11.06.2015 12:22

FOTOSTĀSTS: Pastaiga pa Carnikavu ar tās pēdējo mohikāni

Autors  Rasma Rudzāte
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
FOTOSTĀSTS: Pastaiga pa Carnikavu ar tās pēdējo mohikāni Einārs Binders

Novadnieki carnikavieti Jāni Tomsonu sauc par staigājošo enciklopēdiju. Pats viņš smaidot sevi dēvē par pēdējo mohikāni, jo aprīlī nosvinēja 90. gadu jubileju. Kopā ar pieredzē bagāto vīru dodamies pastaigā pa leģendārām vietām, kas viņam saistās gan ar bērnības atmiņām, gan vēlākiem laikiem.

"Gauja ir Latvijas garākā upe, kas pie mums Carnikavā satiekas ar jūru. Tā met līkumus un grauž ārā krastus. Pateicoties dambim, šajā vietā tā vairs nepārplūst. Tagad tā graužas tā sauktajā Kaķu krastā," stāsta Jānis Tomsons.

"Šī ir Nagaiņu māja, kurā dzīvoja zvejnieki (attēlā pa kreisi). Plūdu laikā tai aizskaloja prom dzīvokli, kas bija Gaujas krasta pusē. Patlaban māja atrodas pašā upes krastā, bet kādreiz tās priekšā bija tīrums, kur auga kartupeļi. Toreiz sauszeme te stiepās gandrīz līdz upes otram krastam. Gaujai ir ļoti spēcīgs un mainīgs raksturs," atzīst pieredzējušais carnikavietis.

 

 

"Veco zivju fabriku Ulmaņlaikā uzcēla Carnikavas zvejas sabiedrība, kam bija vairāk līdzekļu. Padomju laikā tai piebūvēja klāt jauno fabriku. Noķertās zivis vedām uz turieni un nodevām pārstrādei," stāsta zvejnieka dēls.

 

"Esmu zvejnieka dēls. Mans tēvs tāpat kā citi zvejnieki pats uzbūvēja zvejas laivu ar airiem. Motorizētas laivas parādījās tikai Ulmaņlaikos," atceras Jānis Tomsons. "Kopš bērnības arī es zvejoju. Grunts zvejā ar rokas bogaru ķērām butes un lucīšus. Jūras dibenā šīs zivis aizņēma katra savu zonu. Butes bija tuvāk krastam, kur ir seklāks, bet lucīši – tālāk. Mājās pārvestos lucīšus notīrījām, pēc tam tie bija pamatīgi jāmazgā speciālā toverī. Karsti kūpināti, tie bija ļoti gardi. Tos vedām uz Rīgas tirgu, lai piepelnītos. Kādreiz Gaujā bija nēģu zveja. Rudeņos, kad bija atļauts, varēja mest tīklus. Paši ķērām, paši cepām, likām koka kubliņos un vedām uz tirgu."

 

 

"Šī ir manas senču mājas kopija. Tajā ir ierīkots Carnikavas novadpētniecības muzejs," stāsta Jānis Tomsons. "Senču mājas "Cēlāji", kas būvētas 1851. gadā, ir pārvestas uz Latvijas etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Koka guļbūvē ar niedru jumtu ir lielā istaba un mazā istaba jeb saimnieku gals un pieliekamais."

 

"Tautas namu uzcēla Carnikavas latviešu biedrība. Es redzēju, kā šim namam lika pamatakmeni, jo kopā ar vecotēvu stāvēju parkā, kur tagad saauguši lieli koki," atceras Jānis Tomsons. "Tautas namā viss bija apsveicami – zāle, teātra skatuve, vienīgi kreņķus sagādāja krogs jeb traktieris, kas bija apakšā. Mana vecmāte vectēvam arī vienu otru reizi pārmeta, ka viņš tur bijis iekšā. Tautas nams ir labi saglabājies. Pēc renovēšanas tam vienīgi jumts ir pacelts augšā."

 

"Carnikavas novada teritorijā joprojām atrodas padomju valsts izbūvētie bunkuri civilajai aizsardzībai (attēlā pa kreisi). Viens no tiem ir šis," rāda Jānis Tomsons. "Pirms tam te bija kartupeļu pagrabiņi."



"Dzelzceļa tiltu pāri Gaujai uzcēla padomju laikā. Zem tā joprojām redzami vecā tilta balsti, ko cēla zviedri. Pa veco tiltu zirgu pajūgi un mašīnas varēja braukt divās rindās. Tiltam bija sargs, un par tilta šķērsošanu bija jāmaksā. Vācieši šo tiltu uzspridzināja," paskaidro carnikavietis.

 

"Par to, ka esam piejūras zvejnieku ciemats, katram Carnikavas viesim liecina arī mūsu ielu nosaukumi un dekoratīvie apstādījumi Carnikavas centrā," ekskursiju pa leģendārām Carnikavas vietām, kuru zīmes joprojām redzamas, beidzot, saka Jānis Tomsons un aicina ciemos.