Vai tiešām izmantojam tikai 10 procentus smadzeņu? Noturīgi mīti par zināšanu apguvi

(Komentēt)
Vai tiešām izmantojam tikai 10 procentus smadzeņu? Noturīgi mīti par zināšanu apguvi Foto: publicitātes
2018. gada 22. marts, 10:29

Viens no Holivudas iecienītākajiem pseidozinātniskajiem faktiem ir tas, ka cilvēki izmantojot tikai 10 procentus smadzeņu un atlikušie 90 procenti, ja tiek atmodināti, ļauj visādi citādi parastiem cilvēkiem iegūt pārdabiskas mentālās spējas.

Filmā "Fenomens" (1996) Džons Travolta iegūst spēju paredzēt zemestrīces un vienā mirklī apgūt svešvalodas, Skārleta Johansone filmā "Lusija" (2014) kļūst par cīņu meistari ar superspējām, savukārt Bredlijs Kūpers filmā "Bez robežām" (2011) dienas laikā uzraksta romānu.

Arī sabiedrībā šis pieņēmums ir populārs – kādā aptaujā 65 procenti respondentu piekrita apgalvojumam, ka "cilvēki ikdienā izmanto tikai 10 procentus smadzeņu". Taču patiesībā mēs izmantojam visas smadzenes visu laiku.

Kā to var zināt? Pirmkārt, ja mums vajadzētu tikai 10 procentus smadzeņu, lielākā daļa galvas smadzeņu traumu neatstātu nekādas ievērojamas sekas, jo liela daļa traumēto vietu būtu tādas, kuras mēs neizmantojam. Otrkārt, ir vispārzināms fakts, ka dabiskās atlases rezultātā ķermenis atbrīvojas no nevajadzīgām anatomiskām struktūrām. Stiprāka imūnsistēma, spēcīgāki muskuļi – jebkas ķermenim būtu noderīgāks mērķis, kam tērēt enerģiju, nekā pilna galva ar nevajadzīgu smadzeņu masu.

Šie loģiskie pieņēmumi ir arī zinātniski pierādīti. Tādas vizuālās diagnostikas metodes kā pozitronu emisijas tomogrāfija un magnētiskā rezonanse ļauj ārstiem un zinātniekiem vērot smadzeņu darbību reālā laikā. Iegūtie dati ir parādījuši, ka liela daļa smadzeņu (krietni lielāka nekā 10 procentu) tiek nodarbināta, veicot dažādu veidu aktivitātes – sākot no vienkāršākām, piemēram, fotogrāfiju aplūkošana, un beidzot ar sarežģītām, piemēram, lasīšana vai rēķināšana. Zinātnieki vēl nav atraduši smadzeņu daļu, kas nedarītu neko.

Kā tad mēs nonācām pie ticības tam, ka 90 procentu smadzeņu netiek lietotas? Šis pieņēmums bieži tiek nepatiesi piedēvēts 19. gadsimta psihologam Viljamam Džeimsam, kurš apgalvoja, ka mēs neizmantojam lielāko daļu savu mentālo spēju. Taču viņš neminēja konkrētus procentus. Alberts Einšteins, kuram regulāri tiek piedēvētas sentences, kuras viņš patiesībā nav izsacījis, arī tiek minēts kā šā apgalvojuma autors.

Taču, visticamāk, pieņēmuma saknes meklējamas amerikāņu pašpalīdzības industrijā. Viena no grāmatām, kur pieminēts šis apgalvojums, ir Deila Kārnegī 1936. gada dižpārdoklis "Kā iegūt draugus un atstāt iespaidu uz cilvēkiem". Ideju par to, ka esam apguvuši tikai daļu mūsu smadzeņu potenciāla, izmanto dažādi pašpalīdzības guru un arī filmu scenāriju autori, kuri nav apveltīti ar sevišķu izdomu. Tās ir sliktas ziņas tiem, kuri meklē veidus, kā vienā mirklī kļūt par ģēniju. Taču labā ziņa ir tā, ka smags darbs atmaksājas. Ir daudz iemeslu domāt, ka var uzlabot smadzeņu spējas, regulāri nodarbinot tās ar mentāliem uzdevumiem, piemēram, ar mūzikas instrumenta spēli, rēķināšanu vai lasīšanu.

Vai bērni kļūst gudrāki, klausoties Mocartu?
Viens no noturīgākajiem mītiem bērnu audzināšanā ir tā sauktais Mocarta efekts. Saskaņā ar to austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta mūzikas klausīšanās uzlabo bērnu kognitīvās spējas. Šo ideju bieži izmanto mākslu terapijas pedagogi, kā arī uzņēmumi, kas tirgo speciālus bērniem paredzētus Mocarta ierakstus. Topošās māmiņas pat mēdz atskaņot Mocarta mūziku saviem vēl nedzimušajiem mazuļiem.

Ir saprotams, kāpēc Mocarta vārds tiek asociēts ar bērnu paātrinātu attīstību. Viņš ir vēsturē slavenākais brīnumbērns, kurš uzstājās karaļu un karalieņu priekšā ar pārsteidzošiem muzikāliem priekšnesumiem vecumā, kad lielākā daļa no mums mācēja tikai dungot kādu bērnišķīgu melodiju un grauzt zīmuļus.
Tātad – cik nopietni jāuztver Mocarta efekts, ja esat topošie vai esošie vecāki? Vai bērns, kurš neklausās Mocartu, ir nolemts kļūt par viduvējību? Vai esat slikti vecāki, ja jūsu bērns nezina, kas ir "Eine Kleine Nachtmusic"?

Varat nesatraukties. Nav nekādu zinātnisku pierādījumu tam, ka Mocarta klausīšanās uzlabotu bērnu kognitīvās spējas. Idejas aizsākumi meklējami 1993. gadā veiktā nelielā pētījumā, kas parādīja, ka studentiem, kuri klausījās Mocarta sonāti divām klavierēm (K448), bija novērojami uzlabojumi telpiskās izpratnes testā.

Vēlāk no šā secinājuma Dons Kempbels radīja daudz ekstravagantāku teoriju. 1997. gadā viņš publicēja grāmatu "Mocarta efekts: Mūzikas spēka izmantošana, lai dziedinātu ķermeni, stiprinātu prātu un atraisītu radošo garu". Apgalvojumi par Mocarta mūzikas brīnumaino ietekmi tika regulāri tiražēti medijos, radot veselu industriju, kas ļāva pelnīt naudu, balstoties uz Mocarta mūziku. Piemēram, 1998. gadā Džordžijas gubernators piešķīra finansējumu, lai visiem jaundzimušo vecākiem izsūtītu kompaktdiskus ar klasisko mūziku.

Kopš tā laika zinātnieki ir pētījuši šo tā dēvēto Mocarta efektu un nav atraduši nekādus pierādījumus tam, ka Mocarta mūzikas klausīšanās paaugstinātu bērnu kognitīvās spējas. Tika pārskatīts arī 1993. gada pētījums, un atklājās, ka studentu uzlabojumi telpiskās izpratnes testā bija nenozīmīgi. 2007. gadā Vācijas Izglītības ministrija uzdeva ekspertu komandai izpētīt zinātnisko literatūru par Mocarta mūzikas ietekmi uz bērnu attīstību. Ekspertu grupa secināja, ka nav nekāda pamata uzskatīt, ka Mocarta mūzika ietekmē bērnu mentālās spējas.

Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Medības un juceklis Babītes ezerā aprinkis.lv/index.php/sabi… pic.twitter.com/sI5kEmUst4
aprinkislv
Jauniešu koris "Maska" @korisMaska – Babītes novada un Latvijas vizītkarte aprinkis.lv/index.php/kult… pic.twitter.com/DGZ2NCrVHc
aprinkislv
Māris Zanders @Maris_Zanders : Krievija... Kas tālāk? aprinkis.lv/index.php/vied…

Twitter Citi raksta

Due to an error, potentially a timed-out connection to Twitter, this user's tweets are unable to be displayed.

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2019