār bijušas iespējamas. Šīs raidstacijas ne tikai informēja mūsu sabiedrību, bet ar šo informācijas izplatīšanu arī mums sagādāja būtisku dubultu aizsardzību.
No vienas puses, čeka Bastejkalnā neatļāvās mūs arestēt vairāku tūkstošu liecinieku klātbūtnē. No otras puses, no Pāvila Brūvera un Paula Kļaviņa ziņas par notikumiem Rīgā tika izplatītas pa visu Rietumu pasauli, kura "perestroikas" laikā cītīgi sekoja līdzi notiekošajam PSRS un asi reaģēja uz katru cilvēktiesību pārkāpumu.
Tāpēc 1987. gada vasaras ļoti veiksmīgā norise nav spontāns un nejaušs notikums, bet gan rūpīga, labi pārdomāta un taktiski veiksmīgi novadīta kopēja darba iespaidīgs rezultāts.