Kā portālam "Apriņķis.lv" pastāstīja Nacionālo bruņoto spēku kapteine Sarmīte Gailīte, nometnes ar novada jauniešu, jaunsargu un karavīru piedalīšanos notiek jau otro gadu. Karavīri paši ir Ropažu novada iedzīvotāji un ikdienā apgūst militārās prasmes vai atrodas starptautiskās misijās.
Arī šogad nometnē uzsvars likts uz dabas procesu izzināšanu, veselīga dzīvesveida veicināšanu, patriotismu, prasmi sadarboties ar novada vienaudžiem kopīgu uzdevumu veikšanai.
Pirmajā dienā nometnes dalībnieki mēroja ceļu uz Sauleskalnu. Tur bērni, kuri nometnē darbojās grupās, savām komandām izdomāja nosaukumus, un katra grupa izveidoja savu karogu. Nākamajā dienā viņi apmeklēja Tīnūžu muižu, kur vēsturnieks Kaspars Špēlis viņiem sniedza aizraujošu stāstījumu par Pirmā pasaules kara notikumiem.
Turpmākajās dienās nometnes dalībniekus gaidīja citi saistoši piedzīvojumi – celšanās pāri Lielajai Juglai ar laivu, nometnes būvēšana un nakšņošana mežā, nakts trauksme, kā arī tikšanās ar vēstures izpētes un rekonstrukcijas kluba "Rodenpoys" pārstāvjiem.
Līdztekus tam bija iespēja apgūt prasmes, kas noderīgas izdzīvošanai dabā, arī šaut ar loku, spēlēt peintbolu, braukt ar trošu ceļu pāri dīķim, bet nometnes noslēgumā dalībnieki kopā ar vecākiem Sapņu līcī varēja klausīties jauniešu grupas "The New Treveler" muzicēšanā un paši dziedāt nometnes laikā iemācītās latviešu dziesmas.
Vienu dienu nometnē pavadīja arī novada domes priekšsēdētājs Zigurds Blaus un pašvaldības administrācijas darbinieki.
"Apriņķis.lv" uzklausīja arī jauno ropažnieku viedokli.
Anita Valnere mācās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un nometnē piedalās jau otro reizi. Ikdienā viņai daudz laika aizņem mācības skolā, koris, sporta dejas. Anita uzskata, ka nometne nostiprinājusi pienākuma apziņu, jo viss bijis jādara pašiem un kārtīgi. "Mājās jau tā parasti nemēdz būt," viņa piebilda.
Līvija Mētra Mekša spēlē klavieres un teātri un kādreiz esot pat trenējusies karatē, bet par nometnē pavadīto laika viņa saka, ka tagad vairs neesot bail no lietus. Pats priecīgākais brīdis nometnes laikā bijis todien, kad viņai palika deviņi gadi un karavīri uzdāvināja mobilo telefonu.
Savukārt Eduardam Valnerim, kurš ikdienā aizraujas ar florbolu, nometnē vislabāk paticis celt mežā pajumti. Prātā palikšot arī lietas, ko iemācījies no karavīriem, un viena no tām – ja ir saraksts ar mantām, kas nepieciešamas pārgājienā, tad visām somā arī jābūt. Tātad vienmēr jāievēro noteikumi, un pēc nometnes viņš tā arī cenšoties darīt.
Tikmēr Arvīdam Gillam pati svarīgākā likusies prasme darboties komandā un, protams, nometnes laikā iegūtie jaunie draugi, bet Eva Valnere, kurai vēl priekšā uzdevums pabeigt pamatskolu, domā, ka nometnē varētu atgriezties arī citu gadu.