01.06.2016 07:43

Kūlas dedzināšana arvien nodara vairāk ļauna nekā laba

Autors  Arnis Švānfelds
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Kūlas un nereti tiem sekojošie meža ugunsgrēki ik gadu izmaksā dārgi gan ugunsdzēsējiem, gan dabai. Kūlas un nereti tiem sekojošie meža ugunsgrēki ik gadu izmaksā dārgi gan ugunsdzēsējiem, gan dabai. Einārs Binders

Kūlas dedzināšanas "sezona" Latvijā sākas jau agrā pavasarī vai pat ziemā. Parasti pirmie kūlas ugunsgrēki tiek reģistrēti janvārī vai februārī un var ilgt līdz laikam, kad jaunā zāle izaugusi tik liela, ka veco zāli aizdedzināt jau ir grūti.

Spēles ar uguni maksā dārgi

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) uzskata, ka šogad par kūlas dedzināšanas perioda beigām var uzskatīt maija trešo nedēļu. Kūlas ugunsgrēki dienestam ik gadu sagādā lielas galvassāpes un izdevumus. Gadās, ka ar ugunsgrēku dzēšanu ir nodarbinātas vai visas pieejamās ugunsdzēsēju ekipāžas. Ugunī sadeg ne tikai vecā zāle.

Pagājušais gads bija viens no retajiem, kad kūlas ugunsgrēkos neaizgāja bojā cilvēki. Nodega 33 ēkas, četras automašīnas, bija trīs cietušie. VUGD šā gada oficiālā statistika vēl nav apkopota, bet nav pamata gaidīt brīnumu, jo līdz šim reģistrēti septiņi cietušie un viens bojāgājušais. Izskatās, ka attieksme pret kūlas dedzināšanu gadu gaitā paliek tā pati, bet svārstības statistikā nosaka laikapstākļi, nevis pēkšņi pieaugušais apzinīgums.

Viens no būtiskākajiem pasākumiem kūlas ugunsgrēku nepieļaušanai ir samazināt "kurināmā" daudzumu jeb izpļaut veco zāli. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzēts sods par zāles nenopļaušanu, lai novērstu ugunsnedrošās kūlas veidošanos: juridiskām personām draud sods no 700 līdz 2900 eiro, savukārt fiziskām personām par zāles neizpļaušanu var nākties maksāt 140–700 eiro lielu naudas sodu, bet par pašu kūlas dedzināšanu naudas sods būs no 280 līdz 700 eiro. Tomēr dedzināšanas nedarbos pieķerto personu skaits nav liels, un tas ir saprotams – pie katra zemes pleķīša policistu vai novērošanas kameru nepieliksi.

Vēl spēcīga svira zāles izpļaušanai un attiecīgi ugunsgrēka izcelšanās iespējas samazināšanai ir Lauku atbalsta dienesta rokās, kurš par kūlas ugunsgrēkiem saņem informāciju no VUGD. Ja ir degusi kūla, zemes īpašniekiem tiek samazināts Eiropas Savienības platību maksājums, un tas finansiāli jau var būt ļoti sāpīgi.

Kūlas dedzināšanas tēmai veltītas gan dažādas kampaņas, par bīstamību ik gadu brīdina arī VUGD. Skaidrs ir tas, ka šis paradums ir ļoti noturīgs, un par amatieru "piromānu" izklaidēm sabiedrība katru gadu maksā gan ar materiālajām vērtībām un naudu, gan dažkārt diemžēl arī ar dzīvībām – un šis gads nebūs izņēmums. Lai gan dažkārt sevi mazohistiski šaustām, kūlas dedzināšana nav unikāla parādība Latvijā vien. Kūlu dedzina gan Krievijā, gan arī daudzās Eiropas Savienības valstīs. Tiesa, Latvijas statistika ir diezgan šausminoša.

Uguns un dabas aizsardzība


Tomēr drošība ir tikai viena no kūlas dedzināšanas problemātikas šķautnēm. Lai sīkāk skaidrotu, kā sadzīvo vai nesadzīvo kūlas dedzināšana un dabas vērtības, "Rīgas un Apriņķa Avīze" un "Apriņķis.lv" izvaicāja dabas aizsardzības ekspertu Viesturu Lārmani.


– Vai, dabas eksperta skatījumā, kūlas dedzināšana uzskatāma par problēmu?

– Lielākā problēma ir kūlas dedzināšanas nekontrolētība. Daudzviet ārzemēs kontrolēta vecās zāles dedzināšana ir plaši akceptēta un lietota metode dabas vērtību aizsardzībā. Pat vairāk – dažkārt tā tiek lietota kā ugunsdrošības metode, lai kontrolēti dedzinātu to, kas vēlāk var aizdegties nelaikā. Esot ASV, man nācās redzēt informatīvos plakātus mežā par to, ka tiek veikta dedzināšana iedzīvotāju drošībai.

– Kādas ir kūlas dedzināšanas negatīvās sekas?

– Ir pļavu tipi, kuriem dedzināšana ir sevišķi kaitīga. Skaidrs, ka, dedzinot kūlu vēlu pavasarī, jau tuvāk veģetācijas laikam, aiziet bojā aizvien vairāk kukaiņu, arī agrāk ligzdojošie putni. Protams, lai arī mazāk, dzīvās radības aiziet bojā arī dedzinot agri. Runājot par dedzināšanu, jāteic, ka ir arī citi procesi, kuros iet bojā augi, kukaiņi un putni, piemēram, pļavu uzaršana. Tikai tajā gadījumā tas mums šķiet vairāk attaisnojami, jo ir skaidrs, ka visi gribam ēst maizi.

Lai gan kūlas dedzināšana iznīcina kukaiņus un reizēm pat dzīvniekus, tomēr ir dzīvnieku un augu grupas, kas ilgstošā laikā ir pielāgojušās ugunsgrēkiem un izstrādājušas savas izdzīvošanas taktikas – citi var noslēpties, pārdzīvot uguni, citiem pēc degšanas ir spēja strauji atjaunot savu skaitu.

– Vai uguns nodara tikai postu?

– Daudzi mūsu atklāto ainavu un mežu veidi izveidojušies kaut ļoti retas, bet uguns ietekmē, jo dabiskos apstākļos agrāk vai vēlāk ugunsgrēki būs. Tagad, pateicoties mūsdienu saimniekošanai, šis process nenotiek vai notiek mazākā mērogā. Uguns sadedzina augsnē esošās organiskās vielas, radot barības vielām nabadzīgāku vidi, kas ir izdevīgāka kādām augu grupām, un veidojas mums pazīstamā atklāto platību vai mežu ainava. Tā, ugunij "restartējot" vidi, veidojas, piemēram, virsāji un sili. Ja nav uguns ietekmes, pamazām uzkrājas organiskās vielas, un skaistie priežu sili aizaug, veidojot citus meža tipus, – šis process Latvijā jau strauji notiek.

Ja skatās dažādas dzīvotnes, Latvijā visvairāk ir apdraudētas un iet mazumā ar mazauglīgu vidi saistītās sistēmas. Tieši barības vielām nabadzīgākās pļavās ir augstākie augu sugu rādītāji. Un mūsdienu pasaulē ir problēmas ar nabadzīgākajām zemēm – tās pārmēslo, apmežo un pārveido. Te vēl jārunā par niedrājiem, kas ūdens piesārņojuma ar organiskajām vielām dēļ saaug sevišķi strauji.

Jāšķiro, vai runa ir par pārveidotu vai dabīgu vidi, kas ir sevišķa dabas vērtība. Vislielākās problēmas mums ir ar dabīgajām pļavām, tādām, kurās ilgstoši veikta neintensīva apsaimniekošana, tās tikušas pļautas vai noganītas, un tajās izveidojusies augsta dabas daudzveidība. Piemēram, 19. gadsimtā gandrīz trešdaļa Latvijas teritorijas bija dabīgās pļavas. Savukārt 20. gadsimta vidū tādu bija vien 13%, un to īpatsvars aizvien strauji sarūk, līdz mūsdienās tās aizņem tikai 0,3–0,8% Latvijas teritorijas, simto daļu no kādreizējām platībām. Tātad no šīm pļavām, kuru ir mazāk par 1%, daļa ir tādu, kam dedzināšana būtu līdzeklis to uzturēšanai.

Manuprāt, ja nav citu iespēju, kā apturēt aizaugšanu ar mežu, labāk veikt kontrolētu dedzināšanu.

– Tātad dabas aizsardzībai būtiskas ir teritorijas, kurās nepieciešama kontrolēta dedzināšana, un ir teritorijas, kurās tā var tikt izmantota kā uzturēšanas vai ugunsdrošības līdzeklis?

– Latvijas likumdošana kūlas dedzināšanu neatļauj. Manuprāt, risinājums varētu būt jauns regulējums un speciāli kursi atļaujas iegūšanai ugunsdzēsēju vadībā tiem, kuri vēlas šo metodi izmantot. Cilvēks bez zināšanām nekad nevarēs droši noteikt, kad, kur un kādā veidā drīkst kontrolēti nodedzināt. Turklāt tādas darbības nepieciešams iepriekš saskaņot, sagādāt drošības līdzekļus, papildu cilvēkus, kuri nepieciešamības gadījumā var palīdzēt.

Šeit jāpiebilst, ka ugunsdzēsēju klātbūtne katrā gadījumā gan man neliekas nepieciešama. Tādam legalizēšanas variantam saskatu vairākus plusus: iegūsim cilvēku loku, kuri ir kompetenti ugunsdrošības jautājumos, būs konkrēts atbildīgais, un šie cilvēki būtu zinoši un ieinteresēti, lai nepieļautu nelikumības savā apkārtnē. Varētu būt arī firmas, kuras sniedz šādu pakalpojumu, bet es būtu pret to, ja tas būtu vienīgais variants.

Tomēr vēlreiz gribu uzsvērt: patvaļīga dedzināšana noteikti nav pieļaujama!