Kam ticēt? Paldies Ievai un Jozsefam Kelleriem, kuri no Ungārijas stāstīja «Neatkarīgajai», kas tur tagad notiek. Mūsu sarunu biedri ir uzņēmēji, kas Ungārijā nodarbojas ar Latvijā ražotās Stendera produkcijas pārdošanu mazumā un vairumā.
– Pie mums tiek izplatīta tāda versija par ungāriem, ka jūs tagad esat spiesti lūgt naudu un piedošanu no SVF darbiniekiem, kurus iepriekš izdzināt no valsts.
– Saskaņā ar oficiālajiem paziņojumiem Ungārija nebankrotēšot arī bez SVF palīdzības. SVF aizdevums esot vajadzīgs tikai kā drošības tīkls, lai investori redz, ka par bankrotu nevar būt ne runas un ka valsts var aizņemties finanšu tirgos. Valstij esot viegli finansēt sevi bez jauniem budžeta griešanas pasākumiem līdz augustam.
– Vai tam visam seko līdzi plaša sabiedrība vai galvenokārt tikai tie, kuriem tas saistās ar profesionālo darbību (politiķi, baņķieri, žurnālisti u.tml.)?
– Ļaudis pievērš uzmanību SVF jautājumam eiro/forinta kursa dēļ. Tie, kas nav iesaistīti politikā, tam pārsvarā līdzi neseko. Ungāru tauta nedomā, ka valsts varētu būt pat tuvu bankrotam.
– Kāds ir jūsu premjera Orbana šā brīža vēstījums tautai – ka SVF būs spiests pieņemt viņa «jauna tipa attiecības» ar aizdevējiem (termins līdz Latvijai nonācis ar starpniekvalodām, varbūt tam jāskan kaut kā citādi), vai ka ķīnieši dalīsies ar saviem valūtas triljoniem, vai ka Ungārijas ekonomika ir tik laba, ka atradīsies privātie aizdevēji vai iekšējie resursi?
– Viņš neizpauž, ar kādiem nosacījumiem SVF aizdevums tiks piešķirts. Man (Jozsefam Kelleram – A.K.) liekas, ka viņš vēl nezina, cik tālu viņš var iet. Viņš liek iedzīvotājiem domāt, ka valsts var sevi finansēt no privātajiem investoriem. Vai tas tiešām ir tā – mēs nezinām. Tā varētu būt arī spekulācija: ja viņš pārliecinās visus investorus ticēt, ka SVF piekritīs un ka ekonomika ir labā stāvoklī, tad ar šo investoru palīdzību viņš var finansēt valsti ar mazākiem kredītiem, tātad SVF aizdevums nemaz nebūs vajadzīgs.
– Un tad Orbana kungs saķildojās ar Eiropas Komisiju – vai tiešām tikai saistībā ar Ungārijas konstitūcijas modificēšanu no šā gada 1. janvāra?
– Pārsvarā jā, bet ne tikai. Vēl arī mediju likums, banku nodokļi un Nacionālās bankas prezidenta alga.
– Kas valstī mainīsies, ja valdība pāris mēnešu laikā veiks nākamos grozījumus konstitūcijā, kā tas tiek solīts apmaiņā pret EK labvēlību?
– Jaunā konstitūcija ietver dažus ilgtermiņa solījumus, kuru izpilde kļūtu redzama tikai pēc pāris gadiem, kad pēc jaunas sistēmas tiks pārvēlēts parlaments un nāks jauna valdība, kura vairs nedrīkstēs dzīvot ar pārāk lielu valsts budžeta deficītu. Ja šādi nosacījumi konstitūcijā paliks, tad uz ilgu laiku, jo to grozīšana prasītu 2/3 vairākumu, kura sasniegšana arī pēc nākamajām vēlēšanām šķiet maz ticama.
– Kā šādu vairākumu izdevās sasniegt Viktoram Orbanam?
– Ungārijā ir nostiprinājusies faktiski bipolāra partiju sistēma. Pēdējos 12 gados ir bijušas tikai divas galvenās partijas. Kopš tās izvirzījās priekšplānā, V. Orbana Fidesz un sociālisti gāja uz visu banku, lai uzvarētu vispirms 2002. gada vēlēšanās. Abas partijas sacentās, kura vēlētājiem apsolīs visvairāk. Fidesz toreiz zaudēja par pāris procentiem vēlētāju balsu un uzvarētājiem – sociālistiem kopā ar liberāļiem – nācās pildīt vismaz daļu no solījumiem, kuri pārsniedza valsts finansiālās iespējas. 2006. gadā atkārtojās tas pats. Fidesz atkal piedzīvoja zaudējumu par dažiem procentiem, Sociālistu partija joprojām balstīja valsti uz aizņēmumiem, cerot uz to, ka ekonomiskā izaugsme visu sabalansēs. Tomēr kopš 2006. gada ekonomikas izaugsme palēninājās un kopš 2009. gada valda recesija. Kad solījumus pildīt kļuva pārāk grūti, Ministru prezidents Ferencs Gurčāns atzina, ka viņš bija melojis, lai uzvarētu vēlēšanās. Tas viss kopā nodrošināja uzvaru V. Orbanam.
– Tātad valstij jāapmaksā partiju priekšvēlēšanu tēriņi?
– Ne tik tieši. Daudzus valsts izdevumus nevar uzreiz piesaistīt partiju solījumiem. Piemēram, liels slogs nodokļu maksātājiem Ungārijā ir bezmaksas veselības aprūpe. Pastāv strukturāla problēma pensiju sistēmā. No 10 miljoniem iedzīvotāju tikai 3,5 miljoni 2010. gadā maksāja vismaz kaut kādus nodokļus, bet tajā pašā laikā 3 miljoni saņem pensijas (puse no viņiem vecuma pensijas, pārējie – militāro, policijas, ugunsdzēsēju izdienas pensijas, invaliditātes pensijas). 30% pensionāru Ungārijā ir vairāk nekā Latvijā (cik zinu, tad 25%).
– Kā tas viss tomēr tiek apmaksāts, turklāt jau ilgus gadus?
– 1995. gadā ungāru finanšu ministrs Lajošs Bokrošs sekmīgi veica konsolidāciju, kas iekļāva algu samazinājumu, bezmaksas izglītības ierobežojumus, forinta devalvāciju un jaunu nodokļu ieviešanu. Tajā brīdī visi viņu lamāja, bet pēc 3–4 gadiem Ungārijas ekonomika sāka attīstīties ļoti strauji. Ceru, ka Latvijā pašlaik jau notiek kaut kas līdzīgs. Ļaunākais, kas ar valsti var notikt, ir ilgtermiņa stratēģijas manīšana, apvēršana. Par Ungārijas pēdējiem 12 gadiem to diemžēl var teikt. Atliek cerēt, ka Orbana kungs saglabās sev lielu tautas atbalstu, ar kādu viņš varēs pabeigt savu ilgtermiņa stratēģiju, un mēs varēsim redzēt šā darba augļus. Es domāju, ka jebkurš virziens ir labs, kamēr tas ir konsekvents.
– Cik pamatots ir uzskats, ka forinta devalvācija aizvietos un pārspēs visu citu konsolidācijas pasākumu efektivitāti – eksports pārspēšot importu, valstī ienāks nauda un parāda problēmas atkritīs pašas no sevis?
– Devalvācija nav Šveices nazis, kas vienlīdz noder jebkurai problēmai. Ungārijai ir pozitīva tirdzniecības bilance, tātad šī iespēja izklausās labi. Tomēr lielākā daļa rūpniecības balstās uz ievestiem dabas resursiem un pusfabrikātiem, par kuriem jāmaksā eiro. Līdz ar to devalvācija palielina inflāciju, kā arī izdevumus par tiem kredītiem, kādi Ungārijas gadījumā ņemti eiro vai Šveices frankos. Pat vietējām pašvaldībām un pilsētām ir lieli kredīti valūtā. Kopš forinta kurss krītas, cilvēki, uzņēmumi, valdība ir spiesti tērēt mazāk augstāku kredīta maksājumu dēļ. Pagājušajā gadā forints zaudēja 20% savas vērtības un noveda kredītņēmējus līdz pat bankrotam. Orbana valdība centās glābt banku parādniekus, dodot viņiem iespēju atbrīvoties no viņu eiro un Šveices franku aizņēmumiem, konvertējot tos uz aizņēmumiem forintos. Bankas šā jaunā likuma dēļ ir zaudējušas vismaz vienu miljardu eiro.
– Atgādiniet, lūdzu, kāds ir valūtas svārstību mehānisms Ungārijā.
– Ungārijas forints ir konvertējams Ungārijas Nacionālās bankas aizsargāta svārstību koridora ietvaros.
– Un kas nosaka šīs svārstības?
– Kad valsts ekonomika nonāca recesijā un ilgi gaidītās reformas nenotika, forints sāka zaudēt savu vērtību. Pēc tam pārtūka sarunas ar SVF, un forints nokritās no 270 HUF / 1 EUR uz 300 HUF / 1 EUR. Orbans savu kursu tad vēl nemainīja un izteica šādu domu graudu: «SVF ir banka. Viņu darbs ir dot naudu saviem biedriem, tādiem kā mēs.» Tirgus to novērtēja ar forinta kursa kritumu līdz 320 HUF / 1 EUR. Tiklīdz arī Eiropas Komisija sāka izteikt komentārus par konstitūciju, Orbana kungs piekāpās. Atjaunojoties sarunām ar SVF, forints ir sasniedzis 6 mēnešu augstāko vērtību attiecībā pret eiro (šobrīd 288 HUF / 1 EUR).
– Un tas ir labi vai slikti?
– Tagad cilvēki var atļauties iztērēt vairāk. Arī Latvija ir nabadzīga ar resursiem un lielā mērā paļaujas uz importu. Nav viena risinājuma katrai valstij, bet es domāju, ka devalvācija varētu palēnināt ekonomisko izaugsmi un atbaidīt investorus. Tas būtu īpaši sāpīgi pēc kredītu burbuļa Latvijā 21. gadsimta pirmajā desmitgadē.
– Kā devalvācija ietekmē cilvēku un tieši jūsu dzīvi: ja jautā tieši, vai ungāri vairs var atļauties lietot aromātiskās un visādi citādi izcilās ziepes? Ja nē, tad kas tās reāli aizvieto – vietējie vai tomēr lētie ķīniešu vai turku ražojumi?
– Kad forinta kurss ir zems, cilvēki tērē mazāk, īpaši luksusa precēm. Stenders ir tā attīstījies, ka mēs tagad varam sacensties ar angļu un franču konkurentiem. Kad daži no mūsu konkurentiem padevās, Stenders Ungārijā varēja pat attīstīties. Kopš Stenders ir paplašinājis savu piedāvājumu un sācis radīt vairāk produktu nekā tikai ziepes, mēs uzreiz sajutām pozitīvu grūdienu. Mēs pārdodam plašāku produktu klāstu un arī dārgākas preces.
Ķīniešu produkti un veikali ieguva vairāk pircēju, ir pat ķīniešu preču tirgi – divreiz lielāki par Rīgas Centrāltirgu. Par turku precēm to nevar teikt.
– Vai ikdienā kaut kā izpaužas Ungārijas mēģinājumi izveidot īpašas attiecības ar Ķīnu?
– Ieinteresēt par sevi Ķīnu būtu loģiski, bet tam nav pārāk daudz konkrētu rezultātu. Ķīniešu kartē Ungārijas tomēr nav. Ķīniešu uzņēmējiem patīk investēt tradicionālās, drošākās vietās, tādās kā Amerika (ASV) un Rietumeiropa. No mūsu reģiona nauda plūst uz Poliju (tā ir lielāka) un Serbiju (mazāk attīstīta, bet ar lielām ambīcijām). Orbana kunga personā Ungārija arī cenšas sevi pieteikt, viņš runā par Latīņameriku, kur ekonomiskā izaugsme pēdējos gados ir bijusi pārsteidzoša. Domāju, ka Ungārijai tīri komerciālā sadaļā vajadzētu atjaunot attiecības ar Krieviju padomju laika intensitātē.
– Par ko ungāri šobrīd domā un runā visvairāk?
– Forinta/eiro līdzsvars un cilvēku kredītu problēmas ir neizsmeļams temats. Pēdējā mēneša aktualitātes ir aviosabiedrības Malev bankrots, Budapeštas sabiedriskā transporta kompānijas nopietnās finansiālās problēmas un parastie korupcijas jautājumi. Bija aukstums 25 oC, ko tik drīz neaizmirsīs, jo tas pie mums ir retums.
– Kā jūs formulētu Ungārijas pieredzes mācību vai mācības Latvijai?
– Mūsu laikos ir izšķiroši, vai valdībai uzticas ārzemju investori. Viņi ir ļoti nervozi un tiecas izsūknēt naudu no reģioniem, kur parādās bankrotu ēnas. Ja uzticēšanās vienreiz ir zaudēta, tas var novest pie ķēdes reakcijas, kā tas notika ar Ungāriju. Strikti, sāpīgi, bet efektīvi līdzekļi, lai atjaunotu uzticamību tirgos un atgrieztu valsti uz izaugsmes ceļa, ir tā vērti, bet tie prasa, lai valdībai būtu tautas atbalsts.