Tā kā kristiešu dzīves norma un pamats ir Dieva vārda atklāsme Svētajos Rakstos, tad arī mēs uzziņai izmantosim tieši šo avotu. Aplūkosim īsumā, ko Raksti mums atklāj par laulību.
1. Vīrietis un sieviete ir radīti laulībai
Lai visu labi saprastu, sāksim no paša sākuma. No radīšanas. Varam lasīt, ka Dievs nolēma radīt cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Un tad viņš radīja cilvēku, vīrieti un sievieti (1. Moz. 1:26). Zīmīgas ir divas lietas. Pirmā, Dievs sacīja: „Radīsim cilvēku". Tas ir vienskaitlis. Un tad tiek paskaidrots, ka Dievs radīja cilvēku, vīrieti un sievieti. Un te jau ir runa par divām personām. Bez tam senebreju valodā rakstīts nevis vīrieti un sievieti, bet gan vīrišķu un sievišķu. Tā redzam, ka jau iesākumā pēc Dieva nodoma cilvēks bija vīrišķs un sievišķs. Vārds „cilvēks" vienādā mērā ietver abus dzimumus. Pirmās Mozus grāmatas otrajā nodaļā detalizēti aprakstīta cilvēka radīšana. Dievs uzreiz pēc pirmā cilvēka radīšanas saka zīmīgus vārdus. Mums tie tulkoti kā „nav labi cilvēkam būt vienam", taču tie nozīmē arī „nav labi būt atšķirtam". Tas norāda, ka Dievs jau iesākumā bija paredzējis cilvēku kopdzīvei. Un tad seko Dieva lēmums. „Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam." Vārds „atbilstu" arī prasa nelielu komentāru. Iedomāsimies ainu no kinofilmas, kad divi varoņi šķiroties pārplēš uz pusēm naudas zīmi, lai to satiekoties izmantotu kā paroli. Šīs divas daļas ir pilnībā atbilstošas. Tās ir atšķirīgas. Katra ir citāda. Bet tās ir pilnīgi atbilstošas un tikai abas kopā veido veselumu. Tā arī Dievs cilvēku radīja vīrišķu un sievišķu, lai abi kopā veidotu vienu veselumu. Jo tikai tad, kad abi dzimumi bija radīti, Dievs atzina, ka cilvēks izdevies labs.
2. Vīrs un sieva ir Dieva iedibināti amati
Pirmās Mozus grāmatas otrajā nodaļā lasām, ka Dievs iemidzināja pirmo cilvēku un ņēma gabalu tā miesas un kaula un darināja viņam sievu. Iepriekšējā pantā varam lasīt, ka cilvēks jau bija meklējis sev palīgu starp visām dzīvajām radībām, kādas Dievs viņam bija pievedis, bet nebija atradis. Te redzam vēl kādu lietu. Pirmais cilvēks bija apveltīts ar apbrīnojamu spēju redzēt lietu būtību. Turklāt redzēt to saskanīgi ar Dieva domām. Dievs pilnībā paļāvās, ka cilvēks spēs saskatīt lietu būtību un dot katrai dzīvai radībai vārdus atbilstošus Dieva iecerei (1. Moz 2:19). Kad Dievs pieveda pirmajam cilvēkam sievu, cilvēks nopriecājās un izteica sekojošos vārdus: „Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta." (1. Moz 2:23.) Līdz šai vietai Svētie Raksti runā par vīrišķo un sievišķo cilvēku. Jāpiebilst, ka abās senajās Vecās Derības valodās, senebreju un sengrieķu, jēdzieni „sieviete" un „sieva", kā arī „vīrietis" un „vīrs" tiek apzīmēti ar vieniem un tiem pašiem vārdiem. Arī tas norāda, ka iesākumā dzimumu [sieviete, vīrietis] un amatu [sieva, vīrs] jēdzieni cilvēku izpratne bija cieši saistīti. Pirmās Mozus grāmatas otrajā nodaļā pirmais cilvēks nosauc lietu būtību. Un te sieviete tiek nosaukta par sievu. Burtiskā tulkojumā par vīreni. Jo no vīra tā ņemta. Tā Pirmais cilvēks pilnīgā saskaņā ar Dieva nodomu vīrišķo un sievišķo cilvēkus nosauc par vīru un sievu. Katram dzimumam tiek iedibināts atbilstošs amats.
3. Katram amatam ir savi uzdevumi.
Kā jau katram amatam, arī vīram un sievai ir katram savi uzdevumi. Kad Pirmais cilvēks vēl bija viens, Dievs viņam uzdeva kopt un sargāt Ēdenes dārzu (1. Moz 2:15). Un jau tad cilvēks meklēja palīgu. Tad Dievs radīja palīgu, kas viņam pilnībā atbilstu. Taču, kad tika radīts palīgs, Dievs cilvēkiem dotos uzdevumus pacēla jaunā pakāpē. „Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to." (1. Moz 1:28.) Vēl par amatu uzdevumiem Dievs netieši runā pēc grēkā krišanas (1. Moz 3:16-19), kad norāda, kā cilvēku būtiskie uzdevumi tiks grēka skarti. Šīs Rakstu vietas apkopojot, redzams, ka Dievs savus uzdevumus vispirms uzdot vīram. Un tie ietver gan zemes pakļaušanu un apkopšanu, ko mēs varētu dēvēt arī par sava nama apgādāšanu, gan zemes piepildīšanu. Atslēgas vārds sievas amata pienākumiem ir – palīgs. Palīgs vīram viņa uzdevumos un jo sevišķi tajā īpašajā veidā, kuru Dievs tikai sievietei ir uzticējis. Līdzdarboties Dievam pašā lielākajā un cildenākajā darbā – jauna cilvēka radīšanā. Taču par cilvēku netop, tikai piedzimstot. Par cilvēku ir jāizaudzina. Tā vīrs ar sievas palīdzību gādā par savu namu, lai abi kopā, bet jo īpaši sieva, varētu piepildīt Dieva pavēli „augļojieties un vairojieties".
4. Laulība Dieva priekšā tiek dibināta vienojoties
Vārds „laulība" Svētajos Rakstos ir minēts tikai pāris reizes un arī tad ar nozīmi „kāzas". Kas tad ir vīra un sievas vienības sākums? Pirmās Mozus grāmatas otrajā nodaļā lasām pirmā cilvēka pravietojumu, ka „tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai." Vēl nebija ne tēvu, ne māšu, bet jau tad cilvēks saredzēja laulības iedibināšanas veidu. Kad piedzimstam un kamēr augam, mūsu svarīgākas attiecības ir vecāku un bērnu attiecības, kuras mums pamāca ceturtais bauslis. Taču, kad esam pieauguši, par pašām svarīgākajām attiecībām kļūst vīra un sievas attiecības. Par laulības aizsākumu pēc būtības un Dieva priekša varētu saukt brīdi, kad vīrietis un sieviete abpusēji vienojās par kopdzīves sākšanu. Par mūža vienības dibināšanu – un dara to publiski zināmu. Vārds „pieķersies" bieži lietots, arī aprakstot cilvēku un Dieva attiecības. Un šā vārda precīzākā nozīme sevī ietver uzticību, jeb uzticīgu pieķeršanos. Tieši uzticība ir laulību iedibinošais un visa mūža garumā uzturošais pamats. Kādēļ tad nepieciešama formāla laulības slēgšana? Pāvils vēstules romiešiem 13. nodaļā un Pēteris Pirmās Pētera vēstules otrajā nodaļā raksta par nepieciešamību paklausīt laicīgajai varai. Arī laulības attiecības, katrs atsevišķs laulātais un viņu bērni tiek aizsargāti ar valsts likumiem. Tādēļ arī katra Dievam paklausīga cilvēka uzdevums ir, laulībā stājoties, savu lēmumu paziņot publiski un savas attiecības reģistrēt likumā noteiktajā kārtībā – valsts institūcijās, vai savā draudzē. Šajā brīdī laulību var uzskatīt par dibinātu.
5. Laulības būtība – uzticība/ intimitāte
„Vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu." (1.Moz 2:24.) Kā jau minējām, uzticība ir laulības pamats un satvars. Taču laulība nav tikai dzīve uzticībā. Vīru un sievu vieno vēl kas. Svētie Raksti saka: „Pieķersies sievai, un tie kļūs par vienu miesu." Dievs laulātajiem devis lielu dāvanu – intīmo tuvību. Un tieši vīra un sievas dzimumattiecības ir laulības vienojošais un piepildošais elements. Dzimumattiecības starp vīrieti un sievieti neiedibina laulību, bet gan ir jau nodibinātas laulības vainagojums. Kā nevar būt patiesa laulība bez uzticības laulāto starpā, tā nevar būt patiesa laulība bez intīmām attiecībām. Ja vien, protams, nav kādu objektīvu iemeslu, lai to nebūtu. Pāvils vēstulē Korintas draudzei pamāca: „Vīrs lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru. Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet vīram; un tāpat vīram nav noteikšana par savu miesu, bet sievai." (1.Kor 7:3-4.) Tā Raksti vēlreiz apliecina laulāto intīmo dzīvi kā Dieva iedibinātu un pat dot pamācības šīs brīnišķās dāvanas lietošanai.
6. Vīra attieksme pret sievu
Jaunā Derība vairākkārt aplūko vīra un sievas attiecību jautājumus. Kādai jābūt savstarpējai attieksmei? Un pavēle, kas izteikta vīriem, ir: „Mīliet savas sievas!" It kā vienkārši. Taču sengrieķu valodā ir trīs vārdi, kuri apzīmē mīlestību. „Eross" – mīlestība, kas iekāro. „Filia" – to mēs sauktu par draudzību. Un „agape" – nesavtīga mīlestība, kas kādu mīl nevis kādam piemītošu īpašību dēļ, bet gan pati no sevis. Ar šo vārdu parasti apraksta Dieva mīlestību pret cilvēkiem. Tā ir mīlestība, kas neprasa, bet dod. Tā ir mīlestība, kura paceļ un dara īpašu to, kuru tā mīl. Un tieši šī mīlestība ir pavēlēta vīriem attiecībā pret sievām. Ir viegli mīlēt, ja iekāro. Vai ja ir kopējas intereses. Šīs mīlestības vīriem nevajag pavēlēt. No tām viņus ik pa laikam vajag atturēt. Taču prasīta no vīriem tiek nesavtīga mīlestība, kura sievu balsta un ceļ jebkurā situācijā, un kura dod sievai drošu pārliecību, ka viņa ir mīlēta. Mīlēt tā, kā Kristus ir mīlējis savu draudzi. Tad arī sieva var ar prieku pakļauties vīram un no visas sirds veikt savus amata pienākumus.
7. Sievas attieksme pret vīru
Kad cilvēki novērsās no Dieva un pasaulē ienāca grēks, Dievs iedibināja likumus, kuri pasargā mūs no mums pašiem. Tā tika iedibināti dažādi amati un varas, lai cilvēkus apvaldītu, pasargātu, un lai Dievs tādējādi varētu pie cilvēkiem darboties. Cilvēks, kurš veic amatu, pats tādēļ nav ne lielāks, ne mazāks. Katrs amats nes savus pienākumus un savas atbildības. Noteikti uzdevumi ir arī vīra amatam un noteikti – sievas. Vīram ir uzticēta atbildība par ģimeni. Vīra loma ģimenē salīdzināta ar Kristus un draudzes attiecībām. Tā kā Kristus sevi visu ziedoja savas draudzes labā, arī draudze atbilstoši izturas pret Kristu. Tam pakļaujas visās lietas un nodod sevis Kristus rokās un apgādībā. Tā arī vīru uzdevums ir pilnībā veltīties savai ģimenei. Savukārt sievu pienākums ir pakļauties vīram visās lietās, kā draudze Kristum. Tā Dievs, izmantojot paša iedibinātu kārtību, var savu svētību izliet pār ģimeni, tieši tā pat kā pār draudzi. Kur šī pakļaušanās netiek ievērota, tur arī Dieva kārtība tiek grauta un Dieva dāvanas atraidītas. Kur sieva nepakļaujas vīram, bet mēģina pati uz vīra pleciem pakāpties, tur abi grimst. Kur Dievs kārtība tiek ievērota, tur abi viens otru ceļ un ar Dieva svētību tiek celti.
8. Ko mums pavēl sestais bauslis?
Mēs lasām: „Tev nebūs laulību pārkāpt!" Un tas liek domāt, ka šis bauslis attiecās tikai un tiem, kas jau stājušies laulības attiecībās. Patiesībā šis bauslis ir adresēts visiem cilvēkiem. Tas visupirms aizliedz piekopt Dieva nepavēlētas seksuālās attiecības. Otrkārt, aizliedz piekopt Dieva pavēlētas seksuālās attiecības aizliegtā veidā, tas ir, ārpus vīra un sievas laulības dzīves. Tā nu visa veida dzimumattiecības, kuras notiek pirms, vai ārpus vīra un sievas laulības vienības, un kuras nav Dieva pavēlētas ir sestā baušļa pārkāpums. Sestais bauslis runā par uzticības laušanu. Tas pats vārds bieži izmantots, lai aprakstītu cilvēku un Dieva attiecības. Jo likumsakarīgi, ka uzticība cilvēka un Dieva attiecībās vedīs arī pie uzticības cilvēku savstarpējās attiecībās. Un otrādi, neuzticība Dievam ved pie tādas situācijas, kādu varam vērot pasaulē, kad iekāres apmierināšana tiek iecelta par visu pārējo attiecību atskaites punktu. Baušļi uztur kārtību pasaulē pēc grēkā krišanas. Kā uguns dedzina, ūdens slapina un sals saldē – tik pat nemainīgi darbojās arī Dieva pavēles. Tā sestā baušļa ievērošana sniedz lielu svētību, mieru un prieku gan laulātajiem, gan caur veselu ģimeni arī visai sabiedrībai.
Viss, kas mums ir, ir Dieva dots. Pateiksimies arī par šo lielo dāvanu un lūkosim, lai arī mēs esam „vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami." (Jk 1:22.)