Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Lēdurga, protams, nav Anglija, bet skaista vieta Vidzemē. "Pie mums savā pirmajā braucienā pa valsti ieradās Ministru prezidents Einars Repše, atbrauca Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume," stāsta pagasta pārvaldes vadītājs Juris Liepa. Ne katrs Latvijas pagasts ar ko tādu var lepoties.

Tuvāk Siguldai
Senāk Lēdurgā dzīvojuši Gaujas lībieši. Lībiešu vairs nav, bet tas, ka viņi te bijuši, ir saprotams, jo, piemēram, apkārtnes upītes sauc par urgām. Pats vārds "Lēdurga", kā to apgalvo vietējie, nozīmē "lapu upe". Šo pārliecību apstiprina Maritas Mazurevičas-Mottes sacerētās pagasta himnas vārdi. Rakstos Lēdurga pirmo reizi minēta 1211. gadā, kad uz šejieni sirot bija atnākuši sāmsalieši un ridalieši no tagadējās Hāpsalas apkaimes.

60. gados Lēdurga tika atdalīta no Siguldas, ar kuru vienmēr jutusies saistīta, un pievienota Limbažu rajonam. Vietējiem tas īsti neesot paticis. Tagad Lēdurga ir viens no Krimuldas novada pagastiem, bet tomēr atkal tuvāk Siguldai. Vecāki ļaudis no dzīves Limbažu rajonā ir saglabājuši paradumu lasīt Limbažu novada avīzi "Auseklis". Jaunie to vairs nedarot, jo viņiem pietiek ar internetu.

Bibliotēkai jau 100 gadu
Lēdurgas pagasta administratīvajā centrā strādā bibliotekāre Ina Jēkabsone. Viņa šo darbu dara jau 42 gadus un ir lepna, ka Lēdurgas bibliotēka jau pagājušajā gada pavasarī nosvinēja 100 gadu jubileju. Pie tās dibināšanas klāt bijis arī tagadējā pagasta pārvaldnieka Jura Liepas vecaistēvs no mātes puses, uzvārdā Zemītis.

Ina Jēkabsone stāsta, ka vietējie nāk un grib palasīt kaut ko par veselību, dārzkopību, rokdarbiem un psiholoģiju. Interesējas arī par latviešu daiļliteratūru, krimiķiem un bestselleriem. Bibliotēku apmeklējot aptuveni 300 lasītāju. Cilvēki nāk pasēdēt arī pie datora. Sākumā vecākiem cilvēkiem gan esot jāparāda, ko un kā darīt, bet iemaņas tiekot ātri apgūtas. No veco laiku izdevumiem īpašā stendā ievietoti arī Daniela Defo nemirstīgie "Robinsona Krūziņa piedzīvojumi" un foto ar skatiem no pagasta vēstures.

Savulaik, vēl kolhoza "Draudzība" laikā, administrācijas ēkas priekšā bijusi strūklaka. Tagad palikušas vairs tikai strūklakas betona kontūras, bet bibliotekāre teic, ka "tiekot domāts par kaut ko smuku".

Par to, ka Lēdurgā ir iespējams kaut kas smuks, kā nav citur, ciema centrā atgādina vairākas koka skulptūru grupiņas. "Tas sākās vēl tajos laikos, kad kolhoza "Draudzība" priekšsēdētājs bija Egils Riekstiņš. Viņš gribēja, lai cilvēki redzētu kaut ko skaistu, un tolaik Lēdurgā bija Mākslas dienas. Un vēl priekšsēdētājs aicināja neapdzīvotajās mājās pa vasaru apmesties māksliniekus. Citi atbrauca, padzīvoja kādu laiku un aizbrauca, bet, piemēram, keramiķe Ilga Vanaga un gleznotāja Maija Pīlāga te palika pavisam. Viņa ne tikai māca bērnus vietējā mākslas skolā, bet ik gadu uz vasaras nometni Lēdurgā aicina koktēlniekus no visām Baltijas valstīm. Par piemiņu šeit paliek viņu darinātie koka tēli," skaidro bibliotekāre.

Šeit piedzima Garlībs Merķelis
Lēdurgas luterāņu baznīca ir ne vien skaista, bet arī sakopta. Baznīcas pamatakmens ielikts 1767. gadā, bet gatava tā bijusi 1772. gadā. Par to liecina baznīcas paksī pa labi no ieejas iemūrētais akmens. Kādu laiku te sprediķojis mācītājs Daniels Merķelis. Viņa dēls Garlībs, grāmatas "Latvieši" autors, 1769. gadā piedzimis tieši Lēdur¬gā. Tagad draudzes mācītājs ir Osvalds Miglonis, bet ērģeles spēlē Gundega Vasiļjeva. Draudze nav liela, jo novadā dievnamu pietiek. Tie ir Turaidā, Krimuldā un Igatē, bet tepat Lēdurgā ir arī pareizticīgo baznīca, kura pašlaik tiek atjaunota.

Luterāņu baznīcas atslēgu glabātāja Laima Neibarte pēc Rīgā pavadīta darba mūža atgriezusies dzimtajā pusē. Viņa teic, ka Pirmā pasaules kara laikā tikuši sadedzināti baznīcas soli. Jau jaunākos laikos mīklaini pazudusi altārglezna. Tagad vecās vietā M. Pīlāga ir uzgleznojusi jaunu. Kad vietējie pēc pirmā kara pasūtījuši jaunus kroņlukturus, vienam no tiem naudu devis pats Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Kurš no abiem kroņlukturiem kalts par Ulmaņa naudu, neviens vairs pateikt nevar. Abi ir līdzīgi kā ūdens piles.

Dendroloģiskais parks
Lēdurgas dendroloģiskajā parkā pa vārtiem nāk pretī parka direktore Ilze Rubīna un stāsta, ka muižas laikos te augusi labība. 1973. gadā Arvīds Janitēns ķēries pie parka veidošanas. Viņš bijis kluss savdabis, kas zināšanas botānikā ieguvis pašmācības ceļā. Cilvēki viņu cienījuši un saukuši par Arvīdonkuli. Dārznieks vienkop savācis vismaz 1200 dažādu taksonu ‒ vairāk ir tikai Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī un Kalsnavas arborētumā. I. Rubīna izrāda turpat 30 hektārus lielo parku, kurā aug 36 šķirņu vilkābeles jeb krustābeles, burvju lazdas, kas zied jau no decembra, vairākas magnoliju šķirnes, kas iztur Ziemeļvidzemes skarbo ziemu, ēdamā kastaņa, Kanādas egle, baltegles, cidonijas, etiķkoki, dekoratīvie krūmi un ziemcietes.

Arvīdam Janitenam tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, bet parku pārņēma Karoļa Treija ģimene. 2011. gadā tas palika bez saimnieka. Pašlaik dendroloģiskais parks ir pašvaldības īpašums, tajā tiek veikta revīzija un nopietni domāts par sakārtošanu. Protams, dārzs nav atstāts novārtā. Uz šejieni brauc speciālisti, kas uzrauga stādījumus. Savulaik uz Lēdurgas dendroloģisko parku brauca Nacionālā botāniskā dārza direktors Raimonds Cinovskis, pēc tam viņa pēctecis Andris Zvirgzds un tagad Andrejs Svilāns, kurš, tāpat kā viņā priekšteči, seko līdzi tam, kā Lēdurgas parkā jūtas no Salaspils atšķirīgos klimatiskajos apstākļos augošie koki. "Pie mums atbrauc arī Jānis Rukšāns un uzdāvina parkam pavasara puķes cīrulīšus," piebilst Ilze Rubīna. Parks ir skaists visu gadu.

Lielais Mudurgas akmens
Par lielo Mudurgas akmeni dendroloģiskajā parkā domas dalās: vieni domā, ka tā ir senču kulta vieta, citi ‒ ka šļūdoņa atnestais milzenis kalpojis par robežu zīmi senajiem cilvēkiem. Tam piekrīt arī parka direktore un skaidro, ka citu iespēju saprast, kur atrodies, kā vien pēc ūdeņiem un akmeņiem, senatnē nebija. Viņa norāda arī uz īpašu zīmi, kas iecirsta milzeņa sānos. Bet visjaunāko laiku teiksmas vēsta, ka piknika vietā pie Mudurgas akmens gadsimtu mijā bijusi arī toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Iepriekš:
Pastaiga Pierīgā: Leģendārie Baloži
Olaine ‒ mīti un ikdiena