Inčukalna novada Egļupes kooperatīva “Draudzība” iedzīvotāji par elektrību maksā kopējā kasē un pretī saņem čeku. Kas tālāk ar naudu notiek, iedzīvotāji nezina. Viņiem vajag tik vien kā izbraucamu ceļu un elektrību. Kooperatīva vadītāja parādu dēļ bez elektrības palikuši desmitiem iedzīvotāju. Šobrīd parāds sasniedzis jau 28 000 latu, un, ja kooperatīva vadība nesamaksās vismaz trešo daļu summas, tumsā nāksies pavadīt arī Ziemassvētkus un Jauno gadu.
Veikals strādā sveču gaismā
Vietējais veikals un kafejnīca “Petrovska” jau nedēļu strādā bez elektrības. Darba laiks no gaismas līdz tumsai, bet temperatūra telpās sasniedz vien piecus grādus. “Man citas izejas nav. Pārtikas produktiem tas termiņš arī nav mūžīgs. Saldējamo vitrīnu aizvedām uz Siguldu, sarunāju, ka atstāšu pie dēla, lai produkti neatkūst un nav jāmet ārā. Bet nu viņš jau arī visu kameru ar pelmeņiem un vistām nevar apēst.
Šādam minimālam apgrozījumam vietējā miestā tas ir ievērojams daudzums un nauda, ko tagad tik viegli pazaudēt,” par neapskaužamo situāciju kooperatīvā “Draudzība” stāsta veikala īpašniece Anna Petrovska. Veikalniecei viss redzams daudz labāk – atnāk vietējie, izkrata sirdi, pastāsta jaunumus.
Pamet savas mājas un dzīvo svešās
Anna Zina stāstīt, ka daudzi bez elektrības palikušie devušies prom. “Kam bija tāda iespēja, aizbrauca pie radiem, draugiem, bet palikušie nu iztiek, kā var. Mana kaimiņiene iet kurināt un dzīvo kaimiņu mājā, jo tie aizbraukuši uz Rīgu. Tad vismaz var siltumā dzīvot.
Dzīvošana kaimiņu mājā Egļuciemā kļuvusi par ierastu lietu. Arī Ludmilai Naglei savā mājā nav ne gaismas, ne siltuma, tāpēc glābjas pie kaimiņiem, bet divas reizes dienā uz savu māju iet barot dzīvniekus. “Manam vīram vēl slikti ar sirdi. Nav paveicies, ka vecumdienas jāpavada svešā mājā. Es saku viņam – kad esmu darbā, ja paliek slikti, zvani uz 112. Bet viņš man saka – kurš tad te mani tumsā atradīs? Ātrie jau pa dienu mūs nevar atrast,” stāsta Ludmila.
Anna piebilst, ka pa tik bedrainiem ceļiem arī gaišā dienas laikā grūti nokļūt līdz “Draudzībai”: “Neviens šos ceļus neuztur. Kopš pavasara nevienu reizi nekas nav darīts. Būtu nepieciešams vismaz tik daudz, lai varētu iebraukt ātrie un pasts, lai maizi un pienu varētu atvest,” vērtē Anna. Ja pēkšņi kādam nepieciešama palīdzība un nedarbojas telefons, nav jēgas iet arī pa citām mājām – neviens tādā piķa melnumā durvis vaļā netaisīs, saka Ludmila. “Pa šo laiku, kad mums atslēgta elektrība, divi vīrieši jau miruši. Vecie cilvēki kritīs kā mušas – redzēsiet. Arī domājot par maziem bērniem: pēc skolas – kā pēc četriem pie svecītes var mācīties?” izmisusi Ludmila.
Izlīdzas ar ģeneratoru
“Egļupes” iedzīvotājam Leonam (vārds mainīts) znots pieslēdzis ģeneratoru. “Tad vakarā palaižam divas trīs stundas, lai mazliet māju apsildītu. Bet tas stundā izmaksā līdz Ls 1,50 un par trim stundām savācas nepilni pieci lati. Ja vidējā pensija ir Ls 150, tad ar to knapi pietiek ģeneratoram, nemaz nedomājot par ēšanu vai kaut ko citu. Tas ir tagad, kad mums ārā plusos, var darbināt tikai trīs stundas, bet, kad kļūs aukstāks, vajadzēs vismaz četras piecas stundas bez pārtraukuma. Citādi viss sasals un visa sistēma aizies bojā,” uzskata Leons. Vīrietis zina stāstīt, ka kaimiņi palikuši arī bez ūdens, jo sūkni bez elektrības nevar iedarbināt. Ēst nevar pagatavot, jo elektriskā plīts, jāēd sausa maizīte.
“Ja gribat – mirstiet nost! Tādu jūtam attieksmi. Nevienu neuztrauc, kas ar mums notiek. Ātro palīdzību izsaukt nevar, jo nav, kur uzlādēt telefonu. Tiem, kam ģenerators, vismaz vakarā var uzlādēt, bet ne jau visiem ir. Mana viena paziņa, 77 gadus veca, pilnīgi raudāja – gribējusi piezvanīt, lai atved viņai kaut ko ēdamu, bet telefons nedarbojas. Boriss, kaimiņš, – 85 gadi – dzīvo viens pats, ja kaut kas notiek, nevienam nekādu ziņu nevar dot. Tas ir ārprāts. Mums vienā vakarā divas mājas nodega. Kamēr ugunsdzēsēji pa šiem ceļiem braukā un meklē, kur deg, mājas jau sen nodegušas. Bet, ja vispār nevar pat piezvanīt, te puse sādžas var nodegt,” pastāsta Leons.
Pazemoti un vēl noziedznieki
Šīs ciešanas citu vainas dēļ ir pazemojošas, saka Anna. “Es pati esmu diabētiķe, sēžu uz insulīna – piecas reizes dienā jāšļircē. Insulīns ir jātur ledusskapī – kur es viņu varu turēt? Varētu it kā ārā turēt, bet tas nedrīkst sasalt. Un naktī, ja gadās mīnusi, – sasals. Mēs neesam gulējuši visu šo laiku, dīkā sēdējuši, bet visur, kur ejam pēc palīdzības, saka – jūs tur savā vietējā republikā paši tieciet galā. Bet mēs nevaram tikt paši galā. Visur, kur esam vērsušies pēc palīdzības, mums vien atsaka – jums ir pašiem savs priekšsēdētājs, un tā ir jūsu vietējā darīšana. Ja tas slikti strādā, meklējiet un pārvēliet citu. Bet nav citu, jo neviens negrib un nevar izstrēbt to, ko priekšgājēji savārījuši. Es visu savu mūžu esmu strādājusi un maksājusi nodokļus, bet tagad man nepienākas pat elektrība,” saka Anna.
“Mēs neesam pieraduši iet pastieptu roku un lūgties. Tikpat labi es varētu arī nestrādāt un stāvēt Inčukalnā rindā pēc sociālā pabalsta,” skaidro Anna. Nupat viņa pierakstījusies vizītē pie jurista un brauks arī uz Valsts ieņēmumu dienestu. “Sapratu, ka par šādu darbību man vēl var uzlikt sodu – strādāju bez kases aparāta. Varētu iznomāt to moderno aparātu, bet pa tumsu jau arī tajā neredzi, ko nospiest. Sāku rakstīt čeku grāmatiņu, bet arī neko saskatīt nevar. Viss tumšs – gan mājās, gan veikalā. Un šādā situācijā es piespiedu kārtā gandrīz vai kļūstu par noziedznieci,” spriež veikala saimniece.