27.03.2015 16:40

Reportāža: Gudrona dīķi paliks pagātnē

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Reportāža: Gudrona dīķi paliks pagātnē Einārs Binders

Inčukalna gudrona dīķi pamatoti tiek uzskatīti par vienu no ekoloģiski piesārņotākajām vietām Latvijā. Dzirdēts, ka cilvēki šo vēsturiski piesārņoto teritoriju sauc par "pekles zampu".

Tas arī atbilst priekšstatam par piesārņotu vidi, jo īpaši tad, ja runa ir par sērskābā gudrona Dienvidu dīķi, kas atrodas starp dzelzceļu un Vid¬zemes šoseju uz Rīgas pusi no Inčukalna.

Ir arī sērskābā gudrona Ziemeļu dīķis Vidzemes šosejas ziemeļu pusē, kas pēc astoņu gadu izmantošanas ticis aizbērts jau 1965. gadā. Pastāv draudi, ka piesārņojums lēnām, ar ātrumu līdz 35 metriem gadā, sūcas uz Gaujas pusi, draudot saindēt artēziskos ūdeņus 70–90 metru dziļumā.

Tāpat pastāv versijas, ka gudrons savulaik ticis noglabāts, to iepildot arī dziļurbumos, taču vides speciālisti uzskata, ka tas nekādus nopietnus draudus nerada. Nepatikšanas sāktos, ja gudrons nokļūtu virszemē.

Gudrons ir indīgāks, nekā domājam

Inčukalna sērskābā gudrona dīķi tika izveidoti jau ap 1960. gadu, kad bijušajos smilšu karjeros, apmēram 35 kilometru attālumā no Rīgas, tika sapildīts sērskābais gudrons.

Tas ir jēlnaftas pārstrādes blakusprodukts, kas rodas tehnoloģiskajā procesā, ko savulaik dažādu parfimērijas un medicīnisko eļļu ražošanā izmantoja smērvielu rūpnīca Rīgā. No Groznijas tika saņemti tā sauktie "smagie" naftas produkti, ko pārsvarā attīrīja ar sērskābi. Šī skābe ar tai jau vēlāk klāt esošo cieto ķīmisko frakciju piemaisījumu tad arī ir gudrons, kas atradis mājvietu netālu no Inčukalna. Uz karjeriem gudrons tika vests līdz 1987. gadam. Pavisam karjeros sagāzts 30 000 tonnu gudrona.

Aculiecinieki stāsta, ka 80. gados uz dīķiem katru dienu tika atvestas piecas, pat desmit autocisternas ar gudronu. Tiesa, vēlāk nelegāli un nelielos daudzumos dīķu saturs tika papildināts arī vēl līdz pat 90. gadu sākumam. Turklāt gudrons "ir daudz indīgāks un kaitīgāks, nekā līdz šim sabiedrībai tika stāstīts. Var jau par to smīkņāt, bet tur ir tādi savienojumi, kas ir arī ķīmisko ieroču sastāvā," savulaik presē norādījis SIA "Skonto Būve" projektu vadītājs Juris Pētersons, kurš savā ikdienas darbā ir saistīts ar Inčukalna gudrona izgāztuvi.

Vienu brīdi medijos pat parādījās versija, ka ūdens piesārņojuma koncentrācija bija desmitkārt lielāka, nekā tika norādīts sākotnēji, turklāt Inčukalna gudrons satur pat viegli gaistošos halogēnos ogļūdeņražus, kas noteiktās reakcijās var kļūt par nervus paralizējošo zarīna gāzi. Vēlāk gan šādas aizdomas tika noraidītas.

Laiks un nauda liek rīkoties

Marta pirmajā pusē Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens sacīja, ka pastāv risks, ka tad, ja Latvija savlaicīgi neapgūs iepriekšējā plānošanas perioda Eiropas Savienības fondu finansējumu, daļa naudas aizies gar degunu. Viņš atgādināja, ka Latvijai ES fondu plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gada bija jāapgūst 4,5 miljardu eiro finansējums, bet ir aizkavējušies trīs būtiski projekti, kas apdraud fondu apguvi pilnā mērā. Viens no šiem objektiem ir arī Inčukalna sērskābā gudrona dīķi. Lai nezaudētu finansējumu, darbiem vajadzētu beigties gada nogalē.

Šoreiz mazāk uztraucoties par Eiropas fondu naudu, bet vairāk par savu drošību, inčukalnieši "Rail Baltica" trases projekta apspriedes laikā vaicāja, vai, būvējot dzelzceļa līniju, netiks izkustināta zeme un gudrona dīķos esošais piesārņojums nenonāks gruntsūdeņos. Atsaucoties uz novada pārstāves Janas Bunkus sacīto, iedzīvotāji esot saņēmuši projekta īstenotāju atbildi, ka jaunā dzelzceļa būvniecība novadā sāksies tikai tad, kad gudrona dīķu sanācijas darbi Inčukalnā būs beigušies.

Kurināmais "Cemex" un Vācijas krāsnīm

"Apriņķis.lv" nupat pabija pie sērskābā gudrona Dienvidu dīķa Inčukalnā un guva pārliecību, ka Eiropas naudu dīķu sanācijas darbu dēļ Latvija nepazaudēs.

Kā skaidroja darbu veicējas firmas "Skonto Būve" būvdarbu vadītājs Aivars Leitāns, Dienvidu dīķis aizņem 8,24 ha lielu platību un sanācijas darbi pēc neliela pārtraukuma gadu mijā turpinās ik dienu. Sals nav traucēklis gudronu izņemt no dīķa, bet sarežģī tā pārstrādāšanu. Siltā laikā nekādu problēmu nav, ja nu vienīgi ik pa brīdim gaisā jūtami iztvaikojumi, kas ož pēc sērskābes.

Pats objekts, kas krietni pārsniedz sērskābā gudrona dīķa platību, ir apjozts ar žogu un apsargāts, tāpēc sēņotāji un ogotāji šeit nejauši iekļūt nevar. Pats dīķis ar dambi ir sadalīts divās daļās. Ūdens, kas dīķos uzkrājas, līstot lietum vai kūstot sniegam, tiek atsūknēts un vests uz Rīgu, uz uzņēmumu "Eko Osta", kur to neitralizē un attīra no eļļainajiem kaitīgajiem piemaisījumiem. Tad no dīķa ar ekskavatoru tiek smelts ārā gudrons, iepildīts konteineros un aizvests uz pirmapstrādes boksiem, kur to sajauc ar šķirotajiem sadzīves atkritumiem. Tālāk gudrona un atkritumu sajaukums tiek neitralizēts, pievienojot kaļķi.

Cementa rūpnīcā ar šķiroto sadzīves atkritumu masu samaisītais gudrons tiek sadedzināts 1500–2000 grādu temperatūrā. Tādā veidā kaitīgie organiskie savienojumi tiek sagrauti, bet pāri palikušie pelni ir derīgi klinkera ražošanai.

Pārējā, mazāk kvalitatīvā daļa tiek vai nu ar automašīnām, vai kuģiem konteineros vesta uz Vāciju, kur to izmanto firma "Kraftwerk Schwarze". Tur svarīgi ir tikai tas, lai masā nebūt vairāk par 30 % mitruma. "Cemex" izmantojamās masas kvalitāte ir augstāka, kas nozīmē to, ka tā tiek vairāk irdināta un līdz ar to ir sausāka.

Vācija kā partneris projektā bija nepieciešama tāpēc, ka "Cemex" jaudas, lai līdz projekta beigām gudronu sadedzinātu, ir nepietiekamas.

Neizsmeltais gudrons dzīvo savu dzīvi

"Saskaņā ar līgumu projektam ir jābeidzas rudenī. Mēs paredzēto gudrona apjomu izsmelsim pat ātrāk, jo līgumā vēl ir paredzēta vides sakārtošana. Tas nozīmē, ka tiks demontēta ražotne, dīķus aizbērs ar smilšainu grunti, pārklās ar īpašu ģeotekstila plēvi un apbērs ar melnzemi. Ja arī neliels piesārņojums gruntī būs saglabājies, plēve un zemes slānis to pasargās no lietus, un tas vairs dziļāk nesūksies. Tālākais, kas notiks ar šo teritoriju, jau ir VAS "Latvijas valsts meži" ziņā," saka A. Leitāns.

Pašlaik gudrona smelšanai līdzi seko arī ķīmiķi, kuri ņem paraugus gan no gudrona, gan atkritumiem, gan kaļķiem un arī augsnes paraugus un sūta tos uz Vāciju. Rezultāti tiek atsūtīti atpakaļ, jo svarīgi ir zināt gan to, kāds ir dīķa saturs, gan kādi būs pelni, ko izmantos klinkera ražošanai.

Būvdarbu vadītājs stāsta, ka gadu gaitā gudrons ir noslāņojies. Virspusē ir plāna eļļaina ūdens kārta, ko sauc par nulto slāni. Zemāk ir pirmais slānis, kas pēc savas konsistences atgādina biezu medu. Zem tā ir otrais slānis, kas pēc struktūras ārēji atgādina halvu, bet ir daudz cietāks, un ekskavatoram tas ar kausu ir jāsalauž. Zem tā ir vēl viens ļoti ciets slānis, kas ir jāuzlauž tieši tāpat kā asfalts. Kopumā visi nogulumu slāņi sasniedz apmēram viena metra biezumu, protams, vietām tas var būt nedaudz plānāks vai biezāks, jo reljefs zem gudrona slāņiem nav līdzens.

"Taču dīķis dzīvo savu dzīvi. Piemēram, vasarā pēc lietus vai atmosfēras spiediena dēļ tas ķīmisko reakciju dēļ kļūst brūns, tad pēc stundām četrām atkal melns. Tad reizēm uzpeld tādi kā vižņi, kas noklāj visu dīķi, un atkal pēc kāda laika pazūd," stāsta darbu vadītājs. Jautāts par to, vai taisnība, ka gudronā mēdz nosēsties un iet bojā putni, A. Leitāns neizslēdz, ka agrāk tā varbūt ir gadījies, taču pašlaik, kad notiek dīķa sanācija, nemitīgi ir dzirdams tehnikas troksnis un rosās strādnieki, putni šai vietai met līkumu.

Turklāt, smeļot gudronu, gaisā uzvirmo īpatnēja smaka, ko zinātāji piedēvē sērskābei. "Mēs pie tās esam pieraduši, lai gan ir lietas, pie kurām pierast nevajadzētu," atzīst A. Leitāns, pamatojot, kāpēc šeit strādājošie lieto respiratorus.

Jautāts, kā tad īsti izskatīsies vieta, kur agrāk bija sērskābā gudrona dīķis, dabu vadītājs domā, ka ar laiku vieta daudz neatšķirsies no citiem izstrādātiem un rekultivētiem karjeriem. "Galvenais, ka vairāku gadu ieguldītā darba rezultātā posta sakne – sērskābā gudrona dīķi – paliks tikai kā atmiņas par cilvēku nevērību pret vidi, kurā dzīvojam."