Medmāsiņa stāsta, ka profesiju izvēlējusies jau 14 gadu vecumā. Lai gan roka iemēģināta arī citās profesijās, ātri vien sapratusi, ka savai sirdslietai palīdzēt cilvēkiem nepretosies. "Tas ir mans aicinājums."
1. Medmāsa ir ārsta labā roka. Pastāstiet, kādi ir galvenie medmāsiņas pienākumi?
– Medmāsai ir vairāk pienākumu nekā ārstam un ārsta palīgam. Es atbildu par saimniecības jautājumiem: lai vienmēr būtu ziepes, tualetes papīrs, rūpējos par šļircēm, pārsiešanas materiāliem, manā pārziņā ir arī pacientu kartiņas, tīrīšana utt. Pienākumu ir ļoti daudz. Ja atnāk pacients ar brūci, ārsts tās pārsiešanu uztic medmāsiņai. Šajās lietās medmāsai ir lielāka pieredze nekā ārstam.
2. Esat strādājusi arī Gaiļezera slimnīcā Rīgā. Kā medmāsiņas pienākumi atšķiras Vangažu ambulancē?
– Slimnīcā katrai māsiņai ir savi pienākumi. Piemēram, es biju procedūru māsa – visu dienu taisīju šprices, liku sistēmas vai arī visu nedēļu strādāju par pārsiešanas māsu. Ja esi posteņa māsa, darbs ir ar papīriem.
Šeit nav tāda brīža, kad neko nedarām. Darbs ir pēc situācijas: vajag nomazgāt, sašūt vai pārsiet brūci, paklausīties sirdi, paņemt analīzes, nosvērt bērniņu. Arī mājas vizīšu ir daudz, aprūpējam vecmāmiņas, kuras pašas nevar atnāk pie ārsta.
3. Vai ar ārstiem vienmēr ir viegli sastrādāties?
– Kad pārcēlos uz Vangažiem, atnācu uz ambulanci un pajautāju, vai nav vajadzīga māsiņa tepat uz vietas, jo bērni bija mazi un nevarēju braukt uz Rīgu. Kopš te strādāju, mums ar ārstu ne reizi nav bijušas problēmas – saprotamies no pusvārda.
4. No kā visvairāk baidās bērni?
– Baidās? Pie mums bērni nebaidās. Agrāk strādāju par māsiņu pie zobārsta. Pirmo dienu bērniņu nemocījām, tikai parunājām, parādījām spoguļus, instrumentus, krēslu. Te ir līdzīgi – mums ir rotaļlietas, krāsojamās grāmatas. Bērns atnāk pie mums spēlēties, un daudzi pat negrib iet prom.
5. Nereti cilvēki, kam sāp, ir dusmīgi un kašķīgi. Kā vislabāk rast kopīgu valodu ar šādiem pacientiem?
– Reizēm pacientam būtu derīgāk aprunāties nevis ar mediķi, bet psihologu, kā Vangažos trūkst. Ir pacienti, kas atnāk dusmīgi uz visu pasauli. Parunājam, kaut ko izrakstām, citreiz tā ir vitamīnu šprice. Reizēm ārsta palīdzība nemaz nav nepieciešama, bet pacientam galvenā ir sajūta, ka ārsts kaut ko ir izdarījis.
Reizēm pacients ir dusmīgs, jo nekādi nevar pagatavot garšīgu zupu. Mēs jautājam: kādu zupu gribat vārīt? Un iesakām recepti. Vai atnāk paciente, kas šķīrusies ar vīru. "Nekas. Ne jums vienai tāds. Re, kāds tai vīrs!"
6. Medmāsu darbs ir viens no mazāk apmaksātajiem Latvijā. Vai neesat vēlējusies mainīt profesiju?
– Vienu laiku paralēli medmāsas darbam mēģināju pastrādāt veikalā, kafejnīcā, bērnudārzā, bet sapratu, ka tikai medicīna ir mana joma. Man tā ļoti patīk. Jā, ir bijusi doma braukt uz Krieviju, kur man bija dzīvoklis. Bet kā lai aizbraucu – man te ir bērni, ģimene, draugi. Ilgu laiku man bija divi, trīs darbi, strādāju arī Inčukalna un Vangažu bērnunamos. Tagad gan vairs ne.
7. Vai jābūt medmāsiņai arī ārpus darba laika?
– Jā. Visi zina manu telefona numuru un adresi. Tagad gan ir kļuvis vieglāk, jo Vangažos ir ātrās palīdzības postenis. Agrāk man stāvēja sagatavota medicīnas soma, lai jebkurā brīdī varu steigties palīgā. Zvana gan brīvdienās, gan naktīs, un nevaru atteikt, jo visi ir pazīstami.
Ar ērču kodumiem man zvana pat trijos naktī. Ir, kam kļūst slikti piektdienas vakarā, kad ārsts vairs nestrādā. Alkoholiķi prasa, lai uzlieku sistēmu, bet mājas apstākļos to darīt ir bīstami, un, par laimi, man nemaz nav tādu zāļu. Tad saku, lai pasauc ātros vai dzer daudz ūdens, paguļ vai uzēd rasolu.
8. Vai potes vienmēr ir sāpīgas?
– Ir jāzina, kurā vietā mazāk sāp, un to var iemācīties. Citi pacienti pamāca, lai labāk dur tajā vai tajā vietā. Tad piedāvāju adatiņu, lai dur paši. Mediķi tomēr zina labāk. Mums, abām māsiņām, ir viegla roka, un pacienti nav sūdzējušies.
9. Kāpēc izvēlējāties tieši medmāsas profesiju?
– Laikā, kad mācījos, nebija lielas izvēles. Pabeidzu medskolu, piedzima meita, un nebija naudas, lai mācītos tālāk. Kolēģi no Neiroķirurģiskās nodaļas teica, ka man ir gaiša galva, lai mācos par ārstu. Bet jau toreiz gribēju strādāt par māsiņu, patika šprices. Šķita, ka ārsti tikai raksta un raksta (smejas).
10. Vai jūsu darbā gadās arī amizanti gadījumi?
– Šādu gadījumu ir ļoti daudz. Ir bijis, ka atnāk pacients un saka, ka viņam ir izkritis kuņģis. Bieži cilvēki interesanti sauc zāles. "Māsiņ, lūdzu izrakstiet man tādas mazas, dzeltenas tabletītes." Nosaukumus bieži pasaka nepareizi: putni, fazančiki, susladončiki. Reiz uz pārsiešanu atnāk pacients un sūdzas, ka ļoti sāp galva. Prasu, kāpēc tad viņš apsaitējis kāju, taču viņš atbild, ka tā galva sāpot mazāk.
Iepriekš:
Daktere ar konfekti un balonu