08.12.2016 19:32

Salaspilī dzīve mainās uz labo pusi, bet policijai darba pietiek

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Pulkvežleitnants Gatis Kalvītis ar policijas sporta spēlēs Kandavā izcīnīto kausu. Salaspils policistiem komandā kopā ar bijušā Rīgas rajona kolēģu atbalstu pēdējos gados allaž ir labi veicies virves vilkšanā. Arī ikdienā policisti rūpējas par savu fizisko formu. G. Kalvītis teic, ka, piemēram, fiziskās sagatavotības pārbaudēs viņš atspiežas turpat 60 reižu, bez grūtībām “taisa presi” un var noskriet gan īsākas, gan garākas distances. “Tā tam ir jābūt,” viņš uzsver. Pulkvežleitnants Gatis Kalvītis ar policijas sporta spēlēs Kandavā izcīnīto kausu. Salaspils policistiem komandā kopā ar bijušā Rīgas rajona kolēģu atbalstu pēdējos gados allaž ir labi veicies virves vilkšanā. Arī ikdienā policisti rūpējas par savu fizisko formu. G. Kalvītis teic, ka, piemēram, fiziskās sagatavotības pārbaudēs viņš atspiežas turpat 60 reižu, bez grūtībām “taisa presi” un var noskriet gan īsākas, gan garākas distances. “Tā tam ir jābūt,” viņš uzsver. Einārs Binders

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Salaspils iecirkņa priekšnieks pulkvežleitnants Gatis Kalvītis savā amatā ir jau vienpadsmito gadu. "Pierīga šajā laikā ir mainījusies, dzīve noteikti ir kļuvusi daudz drošāka," viņš teic sarunā ar "Rīgas un Apriņķa Avīzi".

"Mūsu iecirkņa pārziņā ir Salaspils, Stopiņu un Ropažu novads. Šeit strādā astoņi iecirkņa inspektori. Kopā ar dežūrdaļu esam 46 policisti. Katrā no trim novadiem ir arī pašvaldības policija, kas mums daudz palīdz sabiedriskās kārtības uzturēšanā, faktiski aizvietojot patruļpoliciju. Ropažos pašvaldības policiju vada Diāns Veļičko, Salaspilī pašvaldības policijas priekšnieks ir Dzintars Strožs, Stopiņos – Ainārs Bērcis, kuru es nomainīju amatā Salaspilī, kad mani no Rīgas pārcēla uz šejieni," stāsta G. Kalvītis.

"Protams, cilvēki Ropažos, kas atrodas tālāk no Rīgas, atšķiras no tiem, kuri dzīvo Salaspilī vai Stopiņos. Viņi labāk pazīst cits citu, vairāk ir vecāka gadagājuma cilvēku. Tur patiesībā ļoti reti notiek kaut kas tāds, ka policijai nākas iejaukties. Stopiņos gadās, ka zagļi brauc uz privātmāju rajoniem, bet tajā pašā laikā zādzību no mājokļiem nav daudz.

Salaspils likumpārkāpumu ziņā ir aktīvāka, lai gan vairs nav runas par bandītu savstarpējo rēķinu kārtošanu, kā tas bija 90. gadu sākumā, vai reketu. Nav runas arī par iespēju vakarā tikt aplaupītam uz ielas.

Taču iespaidu atstāj tas, ka te ir vairāk iedzīvotāju, cauri iet Daugavpils šoseja un ir dzelzceļa stacija," skaidro policijas iecirkņa priekšnieks, piebilstot, ka uzsākto kriminālprocesu skaitam gadu no gada ir tendence samazināties gan tāpēc, ka te veidojas vide, kurā toni nosaka cilvēki, kuri pēdējos gados Salaspilī nopirkuši dzīvokli vai uzcēluši māju, gan arī tāpēc, ka uzreiz pēc "treknajiem" gadiem uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos pārcēlies viens otrs no tā sauktajiem policijas "klientiem".

Jautāts, kādi tad šajā pusē ir visizplatītākie likumpārkāpumi, G. Kalvītis piemin zādzības no veikaliem, kad tiek paņemta kāda pudele grādīga dzēriena, maizes vai desas gabals.

"It kā sīkums, taču zādzība ir zādzība un par to jāierosina kriminālprocess. Reizēm gan veikals ar šiem cilvēkiem, ja prece tiek atdota atpakaļ, vienojas par izlīgumu, un tad kriminālprocess izpaliek, bet lielākajā daļā gadījumu tas tomēr tiek ierosināts. Pamatā zog vieni un tie paši cilvēki un ne jau tāpēc, ka gribētos ēst, bet tāpēc, ka negribas strādāt.

Tāpat kā citur, arī šeit zog mašīnas, metālu, īpaši no mazdārziņiem. Piemēram, īpašnieks rudenī visu sakārto, aizslēdz aiz sevis īpašuma vārtiņus, bet nākamajā pavasarī atnāk un redz, ka vārtiņi ar visu atslēgu pazuduši. Tie pārceļojuši uz kādu no vietējiem metālu uzpirkšanas punktiem," viņš stāsta.

To, vai tikai policijas klātbūtne attur no likuma pārkāpšanas, viennozīmīgi apgalvot nevar, saka G. Kalvītis.

"Ir cilvēki, kuri zaga un zags neatkarīgi no tā, vai policists būs tuvumā vai nebūs. Ne vienmēr pat ir saprotams, kāpēc tas tiek darīts. Turklāt policista uzdevums nav būt vagaram, katram stāvēt klāt un baidīt ar sekām, kas notiks tad, ja likums tiks pārkāpts. Katram pašam ir jāsaprot, vai grib redzēt sauli caur restotu logu vai labāk ir staigāt uz brīvām kājām."

Nav šaubu, ka daudz ko policijas un iedzīvotāju attiecībās nosaka savstarpējā uzticēšanās. Grūtāk, kā teic G. Kalvītis, gājis pēc jau pieminētajiem "treknajiem" gadiem, kad cilvēkiem nebija darba un naudas.

"Ļaudis bija nervozāki, rakstīja daudz vairāk sūdzību nekā tagad un savās nelaimēs vainoja arī policiju, bet mēs jau vienmēr nevarējām būt psihologa vietā. Tagad iedzīvotāji mums zvana, ja redz savā rajonā kādu narkomānu, arī tad, ja māju tuvumā riņķo svešas, aizdomīgas mašīnas. Tad mēs vai pašvaldības policija braucam paskatīties, kas tur notiek.

Izskatām iedzīvotāju iesniegumus kaut vai par tām pašam "točkām". Tā nav taisnība, ja kāds runā, ka visi zina, kur un ko nelikumīgi var nopirkt, tikai iecirkņa inspektors neko nezina. Mums ir informācija par visu, kas notiek mūsu atbildības rajonā, un, ja ne aiztaisīt uz visiem laikiem, tad vismaz uz laiku tādu "točku" pievērt mēs varam. Mēs zinām arī tos, kuri tirgo zālīti un tabletes.

Taču situācija noteikti uzlabosies nākamajā gadā, kad ar krimināllietām nodarbosies Kriminālpolicija un Kārtības policijai paliks vairāk laika preventīvajam darbam. Līdz ar to iecirkņa inspektori būs vairāk redzami uz ielas, viņi labāk pazīs savus iedzīvotājus, bet cilvēki vairāk redzēs policistu vidē, kur tam vajadzētu būt, ne tikai policijas iecirknī."