22.01.2016 09:58

Eksperts par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu: Trūcīgākajiem jāpalīdz, bet ne "aptīrot" bagātos!

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Latvijā tikai 13 novados pērn pieaudzis iedzīvotāju skaits, un 15 pašvaldības dalās ar pārējām 104 pašvaldībām ar naudu. Nav arī īsti skaidrs, vai turpināsies administratīvi teritoriālā reforma. Par to visu portāls "Apriņķis.lv" izvaicāja Latvijas Pašvaldību savienības vecāko padomnieku Māri Pūķi.

– Vērojot Latvijas demogrāfiskos rādītājus 2015. gadā, redzams, ka tikai 13 pašvaldībās no 119 pieaudzis iedzīvotāju skaits. Īpašu vietu šajā ziņā ieņem Pierīgas pašvaldības – Ādaži, Ķekava un Mārupe. Tomēr pat Pierīgā ir nosacīti „izmirstoši" novadi – Inčukalns, Krimulda, Ropaži, Mālpils un Sēja. Turklāt pēdējie divi īsti neatbilst prasībām par minimālo iedzīvotāju skaitu novadā. Kā šie skaitļi ietekmē novadu politikas tālāku plānošanu?

– Visu Latvijas pašvaldību vārdā es runāt nevaru, taču uzskatu, ka jau kopš neatkarības sākuma ne pie kādiem apstākļiem valdības plāni par pašvaldību apvienošanu nav bijuši balstīti uz reāliem sociāliem un ekonomiskiem apsvērumiem. Tā ir bijusi tikai un vienīgi politiska vēlme. Jautājums, cik pašvaldību mums vajag, ir sakņojies tikai vēlmē vairāk vai mazāk centralizēt varu.

Kamēr valstī bija 550 pagastu, tos ietekmēt no Rīgas partiju birojiem nebija tik vienkārši. Varēja pārbaudīt, kā tiek pildīti likumi, bet pieņemt lēmumus pašvaldību vietā bija neiespējami. Kad 1993. gadā pašvaldību kongresā tika likts uz balsošanu jautājums par rajonu likvidāciju, nekas nesanāca. Toties tagad, kad rajonu vairs nav, dzirdamas balsis, ka tos tomēr nevajadzēja likvidēt.
Bet 2005. un 2006. gadā sākās vispārēja eiforija, ka galvenais ekonomikas veids ir darbības ar nekustamo īpašumu. Turklāt nekustamo īpašumu atļauto izmantošanu nosaka pašvaldība. Tas arī bija administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas dzinulis, jo bija cerības, kas varēs labi nopelnīt.

Jēga kaut ko apvienot nav arī pašlaik. Skaitlis četri tūkstoši cilvēku, kam jādzīvo novadā, ir ļoti nosacīts lielums un pavisam ne obligāts. Nekur – nedz valstu, nedz pašvaldību vēsturē – nav piemēru, kas liecinātu, ka liels ir labāks, bet mazs – neveiksmīgāks. Cita starpā – viena no pasaulē bagātākajām valstīm ir mazā Luksemburga.

Arī nostāsti par to, ka mazās pašvaldības netiks finansētas vai ka tās nevar apgūt fondu naudu, nav patiesība. Būtība ir cita – valdība pieņem kaut kādus kritērijus, nosakot, ka tie, kuri šiem kritērijiem neatbilst, naudu nedabūs. Tāpat arī ar privātajām bankām.

Kopš 2010. gada, kad tika izdomāts, ka ir perspektīvas un bezperspektīvas teritorijas, proti 21 attīstības centrs un deviņas republikas pilsētas, kam ir jēga attīstīties, pārējo 89 teritoriju iedzīvotājiem bankas aizdevumus attīstībai dod nelabprāt.

No otras puses, ja vairākas pašvaldības brīvprātīgi izdomā apvienoties vai sadalīties, tad par šādu priekšlikumu ir jāsaņem Ministru kabineta atzinums, un par to lemj Saeima. Reizēm šādas vēlmes tiek atbalstītas, reizēm noraidītas.

– Kā jūs raksturotu augošos Pierīgas novadus?

– Pašlaik Latvijā visvairāk darbavietu ir Rīgā, un tādas veidojas arī Pierīgā. Piemēram, Mārupē vismaz divas trešdaļas darbinieku, kuri strādā novadā reģistrētajos uzņēmumos, nav vietējie iedzīvotāji.

Runājot par pārējo valsti, jāteic, ka nekur Eiropas Savienībā nav laba plāna, ko darīt ar depresīvajām jeb atpalikušajām teritorijām. Tas attiecās ne tikai uz Latviju, bet arī Vāciju, Franciju. Turklāt Latvijā pēc PSRS sabrukuma patiesībā tāda depresīvā teritorija ir gandrīz visa valsts, un pirmās teritorijas, kas sāk atdzīvoties, ir ap Rīgu un citām lielākajām pilsētām.

Kā rīkoties tālāk? Pirmkārt, samierināties, ka tā tas ir, un mierīgi vērot, kas notiks tālāk. Pašlaik, piemēram, ja Balvos kāds pabeidz vidusskolu, skaidrs, ka viņš aizbrauks prom un atpakaļ nebrauks. Daļa izceļotāju apmetas Rīgā, daļa Pierīgā, ja ne – aizbrauc uz ārzemēm.

Mēs, Latvijas Pašvaldību savienība, pašlaik strādājam pie projekta, kurā rosinām katrā pašvaldībā meklēt savas stiprās puses un darīt jebko, lai izglābtu savas teritorijas, piemēram, domājot, ko darīt tālāk.

Demogrāfija vien šeit nebūs atbilde. Rosinot bērnu dzimšanu, mēs atrisināsim latviešu tautas saglabāšanos uz zemeslodes, bet tas visai maz attiecas uz kādu no Latvijas mazajām pašvaldībām. Ja cilvēki tur dzims, bet vēlāk tik un tā brauks prom, tam nekādas jēgas nebūs. Tad būs tāpat kā ar Eiropas fondiem un Nacionālās attīstības plānu, kas noformulēts ekonomikas ministra Daniela Pavļuta laikā: atrast vecās industriālās zonas, un tās, kur palikuši infrastruktūras elementi – elektrība un tamlīdzīgi –, sakārtot un piesaistīt investorus. Tas nav nekas aplams, bet arī ne vienīgais pareizais risinājums visai Latvijas teritorijai. Mēs uzskatām, ka katram novadam vajag desmit dažādus priekšlikumus, kā attīstīties. Pilnīgi aplam ir cerēt, ka, vērojot vienam otru, var rasties labi attīstības risinājumi. Piemēram, ja kādam veicas ar mēbeļu ražošanu, visiem nav jādara tas pats, jo tirgus ir piesātināts un visiem tur nav ko darīt. Tātad redzams, ka vienīgais resurss, kā mums patiešām pietrūkst, ir prāts.

– Kā Latvijas Pašvaldību savienība raugās uz kārtību, kādā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds pašlaik sadala naudu? No pašvaldībām, kurās, piemēram, ir lielāki nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumi, piemēram, Saulkrastiem, kam nepietiek naudas pat bērnudārzu remontam, līdzekļi tiek novirzīti pašvaldībām, kuras pašas spēj piesaistīt investorus...

– Varbūt viņi raud drusku par daudz. Taisnība, ka augošām pašvaldībām, kurām ir lielāki ieņēmumi, rodas arī papildu izdevumi, jo cilvēki, kas dzīvo šajās vietās, vēlas, lai viņiem būtu laba infrastruktūra, tāpēc daudz kas ir jābūvē.

Tajā pašā laikā Latvijas Pašvaldību savienība nekad nav atbalstījusi to, ka Pierīgas pašvaldībām speciāli būtu jāatņem nauda. Premjerministra Ivara Godmaņa laikā vienojāmies, ka no 2009. gada mainās novadu finanšu izlīdzināšanas likums, un tika saņemta piekrišana, ka nauda tiek ņemta tikai no tiem novadiem, kam tās uz vienu iedzīvotāju ir vairāk par formāli vidējo nepieciešamo. Ne par kādu progresīvās nodokļu sistēmas ieviešanu Pierīgas pašvaldībām runas nebija. Savukārt Finanšu ministrija bija ievērojusi, ka šīm pašvaldībām ienākumi aug straujāk. No vienas puses, tas ir labi, jo Latvijā pašlaik vajag domāt nevis par to, kur iet sliktāk, bet gan, kā stimulēt tos, kas aug straujāk un vairāk nopelna, bet Finanšu ministrijas speciālisti sacīja, ka naudu bagātajiem atņems, sadalīs nabadzīgākajiem un vēl pie zināmiem nosacījumiem daļu līdzekļu varēs novirzīt citām nozarēm.

Latvijas Pašvaldību savienība šādu modeli neatbalstīja, bet nevarēja atļauties pret to aģitēt, jo kopš Ministru prezidenta Valda Dombrovska laikiem ir jauna metode, kā strādāt ar pašvaldībām, kas saņem dotācijas, proti, stāstot katrai no tām, ka novads tiks pie naudas, ja atbalstīs pašreizējo finanšu pārdales kārtību. Rezultātā pašvaldības tiek sašķeltas, nostādot 15 bagātākās pašvaldības pret pārējām 104. Tas vienlaikus LPS traucē nepārprotami vērsties pret bagātāko pašvaldību "aptīrīšanu", lai gan jau gadiem mēs runājam, ka jārīkojas tā, lai bagātie kļūtu vēl bagātāki, bet pārējiem būtu nedaudz jāpalīdz.

– Vai administratīvi teritoriālā reforma, jūsuprāt, turpināsies?

– Cik zinu, Ministru prezidenta kandidāta Māra Kučinska viedoklis ir tāds, ka administratīvi teritoriālo reformu vajag turpināt. Pirms pusotra gada, uzstājoties kādā no Saeimas komisijām, viņš sacīja, ka Latvijai pietiks ar deviņām pašvaldībām. Tagad viņš saka, ka ar reformām jābūt uzmanīgiem, un neiesaka steigties. Tajā pašā laikā, cik zinu, ierēdņi jau pārzīmē novadu kartes.