To piešķir objektiem, "kuros nodrošināta cieša sadarbība starp visām tūrismā iesaistītajām pusēm – dabas aizsardzību, ekonomiskajām interesēm, apmeklētāju vajadzībām un vietējo iedzīvotāju labklājību". Taču Ķemeru parka apkārtnes iedzīvotāji tam nepiekrīt.
Dabisks – nesaimniecisks?
"Īsti nav skaidrs, par ko parkam šis sertifikāts, jo ar iedzīvotājiem un viņu labklājību jau nu noteikti neviens te nerēķinās," skarbs ir Smārdes iedzīvotājs jau vairākās paaudzēs Edgars Krūmiņš.
"Esam ļoti priecīgi, ka šis parks ir, jo tādējādi vismaz mežs palicis nenocirsts. Taču kopš parka dibināšanas 1997. gadā attiecības ar iedzīvotājiem pārsvarā ir noraidošas – tā teikt, jums te nekāda pretimnākšana nav paredzēta. Parks īsteno tikai savas vajadzības, bet iedzīvotāju problēmas aizvien samilzt, ik palaikam kāds paprotestē, kā tas bija Ķemeros, bet ar to arī viss noklust," norāda jaundibināmās Ķemeru, Slampes un Lapmežciema iedzīvotāju biedrības aktīviste Inita Šteinberga.
Pēc viņas domām, Ķemeru nacionālā parka lielākā problēma ir tā, ka nav ilgtermiņa vīzijas un attīstība notiek no projekta uz projektu. ""Latvijas Avīzē" publicētajā rakstā minēta parka attīstība nākamajos simt gados – diez kāda tā būs, ja nav kopainas tuvākajiem pieciem gadiem?" neizpratnē ir I. Šteinberga.
Viņa norāda – parks īsteno projektus, kuriem izdodas piesaistīt Eiropas naudu, bet pārējās vajadzības, piemēram, izveidotās infrastruktūras uzturēšana, netiek apmierinātas, jo – šādam nolūkam ES fondu naudu nedod.
"Un tad ir tā – uztaisa vienas laipas, iztērē iespaidīgas naudas summas un aizmirst. Piemēram, tūristiem ļoti interesantā un apmeklētā Tīreļa purva laipa – tā bija lieliska, taču uzturēšanai nepiešķīra ne kapeikas, un nu tā ir sabrukusi. Kad mēs vaicājām – kāpēc to pieļāva, saņēmām atbildi – tas taču ir dabisks process, koks nav mūžīgs! Vai tā ir saimnieciska rīcība?" vaicā I. Šteinberga.
Tādēļ iedzīvotāji apšauba, vai ir lietderīga arī jaunveidojamā Kaņiera ezera laipa, kas pieteikta kā vērienīgākais dabas infrastruktūras projekts Baltijas valstīs.
Lielais strīda ābols
Vislielākās bažas Slampes, Lapmežciema un Ķemeru iedzīvotājos raisa jaunais programmas "LIFE+" projekts "Ķemeru nacionālā parka hidroloģiskā režīma atjaunošana", kas paredz ūdens līmeņa celšanu bijušajā Zaļā purva kūdras karjerā, palieņu pļavās un staignāju mežos.
Izpētījuši projektu, iedzīvotāji Engures un Tukuma novadā, kā arī Smārdes pagastā un Jūrmalā savāca 700 cilvēku parakstus,
kuri iebilst pret šī projekta realizāciju, jo uzskata, ka tas pasliktinās viņu ikdienas dzīvi un saimniecisko darbību.
"Ļoti nepatīkami, ka presē mēs, iedzīvotāji, nepārtraukti tiekam pasniegti kā tumsoņas un nejēgas, kas nesaprot, kādus labumus no šī visa iegūs," norāda smārdenieks Modris Vanags, kurš kopā ar domubiedriem izstaigājis minēto teritoriju un uzskata, ka jau tagad tā ir pārlieku slapja.
"Parks rīkojas tā, ka man rodas jautājums – vai mums uz Īriju braukt, jo te neko vairs nevarēsim iesākt?" sašutis ir M. Vanags.
Projektā paredzēts veikt dabiskā ūdens līmeņa atjaunošanu trīs Ķemeru nacionālā parka mitrāju teritorijās. Engures novada Smārdes pagastā esošajā Zaļā purva izstrādātajā kūdras karjerā 550 hektāru platībā. Ķemeru tīreļa rietumu daļai piegulošajos slapjajos mežos Tukuma un Džūkstes pagastā 1100 hektāru platībā, kā arī palieņu pļavās Džūkstes pagastā, atjaunojot iztaisnotās Skudrupītes līkumoto tecējumu četru kilometru garumā.
Iedzīvotāji uzskata, ka ūdens līmeņa celšana padarīs neizmantojamas lauksaimniecības zemes, kā arī postā aizies koksne, ko no pārlieku slapjajiem mežiem izvest nebūs iespējams.
"Ja kādam ir nopietnas bažas par to, kā dabiskā ūdens līmeņa atjaunošana ietekmē apkārtni, varbūt der apskatīt Ķemeru tīreļa purvu – ūdens apjoms bijušajā purva kupolā ir noturēts. Tādēļ man šķiet, ka galvenā problēma nav purvs, bet gan attiecības starp pašvaldībām, iedzīvotājiem un Ķemeru parku," projektu aizstāv VSIA "Meliorprojekts" meliorācijas un mērniecības grupas vadītājs Zigurds Zēns.
Likums un cilvēki
Šķiet, ka meliorācijas ekspertam tiešām ir taisnība, jo paši iedzīvotāji apliecina – problēmas saskarsmē ar parka vadību bijušas jau no tā dibināšanas sākuma. "Kad, parku dibinot, vajadzēja mūsu – iedzīvotāju – piekrišanu, vaicājām, vai nebūs problēmu ar malku. Mums sacīja, ka ne. Tomēr malkas sagādes problēmas ir, jo no meža nedrīkstam ij žagariņu iznest, pat pēc lielās vētras sagāztos kokus nedrīkstēja izvākt. Būtu to zinājuši, nekādu piekrišanu viņi nedabūtu un nekāda Nacionālā parka te tad nebūtu," sirdīgs ir Edgars Krūmiņš.
Andris Širovs, Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Pierīgas reģionālās administrācijas direktors: "Svarīgi ir nodalīt meža īpašumtiesības. Ja runa ir par Vides ministrijas valdījumā un Dabas aizsardzības pārvaldes apsaimniekošanā esošiem mežiem, tad jebkurā gadījumā mēs nevaram ļaut, bet privātpersonas nedrīkst izvest vai izstrādāt kokus valsts mežā. Šos mežus izstrādā un realizē, rīkojot izsoles. Ja runa ir par privātpersonu īpašumā esošiem mežiem, tad, ja šādas darbības ir paredzētas izstrādātajos un apstiprinātajos meža apsaimniekošanas plānos, privātpersonas drīkst izstrādāt arī šādus mežus. Atsevišķos gadījumos vējgāžu seku likvidēšana pat ir obligāta – to nenovēršana var radīt nopietnus draudus apkārt esošajām mežaudzēm."
Tikmēr DAP direktors Jānis Strautnieks, kurš šajā amatā ir vien pēdējos divus gadus, atzīst, ka saskarsmes problēmas ar iedzīvotājiem ir, turklāt tās veicina arī pietiekami straujā parku veidošana, kas nav ļāvusi nepieciešamo sakārtot tā, lai apmierinātas būtu visas puses.
"Eiropā šādus parkus dibina dažu desmitu gadu laikā, kas cilvēkiem ļauj redzēt atbilstošos normatīvos aktus un kompensāciju sistēmu. Latvijā tas vēl nav sakārtots. Iedzīvotāji pareizi domā, ka par resursu izņemšanu no aktīvas lietošanas, kā tas notiek, veidojot šādus parkus, viņiem pienākas kompensācijas," norāda J. Strautnieks, metot akmeni valdības dārziņā, kas šo jautājumu nav pienācīgi sakārtojusi.
Tūrisma iespējas
"Dabas aizsardzība nozīmē arī to, ka mēs veidojam tūrisma infrastruktūru, ar tās palīdzību aizsargājamās dabas teritorijās veidojas arī iespēja attīstīt tūrisma biznesu," norāda J. Strautnieks.
Tomēr vietējie iedzīvotāji ir citās domās. Viņi uzskata – Dabas aizsardzības pārvalde tūrismu neveicina, bet gan bremzē.
Ķemeru apkārtnes iedzīvotāju sašutumu raisa fakts, ka ceļi, kas ved uz apskates objektiem, piemēram, uz jauno Kaņiera ezera taku, bieži vien nav izbraucami. Veidojot tūrisma objektu, jārada arī tam piemērota infrastruktūra, ir pārliecināti vietējie.
"Mūsu nolūks nav pievest tūristus divstāvu autobusos līdz apskates objektam. Ja ceļš ir sliktā stāvoklī, pašvaldība var uzlikt auto masu ierobežojošu aizlieguma zīmi un pa šo ceļu tad vairs autobusi nebrauks," aizrādīja Dabas pārvaldes vadītājs, tūlīt saņemot arī krietnu pretsparu. "Ja mēs šādu zīmi Antiņciema ceļam uzliksim, tad jūsu saimnieciskā darbība būs apstājusies un neko vairs nevarēsit izzāģēt," skarbs ir Smārdes pagasta padomes vadītājs Gundars Važa. "Neraugoties uz Dabas aizsardzības pārvaldes protestiem, pašvaldība šī ceļa sakārtošanā ieguldījusi jau vismaz astoņus tūkstošus latu. Kad cirtām krūmus, jūs iebildāt, bet, kad vasarā redzējāt, ka ceļš ir nožuvis un kļuvis braucams, atzināt – nu jā, tā ir labi. Kādēļ tāda pretdarbība vajadzīga?" neizpratnē ir G. Važa.
Savukārt Lapmežciemā jau sen visiem esot skaidrs, ka ūdens pagrabos parādās tad, kad Kaņiera ezerā par 30 centimetriem paaugstina ūdens līmeni, kam DAP nepiekrīt. "Pie vainas ir slikti uzturētā meliorācija apdzīvotajās vietās, nepārdomāta teritorijas apbūve, aizberot meliorācijas grāvjus," skaidro A. Širovs.
"Tomēr, lai atrastu piemērotāko kompromisu starp dažādām ieinteresētām pusēm, pašlaik Kaņiera ezeram tiek izstrādāti jauni ezera ekspluatācijas noteikumi. Šo noteikumu svarīgākais uzdevums ir noteikt piemērotāko ūdens režīmu ezerā, ņemot vērā gan ezera nozīmi dabas daudzveidībā, gan pašvaldības un vietējo iedzīvotāju intereses, gan ezera lomu Ķemeru nacionālā parka ilgtspējīga tūrisma attīstībā, licencētās makšķerēšanas nosacījumus," tā A. Širovs.