14.03.2017 10:59

Diena, kas atgādina par lielvaru cinismu

Autors  Ģirts Kondrāts
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Diena, kas atgādina par lielvaru cinismu Kārlis Skujiņš; "F64"

Pie durvīm klauvē 16. marts – Leģionāru piemiņas diena. Kā parasti, vieni šajā dienā godinās leģionārus, citi pozēs Maskavas televīzijas kameru priekšā, histēriski bļaudami par "fašisma atdzimšanu" Latvijā, bet citi vienkārši skatīsies, kas notiek Vecrīgā un pie Brīvības pieminekļa. Vienaldzīgo būs maz.

Tāpēc kopā ar vēstures doktoru Kārli Kangeri, meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc šī diena gan pasaulē, gan pašu mājās daudziem ir kā karsts kartupelis, pieminējām gan tā laika lielvaru cinismu, gan tūkstošiem Otrā pasaules kara dzirnavās samalto jauno latviešu vīriešu likteņus.

– Kad 1952. gadā trimdā organizācijas "Daugavas vanagi" biedri ierosināja 16. martu pieminēt kā Latviešu leģiona karavīru dienu, diezin vai viņi varēja iedomāties, ka šīs dienas svinēšana izsauks tik asu pretreakciju.

– Lai saprastu, kas ir leģiona vai leģionāru piemiņas diena, sāksim ar jautājumu: kas tad īsti ir Latviešu leģions? Daļa latviešu karoja vācu SS 15. un 19. divīzijā, daļa dienēja Drošības policijā, un vēl viens aspekts, ko reizēm aizmirstam pieminēt, – 13 tūkstoši latviešu tika iesaukti arī Vācijas bruņotajos spēkos – Vērmahtā.

Jau Trešā reiha reihsfīrers Heinrihs Himlers par piederīgiem SS struktūrām uzskatīja gan tos, kuri karoja abās pieminētajās divīzijās, gan tos, kuri dienēja policijas bataljonos. 1944. gadā tiem visiem pieskaitīja arī tos, kuri bija Kārtības dienesta rindās.

Savukārt pēc kara trimdā, piemēram, pulkvedis Artūrs Silgailis uzskatīja, ka par leģionāriem uzskatāmi visi latvieši, kuri Otrā pasaules kara laikā bija vācu pusē. Atklāti sakot, es nezinu, kurus tieši par leģionāriem sauc "antifašisti" un visi pārējie, kas protestē pret leģionāru pieminēšanu.

Protams, pasaulē ir nostiprinājies jēdziens, ka tie, kuri dienēja SS, ir "sliktie", jo Nirnbergas tribunāls pēc kara viņus atzina par piederīgiem kriminālai organizācija un notiesāja. Būtiski, ka tur gan bija arī viens palīgteikums, ka vainīgi nav tie, kuri tika iesaukti vācu armijā un nav izdarījuši kara noziegumus. Lai gan šis lēmums attiecās uz indivīdiem, nevis uz organizāciju kā tādu, tomēr kopumā tas attaisnoja kara laikā mobilizētos latviešus.

– Tie patriotiski domājošie ļaudis, kuri 16. martā godina leģionārus, viennozīmīgi uztver viņus kā Latvijas brīvības cīnītājus...

‒ Latvijā leģionāru pieminēšana sākās 1989. gadā ar iešanu uz Brāļu kapiem. Tad pēc pieciem vai sešiem gadiem piemiņas pasākumi tika pārnesti uz Brīvības pieminekli. Ja par pamatu 16. marta pieminēšanai ņemam faktu, ka šajā dienā divas latviešu divīzijas Austrumu frontē pie Veļikajas upes kopīgi kāvās pret Sarkano armiju, tad bija skaidrs, ka tā ir cīņa pret boļševikiem. Taču šie karavīri bija pakļauti vācu kara struktūrām un pildīja vācu uzdevumus.

Labs piemērs ar nelielu laika atstarpi bija ģenerāļa Jāņa Kureļa vienība, kas kara otrajā pusē tika dibināta cīņai pret partizāniem. Kad vācieši manīja, ka pie Kureļa kopā vācas visādi dezertieri un viņi vēl lūko uzturēt radiosakarus ar Zviedriju un sazinās ar Latvijas Centrālo padomi, kas domāja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, kurelieši ātri vien tika likvidēti kā neatbilstoši vācu prasībām.

– Cik latviešu karavīru gāja bojā kaujās pie Austrumu vaļņa 1944. gada martā?

– Šajās kaujās krita aptuveni trīs tūkstoši leģionāru. Kopumā kara laikā krita mazliet vairāk nekā 20 tūkstoši latviešu karavīru. Rietumu sabiedroto gūstā nonāca aptuveni 25 tūkstoši, padomju gūstā – 35 līdz pat 50 tūkstoši. Te jāpiebilst, ka policijas bataljonos, leģionā un pārējās vācu militārajās struktūrā tika iesaistīti no 100 līdz 115 tūkstošiem cilvēku. Precīzas statistikas nav. Piemēram, arhīvu dokumenti vēsta, ka 1944. gadā bija paredzēta lielā mobilizācija, kurā vajadzēja iesaukt 60 tūkstošus vīru, bet cik no tiem uzvilka vācu mundieri, patiesībā nemaz nav zināms.

– Kā kara laikā vācieši skatījās uz latviešiem?

– Arhīvos ir atrodami dokumenti par vācu plāniem 1941. gadā, un redzams, kā tie mainās vēlākos gados. Var salīdzināt, kāda situācija bija Lietuvas un Igaunijas teritorijā un Baltkrievijā, kas arī daļēji piederēja Ostlandei. Piemēram, Vācijas okupēto austrumu apgabalu ministrs Alfrēds Rozenbergs skaidri norādīja, ka šeit dzīvojošās tautas jāvērtē no rases viedokļa, tad jāskatās, kā viņi palīdz vācu kara mašinērijai un ko ar šiem apgabaliem darīt nākotnē.

Tā kā Trešajā reihā amatos bija arī baltvācieši, apiešanās ar latviešiem bija mazliet labāka nekā ar baltkrieviem. Atkarībā no šiem vērtējumiem okupētajos ģenerālapgabalos cilvēkiem tika piešķirti labāki vai sliktāki dzīves apstākļi, bet pamatā jau tas neko nemainīja. Bija gan viena atšķirība no padomju laika: ja tu nebiji ebrejs, čigāns vai garīgi slimais, tad dzīve, ievērojot vācu likumus, bija prognozējama, jo bija skaidri zināms, par ko draud nepatikšanas. Turpretī padomju laikā represijas bez kāda pamatojuma varēja skart jebkuru un jebkurā brīdī.

– Tomēr pasaulei ir grūti iestāstīt par "labajām" SS vienībām, kurās karojot, latvieši centās pasargāties no komunistu laiku atgriešanās.

– Uz kara beigām SS bija aptuveni 30 divīziju, puse no tām – ārzemnieku. Kad vācieši 1941. gadā ienāca Latvijā, latviešu pārstāvji prasīja atļauju veidot militāras vienības, kas cīnītos Vērmahta sastāvā. Hitlers ar Himleru šo jautājumu 1942. gada sākumā pārrunāja un konstatēja, ka Vērmahtā var kalpot tikai Vācijas pilsoņi. Taču piekrišana tika dota policijas bataljonu veidošanai un, jo tādu vairāk, jo labāk.

Tie, kuri iestājās policijas bataljonos, parakstīja līgumu un saņēma algu, taču ar laiku viņi tika piespiesti dienēt līdz kara beigām. Turklāt tie, kuri sākumā brīvprātīgi iestājās policijas bataljonos, cerēja, ka cīnīsies Austrumu frontē pret boļševikiem, bet no 20 bataljoniem tikai divi tika aizsūtīti uz fronti. Pārējie tika izmētāti pa Ukrainu, Baltkrieviju, Poliju un kur tik vēl ne. Būtībā viņi bija ārzemnieku leģions, kas pildīja vācu uzdevumus. Vēlāk arī latviešu pašpārvalde atzina, ka tie ir vācu piemānīti cilvēki, kuri par naudu klausa vācu pavēlēm.

Savukārt, kad tika veidotas 15. un 19. divīzija, tajās tika iekļauti 11 policijas bataljoni. Tie bija apmēram 5000 vīru. Pārējie – un tādu bija lielākā daļa ‒ bija mobilizētie, izņemot daļu virsnieku, kuri tika individuāli uzaicināti iestāties leģionā.

– Vai tas būtu neglaimojošais jautājums par kolaborāciju, lai tauta izdzīvotu?

– Jau 1941. gadā latviešu interešu pārstāvības grupas, piemēram, organizācija "Pērkonkrusts", uzstādīja prasības, ka jāveido latviešu divīzijas Vērmahta sastāvā, lai karotu pret boļševikiem, bet tās tika noraidītas. Taču jau nākamajā gadā, kad bija atļauts veidot policijas bataljonus, pulkveži Voldemārs Veiss un Roberts Osis sapņoja, ka tie varētu būt nākamās Latvijas armijas pamats.

Vēl daži, piemēram, bijušais finanšu ministrs Alfrēds Valdmanis, sacīja, ka par bataljonu veidošanu jāprasa kaut kas pretī – autonomija vai kas tamlīdzīgs. Tāpat latviešu pašpārvalde pāris memorandos norādīja, ka iesaukšana vācu spēkos notiek nelikumīgi. Kad vācieši šos memorandus izlasīja, latviešu ģenerāldirektoriem tūdaļ tika piedraudēts, ka, ja viņi turpinās tādā garā, ātri vien nonāks koncentrācijas nometnē. Tad latvieši norādīja, ka viņi ir bijušie padomju pilsoņi un, iestājoties leģionā, izdara nodevību pret Padomju Savienību.

Arī Berlīnē vēl 1943. gadā tika runāts par to, kas ir latvieši, kuru valsti 1940. gadā iznīcināja Padomju Savienība. Visbeidzot viņi tika klasificēti kā piederīgi ienaidnieka valstij – Padomju Savienībai. Pret to, attaisnodams PSRS okupētos baltiešus, iebilda vienīgi baltvācietis A. Rozenbergs. Tajā pašā laikā tas vāciešus neatturēja no iesaukšanas savā armijā.

Taču bija arī tādi latvieši, kas sacīja: vienalga, kā mūs sauc, ‒ ja vācieši iedos ieročus, iesim kauties! Un tad caur šādām personām – Oskaru Dankeru, Voldemāru Veisu, Artūru Silgaili un citiem – vācieši virzījās pretī saviem mērķiem un mobilizēja latviešu puišus vācu spēkos.

– Latvija šajā ziņā ir unikāla valsts vai tas ir tipisks Eiropas mazās tautas liktenis?

– Mums ir jāskatās uz Austrumeiropas valstīm – Lietuvu, Igauniju un Poliju, kurām nācās iepazīt dubultu okupāciju. Tas vēsturi sarežģī, jo pārējās Eiropas tautas – francūži, itāļi, dāņi ‒ saskārās tikai ar vienu ienaidnieku, un, kad tas bija pieveikts, dzīve atgriezās agrākajās sliedēs. Latvijā tā nebija. Ja vēl 1940. gadā cilvēki nesaprata, kas notiek, vēlāk kļuva pavisam skaidrs, ka padomju vara ir mums naidīga. Protams, Hitlers solīja latviešiem dzīvi jaunajā Eiropā, Staļins – sociālisma paradīzi, un tikai neliela daļa latviešu cerēja uz neatkarību.

Savukārt tie jaunie latviešu puiši, kuri aizgāja karot, arī ne vienmēr saprata, kas viņus sagaida nākotnē. Taču cilvēki vienmēr cenšas atrast kaut kādu motivāciju savai darbībai, un neviens jau negāja uz tranšejām tikai tāpēc, lai viņu tur nošautu. Un, kā rakstīja mans kolēģis Haralds Biezais, katram jau brīvība bija sirdī, bet tas toreiz nevarēja tikt realizēts nedz politikā, nedz kaujas laukā. 

Vēstures zinātņu doktors Kārlis Kangeris

• Dzimis 1948. gadā Vācijā.
• Studējis psiholoģiju un Austrumeiropas un moderno laiku vēsturi Minsteres universitātē, papildinājies Stokholmas universitātē un Latvijas Universitātē.
• Kopš 2008. gada strādā LU Latvijas vēstures institūtā.
• Ir Valsts prezidenta izveidotās Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis.
• Vada VDK dokumentu izpētes komisiju.
• Pētījis vācu okupācijas laiku no 1941. līdz 1945. gadam Latvijā un latviešu trimdu Rietumos.