11.11.2013 14:42

Priekā! Par mums

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

"Kādēļ man nedod? Kad būs un kādēļ tik maz!? Man pienākas!" Jau visiem zināmi un apnicīgi, es atvainojos, līdz vēmienam, ir šie vieni no visbiežākajiem jautājumiem un uzstādījumiem no tā saucamās "tautas balss".

"Nabaga tauta, kā tai jācieš", "Tie deputāti tur Saeimā neko nedara", "Te viss ir slikti" – personīgi man skaļi jānopūšas, dzirdot šīs frāzes, kas pēdējos gados nu burtiski kā ar perforatoru borē ausis.

Nebūtu objektīvi laikam spriest par laiku aptuveni pirms 20 gadiem no bērna skatpunkta, kad mūsu valsts atkal nostājās uz brīvām kājām. Faktiski Latvija savu dzīvi nodzīvojusi tikai nedaudz vairāk par pusgadsimtu – 55 gadus – 22 līdz Otrajam pasaules karam un 23 pēc atsvabināšanās no Padomju savienības. Pa vidam zaudējām tādu daļu identitātes, ka vārds "skumji" ir tūkstoškārt par maz, lai izteiktu šo sāpi. Taču – nost ar visām skumjām un negācijām! Mums ir tik daudz darīts pāri, kādēļ par to vēl vairāk pašiem gausties?! Sērošana, nievājoša attieksme un dusmas uz tautas kalpiem, mistisko valsti neatrisinās neko. Kas ir valsts? Tie esam mēs paši, kas nu jau 23 gadus dzīvo paši atkal savā zemē. Mums neviens neuzbrūk, neapspiež. Tiesa, ekonomiskās problēmas samilzušas tik lielas, ka izbraucēju skaits sasniedzis teju vienā vērienīgā deportācijā cietušo skaita apmēru valsts nebrīves laikā. Taču – šie cilvēki arī nav "norakstīti" un nav nekur fiziski pazuduši – daudzi no viņiem cer un vēlas atgriezties pie savām saknēm.

Latvija piedzīvo aizvien jaunas vēsmas – esam atsākuši diskutēt par tautas vēlēta prezidenta vajadzību un lomu, Satversmes preambulā beidzot nosprausts mērķis norādīt latviešu tautas kā pamatnācijas esību un tās vērtības, nākamgad nāksies morāli smagi pieņemt jaunas valūtas nomaiņu pret mūsu mīļo latiņu. Mums katram ir savas ikdienas problēmas, ka bieži par kaut kādu politiku un valstiskā līmenī notiekošo negribas ij ne domāt, ij ne runāt. Goda vārds. Jums tā nav bijis? Domāju, ka pilnīgi katram, jo dzīvot tikai globālu procesu vārdā, cita cilvēka dzīvi vai kādas cēlas misijas vārdā vienkārši ir neiespējami. Un nedarīsim to, bet būsim paši, taču ar kaut kripatiņu sapratnes par līdzcilvēkiem, un, aizdedzot svecīti 11. un 18. novembrī, ejot svinīgajos valsts svētku gājienos, piedaloties valsts jubilejas pasākumos vai tos atzīmējot tuvinieku lokā, ļausim, lai sveces liesmiņa aiznes visas negācijas tālu prom.

Un es ticu, ka līdz valsts simtgadei ikviens ir spējīgs sākt jaunu un labāku dzīvi mūsu visu vārdā. Jo visa sāls slēpjas mūsu uztverē un savstarpējās attiecībās. Jauku valsts svētku mēnesi!