Viena no atbildēm slēpjas visvarenā vārdā «privātīpašums». Vārds, kuru Latvijā sāka iepazīt tikai pirms 20 gadiem, tagad ir sasniedzis savu virsotni. Ar privātīpašuma tiesībām Latvijā ir iespējams viss: būvēt lielveikalus vēstures pieminekļos, taisīt naktsklubus zem iedzīvotāju guļamistabām, norakt kāpu benzīntanka būvniecībai un tā tālāk.
Un, protams, agri vai vēlu, šīs privātīpašuma tiesības sasniedz arī ezerus un upes. Nepaiet ne pāris gadu, un iedzīvotāji, kas visu mūžu nodzīvojuši Baltezerā, Juglā vai Lielupē, pēkšņi konstatē, ka no ezera vai upes pieejama ir tikai sēta un nikns suns.
Šodien pircējs ir gatavs maksāt 150-300 latu kvadrātmetrā par zemi pie ezera/upes, un viņš zina, ka būs vinnētājs, jo iegūs ne vien sev mājokli, bet arī ekskluzīvas tiesības pašam savos ieskatos izmantot to, kas pieder mums visiem. Tauvas josla nevienu pircēju nebaida, jo piekrastes kaimiņi saprot viens otru pat bez vārdiem – svešie šeit nav gaidīti.
Ikdienā mēs to neredzam, taču arī šodien Rīgas, Garkalnes, Ādažu un Jūrmalas pašvaldībās tiek turpināti saskaņotas būvniecības ieceres pie publiskiem ūdeņiem.
Un būvniecība norit bez kompromisa – piekrastes tiek uzbērtas, nostiprinātas un iežogotas, lai jaunais īpašnieks varētu realizēt savu dzīves sapni par savu mazo karaļvalsti, kas viņu paceļ jaunā izredzēto kārtā. Tagad viņš ir laimīgs!
Es šeit nerakstīšu par iemesliem un nemeklēšu vainīgos. Es gribu, lai cilvēki, lai, kur dzīvotu un ar ko nodarbotos, kaut brītiņu padomā, kāpēc 93 gadus pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas mēs esam zaudējuši tēvzemes upes un ezerus. Un kāpēc mūsu bērniem ir jāaug vidē, kur lielākais prieks ir pašvaldības uztaisīts spēļu laukums.
Vai nebūtu pareizi, ka mēs un mūsu bērni varētu brīvi un droši izbaudīt Latvijas dabu – mežus, ezerus, upes un jūru.?
Mans redzējums ir viens – nevienam nav dotas tiesības izrīkoties ar publisku ezeru pēc saviem ieskatiem. Tas domāts visiem un lietojams ikvienam. No tā izriet loģiski secinājumi, kuri, starp citu, ir atrodami arī mūsu likumdošanā. Satversmes 105.pants saka, ka «Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm».
Latvijā ir 189 publiski pieejamie ezeri un 43 upes. Vai tas kādu interesē? Diemžēl nē! Jo patiesībā sabiedrība nekad nav pa īstam sajutusi, ko nozīmētu brīvi pastaigāties gar brīvi pieejamu upi vai ezeru. Un dzīve pierāda: ja nav tauvas josla, nav šādas iespējas.
Manis vadītā biedrība kopā ar Jūrmalas aizsardzības biedrību un Vides aizsardzības klubu ir iesniegusi Saeimas Tautsaimniecības komisijā konkrētu priekšlikumu - «Grozījumi Aizsargjoslu likumā», kas paredz, ka «Apdzīvotās vietās vietējā pašvaldība nodrošina tauvas joslas brīvu un drošu lietošanu, kā arī vides aizsardzībai organizē tauvas joslas sanitāro apkopi».
Es zinu, ka daudziem cilvēkiem šāds priekšlikums liekas bezjēdzīgs, jo vietējā pašvaldība jau neko nedarīs. Es šeit vēlētos atkārtot Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas Ilmas Čepānes nesen publiski teikto, ka «neviens likums nesāks strādāt bez mūsu līdzdalības un atbalsta.»
Līdz ar to es aicinu ikvienu Latvijas iedzīvotāju paskatīties tālāk par savu viensētu un nākamreiz, kad būs darīšana ar pašvaldību (nodokļu maksāšana, vēlēšanas, palīdzība pagastvecim), mudināt pašvaldības darbiniekus un deputātus rīkoties. Un ieviešam jaunu saukli: «Sūdīga ir tā pašvaldība, kura iedzīvotājiem nevar nodrošināt brīvu ezeru un upi!».
Un ir mums arī labi piemēri, kur iedzīvotāji nosargājuši vidi, piemēram, Rīgas Dome pērn neapstiprināja privātīpašumā esoša Mazā Arkādijas parka būvniecības ieceri. Parks ir nosargāts, tagad laiks atgūt mūsu upes un ezerus!