30.06.2017 15:44

Lēmums pieņemts – jāstreiko

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Ģimenes ārste Sandra Ozoliņa Pabažos: Gadu garumā ārstiem prasību ir bijis diezgan daudz, bet Veselības ministrijas ierēdņi allaž ir atrunājušies un izdomājuši visdažādākos iemeslus, kāpēc tās nevar izpildīt. Ģimenes ārste Sandra Ozoliņa Pabažos: Gadu garumā ārstiem prasību ir bijis diezgan daudz, bet Veselības ministrijas ierēdņi allaž ir atrunājušies un izdomājuši visdažādākos iemeslus, kāpēc tās nevar izpildīt. Einārs Binders

Ģimenes ārsti, nepanākot vienošanos ar Veselības ministriju (VM) par izlīgšanas komisijas veidošanu, nolēmuši 3. jūlijā sākt streiku. Streika laikā tiks pārtraukta ģimenes ārsta pakalpojumu sniegšana līdz brīdim, kad izdosies panākt vienošanos ar VM un valdību par ārstu prasību izpildi. Viedokli par streika nepieciešamību jautājām Pierīgas ģimenes ārstiem.

Neizdarību nozarē pietiek

Ināra Zemīte, ģimenes ārste Saulkrastos: "Par ģimenes ārstu streika iemesliem jau ir ļoti daudz runāts, un es negribu atkārtoties. Varu tikai piebilst, ka streiku atbalstu.

Par ģimenes ārsti Saulkrastos strādāju kopš 2000. gada un redzu, ka iemeslu streikot ir pietiekami – ne tikai algas, bet arī dažādu veselības nozari skarošu neizdarību dēļ. Piemēram, jau drīz būs jāievieš e-veselības sistēma, kam formāli vajadzētu ģimenes ārstam palīdzēt, bet ir tāds sīkums, ka laukos visiem maniem pacientiem internets nemaz nav pieejams. Turklāt, ja ģimenes ārsts par savu naudu var nopirkt datoru, nav skaidrs, kas notiks tad, ja būs kļūme datorā vai sistēmā.

Ārstam ir jāārstē cilvēki, viņš vienlaikus nevar funkcionēt kā informācijas tehnoloģiju speciālists. Turklāt nav nekādas garantijas, ka e-veselības sistēma tiešām atvieglos ārsta darbu, ja līdz šim nozares vadība ir gādājusi tikai par to, lai ģimenes ārstam laikietilpīgu pienākumu būtu arvien vairāk.

Kā pati streikošu, to pagaidām izpaust negribu, vienīgi uzsvēršu, ka to mēs, ģimenes ārsti, nedarīsim tikai sevis dēļ, bet domājot par saviem pacientiem, kuru izmeklējumiem mums vienkārši var sākt pietrūkt laika, ja nekas nemainīsies."

Līdz šim ir dzirdētas tikai atrunas

Ģimenes ārste Sandra Ozoliņa, "Ozoliņas doktorāta" Pabažos vadītāja: "Ar streikošanu ir tā, ka, piemēram, pirmdien, 3. jūlija pusdienlaikā, kad sāksies streiks, mans pacientu pieņemšanas laiks jau būs beidzies. Vēl nav skaidrs, kas notiks pārējās dienās, vai streiks vispār turpināsies, taču, ja turpināsies, pacientiem nevajadzētu raizēties, jo būs ārsta palīgs, kurš nepieciešamības gadījumā izrakstīs slimības lapas un receptes.

Runājot par streikošanas iemesliem, gadu garumā ārstiem prasību ir bijis diezgan daudz, bet Veselības ministrijas ierēdņi allaž ir atrunājušies un izdomājuši visdažādākos iemeslus, kāpēc tās nevar izpildīt. Labi būtu, ja šoreiz vismaz kaut kā reaģētu uz kārtējo prasību gūzmu.

Piemēram, no šā gada 1. septembra būtu jāsāk darboties e-veselības sistēmai, bet vēl līdz šim brīdim skaidrs ir tikai tas, ka ar Latvijas Ārstu biedrību līdz šim nav panākta vienošanās, kā tā darbosies mediķu vidē un kā tā palīdzēs ārstiem, kuriem jau tagad laika viena pacienta pieņemšanai nav vairāk par 15 minūtēm. Kā uz burvju mājienu jau nekas nemainīsies. Turklāt neviens jau tā arī nav skaidri atbildējis, kā iepriekšējos desmit gados e-veselības programmas ieviešanai domātā nauda tika iztērēta. Atkal jāsaka: skaidrs ir tikai viens – tā beigusies. Nemaz jau nerunāsim par kapitācijas naudas lielumu. Salīdziniet, cik liela tā ir Igaunijā un cik – Latvijā!"

Ārsta darbu kā konveijeru apturēt nevar

Ģimenes ārsts Imants Ganus Inčukalnā: "Lai arī cerību ir maz, ka streiks kaut ko radikāli mainīs, tomēr ir nepieciešama pilsoniski stingrāka nostāja, lai parādītu, ka veselības aprūpes sistēmā ir vajadzīga lielāka kārtība un lielāks finansējums. Protams, streiks ir ekstrēms pasākums, un mums īsti nav pieredzes, kā to darīt, jo doktorāts vai poliklīnika nav rūpnīcas konveijers, ko vienā mirklī var apturēt. Nav iedomājama arī neatliekamās palīdzības atteikšana pacientiem. Tajā pašā laikā mēs nevaram izlikties, ka nekas kopš PSRS sabrukuma laikiem nav mainījies un ka valsts medicīna netiek uzturēta pēc pārpalikuma principa.

Varbūt iesākumā skaidri vajadzētu pateikt, cik medicīnas pakalpojumi maksā brīvā tirgū, un tad definēt, ko mēs varam atļauties, ko nevaram. Skaidrs, ka mums visiem gribētos, lai būtu tikpat labi cik bagātākajās Eiropas valstīs, bet diemžēl mūsu saimnieciskās iespējas nav tik lielas. Par to es runāju tāpēc, ka arī mēs, ārsti, paši reizēm kļūstam par pacientiem, un tad jau es pilnīgi skaidri redzu, kā tiek izmantota manis paša maksātā nodokļu nauda un ko es par to varu saņemt pretī.

Tāpat mani kā profesionāli uztrauc veselības nozares nostāja, nespējot aizkavēt mediķu aizplūšanu uz ārzemēm. Piemēram, es nezinu, kā veiksmīgi tikt galā ar problēmu, kas radīsies, kad mans ārsta palīgs dosies pensijā. Man būs jāpieņem cilvēks, kuram šis amats jāiemāca, turklāt valsts uzskata par pašsaprotamu, ka nauda par to man nav jāmaksā.

Atgriežoties pie streikošanas, gribu uzsvērt, ka, ja jau reiz ārsti ir iekļauti sistēmā, kas darbojas greizi, mums pašiem arī ir jābūt tiem, kas šo sistēmu sakārto."

Iepriekš:

Ieteikumi iedzīvotājiem pirms gaidāmās ģimenes ārstu protesta akcijas