Lai gan ekspertu vidū par priekšlikumu nav viennozīmīga viedokļa, Vides un reģionālās attīstības ministrija kopumā tam ir paudusi atbalstu. Tāpēc deputāti nolēmuši turpināt pie tā darbu vēlāk.
"Valsts institūcija vai pašvaldība nevar nodarboties ar komercdarbību tādā izpratnē, ka izdod avīzi, kur tiek nodarbināti žurnālisti. Ja pašvaldībai ir šāds informatīvs izdevums, tie cilvēki, kas pie tā strādā, ir sabiedrisko attiecību speciālisti, jo viņi strādā saistībā ar konkrēto uzdevumu, ko uzdod konkrētā dome. Tātad tā nav avīze," situāciju raksturo deputāte Lolita Čigāne ("Vienotība").
Taču pašlaik veidojas arī situācijas, ka pašvaldības, kas simtprocentīgi finansē informatīvos izdevumus, var tos piereģistrēt kā avīzi. "Un tādā veidā avīžu liktenis ilgākā termiņā ir nolemts iznīcībai. Un tā ir fundamentālā nepareizā lieta: informatīvais izdevums vajadzīgs, lai komunicētu ar iedzīvotājiem reizi vai divas reizes mēnesī, savukārt žurnālisti dara savu darbu komercapstākļos funkcionējošā medijā," norādīja deputāte.
Jau vairākkārt ir vēstīts par reģionālo mediju celto trauksmi, ka pašvaldību informatīvie izdevumi nereti mēģina darboties līdzīgi neatkarīgajiem medijiem, tādējādi kropļojot mediju tirgu. Uz šiem riskiem norādījusi arī Konkurences padome.
Pašlaik gandrīz katra no 119 Latvijas pašvaldībām pēc savas gudrības un budžeta iespējām jau gadiem drukā savu oficiālo izdevumu. Tikai dažas iztiek ar taupīgiem mēnešrakstiem, kur tiešām lakoniski izstāsta par domes darbu. Bet daudzviet pašvaldības vairākas reizes mēnesī drukā krāsainus neatkarīgu avīžu atdarinātājus lielās tirāžās, domes informāciju tur "atšķaidot" ar izklaidējošiem rakstiem, sludinājumiem un reklāmām, vēstīja Latvijas Radio.
LPS padomnieks: nav pieņemams viedoklis, ka pašvaldība nedrīkst izdot savu laikrakstu
Arī portāls "Apriņķis.lv" ir novērojis, ka pieredze ir ļoti atšķirīga – ir pašvaldības, kas publicē informāciju, kas attiecas uz pašvaldību funkcijām, bet ir daudz tādu, kas četras no astoņām lapaspusēm velta plašiem žurnālistikas rakstiem, katra deju kolektīva piedzīvojumu kaimiņu novadā aprakstam un liek lielus reklāmas plakātus par gaidāmo rokkoncertu (ar visiem atbalstītāju logo, biļešu cenu un citu komercinformāciju).
Tāpēc jautājām Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vecākajam padomnieks Mārim Pūķim, vai tiek plānoti kādi regulējumi, kas attiecas uz pašvaldību informatīvajiem izdevumiem.
Māris Pūķis: "Pirmkārt slikti ir tas, ka reģionālajiem izdevumiem ir krīze. Taču, lai arī tīri cilvēcīgi šķiet, ka tur vainīgi ir pašvaldību izdevumi, izeju no krīzes nedos pašvaldību izdevumu aizliegšana, jo ir mainījies informācijas plūsmas veids. Jau tagad lielās valsts līmeņa dienas avīzes, kas agrāk bija informācijas avotu augšgalā, ierindojas krietni zemākās pozīcijās. Arī reklāmas naudu reģionālās preses izdevumi var piesaistīt tikai tad, ja reklāmas devējam būs pārliecība, ka avīze tiešam nonāks pie auditorijas, kas to lasīs.
Reģionālie laikraksti izdzīvos tad, ja tie mācēs būt interesanti, piedāvājot to, ko nepiedāvā pašvaldību izdevumi.
Man personiski nav pieņemams viedoklis, ka pašvaldība nedrīkst izdot savu laikrakstu. Mēs visu laiku atgādinām pašvaldībām, ka to pienākums ir rūpīgi pārdomāt, kādā veidā līdz cilvēkam nonāk informācija par to, ko dara vietējā vara.
Tajā pašā laikā jāsaprot, ka viena pašvaldība ir konkurents otrai pašvaldībai, ir konkurents nozarē, arī konkurents cilvēku resursos, investīciju piesaistē un tamlīdzīgi. Šajā ziņā jebkuru pašvaldību var salīdzināt ar ražošanas uzņēmumu un pat runa nevar būt, ka, rūpējoties par savu konkurētspēju, tā neizmantos mārketinga metodes.
Ja pašvaldība saprot, ka tā varēs ar privāta medija palīdzību uzrunāt iedzīvotājus labāk, nekā ar sava izdevuma starpniecību, ir labi, bet, manuprāt, visas pašvaldības par to pārliecinātas nav. Situācija ir dažāda. Ir vietas, kur starp reģionālajiem preses izdevumiem un pašvaldībām ir laba sadarbība, bet ir arī pretēji piemēri.
Pašlaik valdība centrālā līmenī atsakās no savām tiesībām nodarboties, sacīsim, ar propagandu, lai gan tai tāpat ir jāinformē par savu politiku. Veidojot sabiedrisko mediju, redzam, ka varas partijas šajā procesā ir ieinteresētas nevis tāpēc, lai glābtu reģionālo presi, bet gan par to, lai būtu vienots uzskats par to, ko vara dara. Tas atgādina Krievijas prezidenta Vladimira Putina varas koncentrēšanas mēģinājumus, tātad virzību uz totalitārismu. Turklāt, tur varas centralizācijai sekoja arī cenzūra.
Mūsu (LPS – red.) uzskats ir, ka pašvaldībām nav jānodarbojas ar žurnālistiku, taču ir skaidrs, ka tās negrib samierināties tikai ar varas partiju pausto nostāju, jo pašvaldībās ir gan savas ekonomiskās intereses, gan politiskais spektrs novados ir daudz plašāks.
Ja mums ir 119 pašvaldības un Latvijas Republika, tad ir 120 dažādas koncepcijas par to, kas ir labs vai slikts, bet tās sadzīvo likuma ietvaros. Ja kāds likumu pārkāpj, mums ir uzraudzības sistēma, kas šādus pārkāpumus ierobežo. Tajā pašā laikā katrai pašvaldībai var būt savi uzskati, kā, piemēram, tā var attīstīt vietējo ekonomiku, kas būs citādi nekā Ekonomikas ministrijai. Bet, ja mēs ļausim rakstīt tikai vienam, tad uzzināsim tikai vienu patiesību, bet otru – nē.
Lai arī pašvaldību bezmaksas izdevumi bieži vien tiek kritizēti kā nemākulīgi veidoti un tamlīdzīgi, taču reizēm tas ir vienīgais veids, kā informēt iedzīvotājus par pašvaldības pasākumiem.
Lai gan LPS kopumā neiebildīs pret reklāmas ierobežojumiem, tās pašvaldības izdevumos nemaz tik daudz nav, un tikai retos gadījumos tai ir būtiska nozīme. Savukārt, ja ir runa par žurnālistiku šādos izdevumos, tad, skaidrs, ka jo labāks ir raksts, jo vairāk lasītāju, skaidrojot to vai citu pozīciju, tas uzrunā. Protams, nopelt pašvaldības pozīcijas darbu arī ir lielas iespējas, jo nekad netrūks opozīcijas viedokļu paudēju.
Tajā pašā laikā mūsu rokās nav instrumentu, kas ar varu liktu lasīt reģionālos preses izdevumus."