Galvenā problēma jau vairāk nekā gadu ir Ungārijas Preses (Mediju) likuma (ne)savietojamība ar demokrātiskām vērtībām, atgādina Latvijas Universitātes docents.
Vai nepārņem izjūta, ka Ungārijas jaunās konstitūcijas (un ar to saistīto likumu) pretinieku prāvai daļai nav izpratnes, par to, kas īsti ir problemātisks, vismaz no Eiropas Komisijas oficiālā viedokļa, un vismaz tikpat lielai daļai tās aizstāvju nav skaidrs, ko mainīt pieprasa Brisele? Neviens taču negrasās likt, piemēram, svītrot Dieva vārdu no konstitūcijas preambulas. Eiropas Komisija 17. janvārī publicētajā paziņojumā aicina mainīt normas, kas liek tai šaubīties par Centrālās bankas, tiesu varas un datu aizsardzības iestādes neatkarību.
Ja paraugās plašāk, man liekas, te ir darīšana ar diezgan metodisku, vērienīgu atriebību. Atcerēsimies Gurčjāni un viņa jaukās noklausītās sarunas. [2006. gadā, pēc sociālistu uzvaras vēlēšanās, atklātībā nonāca sarunu ieraksti, kuros premjers Ferencs Gurčjāni atzina, ka «pēdējo pusotru vai pat divus gadus» vēlētājiem melojis. Par spīti plašajiem protestiem viņš atteicās atkāpties.] Gurčjāni bija visiem drausmīgi apriebies, bet, tā kā viņš negāja projām no amata, tas deva [labējai partijai] «Fidesz» iespēju audzēt atbalstu, ko viņi arī izdarīja, jo [nākamajās vēlēšanās] viņi taču savāca absolūto vairākumu, kas beigu beigās pārvērtās par konstitucionālo vairākumu. Tradicionāli, kā šajā reģionā pieņemts, riebjas viss neatkarīgais. Sabiedriskie mediji, tiesas, īpaši konstitucionālā. Pieņemu, ka Centrālās bankas ietekmēšanā ir vēl kāda finese, jo tas nav īsti politisks jautājums... Bet kopumā iespaids ir tāds: pēc ilgas ciešanās beidzot varam atvēzēties, darīt visu, ko gribas.
Nepatikšanas ar Ungāriju sākās pagājušogad, kad viņiem bija [ES] prezidentūra. Tad bija gadījumi, kad pie [premjerministra Viktora] Orbana uz viņa rīkotajiem prezidentūras pasākumiem neviens sevi cienošs ārlietu ministrs negribēja ierasties. Tas, domāju, vistiešākajā veidā bija saistīts ar Mediju likumu. Vēlāk, kad tapa konstitūcija, tā izraisīja nopietnus strīdus un protestus. No vienas puses, – vecie labie sociāldemokrāti un viņu piekritēji, no otras – «Fidesz», kam atbalsts arī tagad ir pietiekami liels, lai arī ne tik liels, cik bija. Tas arī pievērsa starptautiskās sabiedrības uzmanību, un cilvēki atkal skatījās uz Ungāriju. Ar ko tas viss beigsies? ES pakratīs pirkstu, Orbans kaut ko drusku nomainīs. Sarunās, ka ir nokārtojuši šo jautājumu, un visi ies mājās. Kādu laiku Orbans būs labais, atnāks vēlēšanas, gan jau kaut kā pārvēlēs.
Pēdējos gados pāris reižu esmu bijis Ungārijā, sarunājies ar cilvēkiem, kas strādā CEU [Centrāleiropas Universitātē]. Viņi ir ārprātā pat visu. Atceries, kas notika 2002. gadā, kad Latvijā pie varas nāca Repše? Viņš sūtīja savus cilvēkus uz visām valsts pakļautības iestādēm «izčakarēt» tos, kas traucēja «Jaunajam laikam». Lai iedomātos to, kas notiek Ungārijā, to visu pareizini ar desmit. Savulaik pat grasījās Centrāleiropas Universitātei atņemt licenci kādu valodas regulējumu dēļ. Bet galvenais, kas uztrauc, protams, ir mediji, galvenokārt komercmediji, kam peļņa ir maza, tāpēc baidās izdarīt politiskus manevrus un «norauties» uz sodiem. Tā nu viņi uzvedas klusu un neko sliktu nerunā.
...jo likumā minētais viedokļu līdzsvars varētu būt diezgan brīvi interpretējams...
Nav īsti skaidrs, ko drīkst un ko nedrīkst. Mediju var gaidīt mazs, jauks pārsteigums – plašsaziņas līdzekļu uzraudzības iestādes vadītāja parakstīts, tiesā nepārsūdzams lēmums, kurā teikts, ka esi bijis politiski nekorekts, tāpēc tev jāmaksā sods. Varbūt vienkāršāk būtu bijis likumā ierakstīt, ka nedrīkst teikt neko sliktu par Orbanu. Vismaz būtu skaidri spēles noteikumi.
Taisnības labad gan jāsaka, daudz kritikas, kas vērsta pret Ungāriju, ir «garām kasei». Diezgan daudz no tā, kas tur notiek, nav nekas tāds, ko nevarētu iedomāties notiekam valstīs ar senām demokrātijas tradīcijām. Gluži vienkārši vērienīgas pārmaiņas Eiropa uztver ļoti sāpīgi. Ja paskaties uz katru lietu atsevišķi, Amerikā tāpat manipulē ar vēlēšanu apgabaliem, bankas visur ir zem spiediena... Bet iespaids par visu kopā – ak, šausmas, kas nu notiek!
Orbanu sākumā dēvēja par ungāru Blēru...
Izmantojot līdzības ar Latvijas politisko vidi, viņu varētu saukt par «tautfrontieti», kas aizdreifējis citos ūdeņos – tāpat kā daudzi mūsējie. Gurčjāni savukārt ir tāds kā viņu Urbanovičs – ar komjaunatnes darba pieredzi. Nu, un iedomājies: nāk pie varas tavs politiskais pretinieks un izturas pret tevi līdzīgi kā tu savulaik pret viņu – kad pats biji tajā pašā amatā. Kas cits tev atliek, ja ne pilnā kaklā bļaut: skaties, Brisele, kā mums dara pāri! Tā viņi [sociālisti] arī rīkojas.
Jautājums ir par attieksmi. Kad pasaki – tā kā mums tagad ir vairākums, jūs, mazie draugi, stāviet pie ratiem – tas, protams, izraisa lielu nepatiku tajos, kas ir mazākumā. Viņi sāk kalt revanšistiskus plānus. Ja maina konstitūciju, ir divi varianti: vai nu ir de Golla līmeņa figūra, kam neviens nerunā pretī, vai arī tas tomēr notiek sarunājot. Tādu pozīcijas un opozīcijas attiecību, kādas ir Ungārijas parlamentā, dēļ tagad viss nonācis tajā fāzē, ka, lai arī ko Orbans darītu, viss [pēc opozīcijas domām] būs darīts tikai tāpēc, lai koncentrētu varu, lai noziegtos pret Eiropas principiem.
Ko saki par izskanējušajām bažām par autoritārisma tendencēm pašreizējā Ungārijas politiskajā dzīvē?
Nē, tas gan neizskatās reāli. Viņiem jādomā par elektorātu, un Ungārija ir neskatāmām saitēm saistīta ar Eiropas Savienību. Bet pārmācīt Orbanu tā gan grib – par uzdrošināšanos rīkoties noteikti, skaļi un vērienīgi. Nevis piesardzīgi, solīti pa solītim – kā valdību vadītāji citur Eiropā, arī pie mums Latvijā Dombrovskis. Orbans ir spēcīga personība – to nevar neatzīt, lai kādi būtu iebildumi pret viņa politiku. Vienalga, popularitātes zenītā vai ne, viņam nav problēmu dabūt uz ielām simt tūkstošus cilvēku, kas apliecinās: «Mēs šo puisi atbalstām,» un ciena viņu par to, ka viņam pietiek «krampja» ko tādu darīt.