Par to dažkārt liecina raksturīgie dūmi, kas jo sevišķi bieži redzami un saožami bezvēja dienās pavasaros un rudeņos, kad cilvēku kārtības mīlestība izpaužas sevišķi stipri. Tomēr speciālisti uzsver, ka atkritumu dedzināšana ir kaitīga gan dabai, gan cilvēkiem.
Sadedzināšana redzamos atkritumus pārvērš citos – neredzamos, bet daudz bīstamākos. Un neredzamais ienaidnieks vienmēr ir bīstamāks, jo tas slēpti var darboties ilgi un pamatīgi. Ja visi savulaik būtu cītīgi mācījušies ķīmiju, atkritumu dedzinātāju noteikti būtu mazāk – gan to, kuri pēc piknika turpat ugunskurā sadedzina plastmasas pudeles un iepakojuma maisiņus, gan to, kuri mājas krāsnī regulāri dedzina sadzīves atkritumus vai svilina pērnās lapas.
Slēptais un bīstamais kaitīgums
Iespējams, lielākā problēma, lai sabiedrību pārliecinātu par atkritumu dedzināšanas kaitīgumu, ir tas, ka degšanas produktu kaitīgās sekas izpaužas pietiekami lēni, lai tās tieši saistītu ar dūmiem. Kā skaidro vides speciālisti, elpojot kaitīgus dūmus, nesaslimsim uzreiz. Bet pēc dažiem gadiem – kā gan varēsim pateikt, vai saslimšanas gadījumā iemesls bijusi smēķēšana, gaisa vai pārtikas piesārņojums, vienkārši sagadīšanās vai "slikti gēni"?
Atrast ilgtermiņa sakarības ir pa spēkam tikai speciālistiem. Ja dedzinātāji saslimtu uzreiz, cēloņsakarība būtu skaidra – tad atkritumu sadedzināšana nevienam nenāktu ne prātā. Tiesa, ir arī citi gadījumi, proti, dažas sadzīvē lietotas plastmasas var radīt tik kaitīgus dūmus, ka cilvēkam kļūs slikti uzreiz, bet lielākā koncentrācijā (piemēram, ugunsgrēka laikā) letālai devai pietiks pat ar minūti. Bet tie drīzāk ir izņēmumi.
Parasti gaisa piesārņojums, kas rodas atkritumu degšanas rezultātā, iedarbojas lēni. Daži ķīmiskie savienojumi negatīvi ietekmēs ilgtermiņā pat ne tikai mūsu, bet arī nākamās paaudzes. Teiktais par atkritumu dedzināšanu neattiecas uz piemērotu, sausu kurināmo, jo, piemēram, sausa malka vai zari sadegs, neizdalot vidē kaitīgus savienojumus.
Speciālisti uzsver: tas, ka ir dažu veidu atkritumi, kurus atkritumu pārstrādāšanas uzņēmumi sadedzina, nav attaisnojums to dedzināšanai laukā, mājas krāsnī vai apkures iekārtā. Lai atkritumi sadegtu "tīri", ir nepieciešama ļoti augsta temperatūra, un to var nodrošināt tikai speciālās rūpnieciskās iekārtās. Degot vai pat tikai gruzdot organiskajiem atkritumiem, piemēram, lapām, rodas kaitīgo vielu "kokteilis", kas ar dūmiem paceļas gaisā.
Mūžīgi jau šis piesārņojums gaisā nepaliks. Tas nonāks elpceļos, agrāk vai vēlāk ar nokrišņiem nosēdīsies uz zemes, kokiem, krūmiem un zālājiem. Tālāk jau ar augļiem, ogām vai sēnēm ir tikai viens solis līdz pārtikai. Viena no draudīgākajām un pazīstamākajām indēm, ko rada nepilnīga sadegšana, ir dioksīns. Tas nenoārdās, bet uzkrājas dabā dzīvajos organismos.
Dioksīns izraisa gan dažādas saslimšanas, tostarp – ļaundabīgos audzējus, gan arī alerģijas. Turklāt sadzīves atkritumu dedzināšana dod savu bēdīgo ieguldījumu ozona slāņa noārdīšanā un planētas atmosfēras piesārņojumā ar kaitīgām vielām, ko satur atkritumi. Bet tas vēl nav viss: bez dioksīna ir daudz citu nepilnīgas sadegšanas produktu, kas ir drauds veselībai un dzīvībai. Precīzi prognozēt tos ir grūti, to rašanās ir atkarīga no dedzināmā materiāla sastāva, degšanas temperatūras un skābekļa padeves.
Atkritumu sadedzināšana redzamos atkritumus pārvērš citos – neredzamos, bet daudz bīstamākos.
"Spaisu" smēķējāt?
Jāatgādina, ka mums visiem ir tiesības uz tīru vidi. Vakarā aizdedzinot slapju lapu kaudzi un atstājot to lēni gruzdēt, gaisā izdalās kaitīgu ķīmisko vielu buķete, kuru nāksies elpot visiem apkārtējiem, ieskaitot bērnus. Būtībā sanāk tas pats "spaiss", tikai elpots piespiedu kārtā. "Spaisa" kaitīgumu sabiedrība ir apzinājusies, pienācis laiks apzināties arī visas tās sekas, ko dabai un cilvēkam rada kaitīgie produkti, kas rodas atkritumu dedzināšanas dēļ.
Diemžēl vēl tāls ceļš ejams, lai pārliecinātu, ka sadzīves atkritumus un lapas dedzināt nav pareizi. Gan tādas institūcijas kā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests un Valsts vides dienests, gan pašvaldības un atkritumu apsaimniekotāji regulāri atgādina par atkritumu dedzināšanas kaitīgumu, tomēr tas aizvien tiek darīts.
Atkritumu apsaimniekošanas jautājumi ir pašvaldību kompetencē. Katra pašvaldība var izlemt, atļaut vai neatļaut dedzināt organiskos atkritumus savā teritorijā. Piemēram, Rīgā dedzināt lapas ir aizliegts. Savukārt atsevišķās pašvaldībās saistošie noteikumi paredz, ka sausās lapas, zarus un citus organiskos atkritumus drīkst dedzināt nelielos daudzumos pavasarī. Ar savas pašvaldības noteikumiem iepazīties ir ļoti vēlams, jo par atkritumu apsaimniekošanas noteikumu pārkāpšanu fiziskām personām draud no septiņdesmit līdz pat tūkstoš eiro bargs sods...
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere teic, ka daudz atkarīgs no pašvaldībām – ir gan ļoti aktīvas pašvaldības, kuras apkaro dažādu veidu atkritumu dedzināšanu, gan mazāk aktīvas. Tomēr, ja redzami melni dūmi, iedzīvotāji visās Pierīgas pašvaldībās ar lielu varbūtību var sagaidīt ciemos pašvaldības policiju. Tas ir sevišķi jāņem vērā Jāņu svinētājiem, kam padomā sadedzināt kādu veco riepu.
Riepas var nodot pārstrādei. Latvijā tās savāc bīstamo atkritumu apsaimniekotāji. Visbiežāk riepas sasmalcina un izmanto dažādu izolācijas materiālu izgatavošanai, stadionu un bērnu laukumu izbūvei. Tās var izmantot celtniecībā, ceļu būvē, dažādu gumijas izstrādājumu ražošanā un citur. Granulas var pārstrādāt gumijas pulverī un otrreizēji izmantot par piedevu jaunu riepu ražošanā. Riepas dabā sairst vairāk nekā 100 gadu laikā, savukārt sadedzinot tās ugunskurā vai nepareizi aprīkotā apkures katlā, izdalās videi un cilvēkam kaitīgas toksiskas vielas. Dedzināt riepas drīkst tikai tam piemērotās specializētās krāsnīs, un to enerģētiskā vērtība ir līdzvērtīga akmeņoglēm.
Atkritumi ir resurss, nevis apgrūtinājums
Ja kādu vēl nepārliecina argumenti par atkritumu dedzināšanas kaitīgumu, jāatgādina, ka to sadegšanas produkti var sabojāt apkures iekārtu un nosēsties dūmvados, radot ugunsgrēka draudus. Turklāt, kā atgādina Rudīte Vesere, prasmīgi apsaimniekoti atkritumi ir vērtīgs resurss.
Atbilstoši kompostējot, no lapām var iegūt barības vielām bagātu un vērtīgu organisko mēslojumu. Savukārt lielu daļu plastmasu un gumiju var atkārtoti pārstrādāt, tādējādi tās var turpināt savu derīgā materiāla dzīvi jau kā cits produkts. Kāpēc gan dedzināt riepas, ja no tām var iegūt materiālu, ko izmantot ceļu būvē?
Sabiedrībai ir aizvien vairāk iespēju šķirot atkritumus un tos nodot bez maksas, tā rūpējoties ne tikai par vidi un veselību, bet arī par sava maciņa biezumu, aizvien samazinot kopējo, nešķiroto atkritumu apjomu.
