Kā zināms, ēkā iepriekš bijusi gan sanatorija, gan bāreņu aprūpes centrs. Inčukalna medību pils atrodas Inčukalna novada "Kārļzemniekos" gleznainā Gaujas krastā un ir pašvaldības nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis. Pils tika uzcelta jūgendstilā 1914. gadā pēc Baltijas naftas bāzes direktora barona fon Zonberharda pasūtījuma. Kā vēsta neoficiāli ziņu avoti, tā bijusi dāvana barona meitai un trim dēliem. Pirmā pasaules kara laikā visi barona dēli krita, bet meita pili pārdeva.
Kas ir jaunie nomnieki? Ar ko nodarbojas šis kooperatīvs? Kādi viņiem plāni saistībā ar medību pili? Uz šiem un vēl daudziem jautājumiem "Inčukalna Novada Vēstis" redakcija meklēja atbildes sarunā ar MPKS "L.V.Mežs" valdes priekšsēdētāju Modri Kalvānu.
– Pastāstiet lūdzu, ar ko šis mežu kooperatīvs nodarbojas?
– Latvijā šobrīd šādi mežu kooperatīvi ir seši. Tās ir bezpeļņas organizācijas. MPKS "L.V.Mežs" dibināts pagājušā gada 12. martā. Nodarbojamies ar mežsaimniecisko darbības veikšanu. Principā veicam pilnu mežu apsaimniekošanas ciklu – stādīšanu, kopšanu, ciršanu, kokmateriālu realizēšanu. Mūsu kooperatīvā tuvākajā laikā arī būs medību platību iznomāšana, lai palīdzētu īpašniekiem sarunās ar medniekiem.
– Tātad jūs strādājiet ar mežu īpašniekiem?
– Jā, kooperatīvs veidojas, apvienojoties mežu īpašniekiem. Šajā brīdī mēs strādājam gandrīz pa visu Latviju. Līdz pērnā gada beigām savā kooperatīvā esam uzņēmuši 17 jaunus biedrus, no kuriem seši ir no Inčukalna.
– Ko īpašnieks iegūst, iestājoties kooperatīvā?
– Īpašnieks iegūst to, ka ilgtermiņā viņa mežā ir profesionāls saimnieks. Visa saimnieciskā darbība tiek saskaņota ar īpašnieku – piedāvāts labākais modelis. Ja runājam par izstrādi, par pakalpojuma sniegšanu, tad kooperatīvs nodrošina lētāku pakalpojuma saņemšanu un, protams, visdārgāko realizāciju. Tie ir divi reāli ieguldījumi.
Protams, mēs esam arī vieta, kur atnākt un konsultēties, jo mēs runājam ne tikai ar saviem biedriem, bet arī ar citiem mežu īpašniekiem. Bet, lai cilvēki neuztver tikai to, ka kooperatīvs – tie ir 90. gadi, kad bija vīri ar BMW un plikām galvām. Tie laiki ir mainījušies. Mežu kooperatīvi ir plaša pasaules pieredze. Lielisks piemērs ir Vācijas mežu kooperatīvi, jo viņiem mantojuma tiesības pienākas visiem ģimenes locekļiem, mantojums tiek sadalīts kaut līdz 0,1 hektāra lielai platībai, līdz ar to viņiem veidojas ļoti daudz mazu mežu.
Un mazā gabaliņā saimnieciskā darbība ir ļoti apgrūtināta. Godīgi sakot, Latvijā tā situācija arī ir diezgan skumja, jo vidējam latviešu mežu īpašniekam ir tikai septiņi hektāri. Mēs apvienojam gan šos maziņos, gan lielos. Šajā brīdī lielais meža īpašnieks iegūst, ja viņš pats nav profesionālis, ja viņš ir cilvēks, kurš nav saistīts ar mežu. Līdz ar to viņš pie mums saņem visu viņam nepieciešamo informāciju.
Mazais īpašnieks savukārt iegūst to, ka var savu produkciju dārgāk pārdot. Piemērs varētu būt, ka cirsma ir 100 kubikmetri un 10 sortimenti, kas nozīmē, ka no katra sortimenta ir 10 kubikmetri. Iznāk nepilna mašīna. Mēs izveidojam loģistikas ķēdi, savācam vairākus īpašniekus kopā un līdz ar to kopējā summa, nododot materiālus, ir ļoti laba. Citādāk īpašniekam būtu, labākajā gadījumā, trīs vai četri sortimenti, kas rada 30–40 % zaudējumu.
– Kāpēc tieši Inčukalnā ir dibināts mežu kooperatīvs?
– Mēs esam ļoti veiksmīgi atraduši šo vietu. Pats esmu no Inčukalna. Esam Latvijas sirdī, centrā. Līdz ar to mums 100 kilometru rādiusā nav nekādu problēmu komunicēt ar mežu īpašniekiem. Kopumā skatoties, Latvijai var vienā dienā izbraukt cauri. Pārējie kooperatīvi atrodas Beverīnā, Alsungā, Tukumā, Madonā un Līgatnē. Šajā brīdī mēs esam seši, kā nu kuram iet, tas ir cits jautājums. Nododot gada atskaites, redzējām, ka pec nepilna gada nostrādāšanas esam labākie visā Latvijā.
– Kur jūs atradāties līdz šim?
– Šobrīd birojs mums ir Salaspilī bijušajā mežierīkotāju institūtā, kur nomājam biroja telpas. Izmantojot iespēju piedalīties medību pils izsolē, uzvarējām tajā, noslēdzām līgumu ar pašvaldību un plānojam tur veidot korporācijas centru. Kaut gan tas būs plašāks un nebūs tikai korporācijas centrs, jo mums ir doma izveidot pilī ģimenes mežsaimniecības centru, lai apvienotu mazo mežu īpašniekus.
Šī brīža meža īpašnieka portrets: samērā jauns, 30–40 gadi, labi situēts, viņam nevajag naudu no meža, bet viņam ir meža īpašums, tāpēc to vajag apsaimniekot tikai sev. Tāds piedāvājums Latvijā tikpat kā nav. Nocirst? Jebko var nocirst. Bet tā, lai apsaimniekotu ilgtermiņā, lai mežs būtu kārtībā, investīcija meža īpašniekiem ir.
– Kāpēc tieši medību pils?
– Pilij jau līdzi nāk šī aura – medību pils, kas arī tomēr ir saistīta ar mežu nozari. Mēs maz par to runājām, bet šobrīd valda uzskats, ka mednieki ir elitārs klubiņš, bet īstenībā jau medības ir ļoti saistītas ar mūsu pašu mežu nozari. Šī vieta mums iepatikās, tāpēc arī izmantojām iespēju piedalīties izsolē.
– Tas, ka pils ir pašvaldības nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis, taču arī uzliek kādus īpašus pienākumus?
– Redziet, te ir viena lieta – mēs absolūti "neiespringstam", ka te ir kaut kas tāds. Jo mēs paši varētu uzbūvēt citā vietā jaunu ēku, jo to izdarīt ir daudz vienkāršāk. Taču mums ir vajadzīga šī te aura, tāpēc arī esam pieteikuši projektu "Bijušās Inčukalna medību pils arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija", lai izvērtētu, kuras tad tur ir tās vērtības.
Pils jau ir tikai pašvaldības kultūrvēsturiskais piemineklis, nav republikas līmeņa. Mēs zinām, ka pilī pēc projekta noslēguma noteikti būs lietas, ko mēs saglabāsim un varbūt pat tad, ja kāds teikts, ka tas nav to vērts, mēs tik un tā darīsim. Piemēram, pils iekšpusē – tās pašas kāpnes, durvis, tur ir ļoti daudz specifisku lietu.
– Šobrīd trīs mēnešus iet projekts un tikai tad jūs varēsiet sākt renovēt. Vai ir jau mērķis, kad varētu pabeigt renovācijas darbus?
– Lielākais un skaistākais mērķis ir tas, ka līdz septembrim, sliktākajā gadījumā decembra sākumam, mums pilī jau ir jābūt apkurei. Bet pateikt, ka pils visa būs gatava jau līdz tam, mēs nevaram. Mums vēl ir tāds sapnis, ka pils pagrabā būs mācību virtuve ražošanas līmenī – konservu, desu cehs medniekiem. Bet tas tik ātri neies. Esam konsultējušies ar Pārtikas un veterinārā dienesta darbiniekiem, kuri teikuši, ka labāku vietu laikam mēs neesam varējuši atrast (smejas).
Protams, viņi uzstādīja arī prasības – ja mēs to darīsim, tad mums viss jāizdara Eiropas līmenī, un tad viņi esot gatavi arī ar mums draudzēties. Valstī situācija šobrīd ir ļoti bēdīga šajā jomā, jo visā Latvijā ir tikai divi legālie konservu cehi. Tas nav sarežģīti, bet kāpēc darīt, ja var nedarīt? Līdz ar to tā ir diezgan interesanta ekonomiskā zona šajā brīdī.
– Kas vēl pilī plānots bez biroja telpām?
– Pils ir ļoti specifiska. Veidosim semināra telpas un dienesta viesnīcu, jo plānojam organizēt seminārus un sanāksmes ar mežu īpašniekiem, tāpēc tai jābūt vietai, kur cilvēki varētu palikt. Un, protams, arī citiem būs iespēja atpūsties, ja būs brīvas telpas. Vieta ir ļoti skaista.
– Vai vasaras terasē arī tiks kaut kas darīts?
– Šajā brīdī norit diskusijas. Varētu būt, ka šī telpa tiks veltīta bērnu izglītībai.
– Kā liecina vēsturiskie fakti, pilij šogad ir 100 gadu jubileja. Vai jūs plānojiet to atzīmēt?
– Jā, šī jubileja uzliek papildu pienākumus. Cik saprotu, tad pilij augustā aprit 100 gadi. Pēc visas vēsturiskās izpētes, ko līdz šim esam veikuši, informācija gan ir ļoti skopa. Acīmredzot sāksim to pils apdzīvošanu ar talkas dienu, kad mēģināsim darīt kaut ko Meža dienu ietvaros, piesaistot publiku.
Ja būs kāda atsaucība un ideja, tad augustā rīkosim pasākumu. Mēs par to korporācijā esam runājuši. Parasti jau to dara, kad viss ir pabeigts un ir parkets, balles kleitas un smokingi. Mēs nospriedām, ka darīsim otrādi. Parādīsim, kā te ir, un varbūt tad pēc pieciem vai desmit gadiem būs nākamā lielā balle. Tāds ir šā brīža mūsu skatījums.
Iepriekš:
Inčukalnā nomai atkārtoti mēģinās izsolīt vēsturisko medību pili; cer, ka pusotrā gadā tajā investēs jau vismaz 50 000 latu
Inčukalna pašvaldība cenšas atrast nomnieku medību pilij – agrākajam bērnunanam
